miesa, s.
1. Organisma sastāvdaļa – muskuļu un taukaudu kopums.
Miesas audi. Lode skārusi miesu.
Pieņemties miesās – kļūt resnam, nobaroties.
Kristies miesās – kļūt vājam, kalsnam.
2. Cilvēka ķermenis.
Miesas uzbūve.
Miesas krāsa – bāli rožaina krāsa.
Miesas bojājumi.
Mātes miesās – embrija stāvoklī.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 647]
miesa, -as, s.
Ķermeņa daļu kopums, kuras veido muskuļaudi, taukaudi, āda. Arī ķermenis (cilvēkiem vai dzīvniekiem).
Stingra miesa. Raupja miesa.
Miesas bojājums – trauma, ievainojums.
Mātes miesās – augļa stadijā mātes organismā.
Miesas sods vēst. – sods – fiziska ietekmēšana perot, sakropļojot.
Miesas kārība – miesaskārība.
Viņi rosījās, kaut ko darīja, lai sasildītu salstošo miesu, bet savu garu uzturēja možu gaišām, dzīvotprieku modinošām sarunām. Lācis 15, 417.
Rīkstes kā miesas sodu Baltijas vācu muižnieki piemēroja latviešu un igauņu zemniekiem. V. Kalniņš 1, 213.
// lok.: miesās, retāk miesā Pēc ķermeņa masas, apjoma.
Apvelties (arī pieņemties) miesās sar. – uzbaroties.
Izlaisties miesās sar. – pārliecīgi uzbaroties.
(Iz)kristies miesās sar. – novājēt.
Un Andra aukle bija tik kupla savās miesās, ka to nemaz nevarēja no cilvēku acīm pazaudēt. Čaks II, 13.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
