Tradicionālā transkripcija

[mẽnes:]      

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[meːːnesː]

[m] – skanenis

[ē]– garais, šaurais patskanis

[n] – skanenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ē; -ss.

mēnes- – sakne, vārda celms

-s – galotne

mēnes-s+akmen-s

mēnes-s+gaism-a

mēnes-s+nakt-s

mēnes-s+star-i

mēnes-s+ziv-s

piln+mēnes-s

pus+mēnes-s

mēnes+sērdz+īg-s, mēnes+sērdz+īg-a

mēnes+sērdz+īb-a

mēness – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija   

Vienskaitlinieks.

Astronomijas termina nozīmē vārds Mēness ir īpašvārds.

2. deklinācijas izņēmums.

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Mēness tonakt bija īpaši spožs.

2) izteicēja daļa – Zemes dabiskais pavadonis ir Mēness.

3) galvenais loceklis – Mēness aptumsums.

4) papildinātājs – Aiz egļu galotnēm varēja saredzēt mēnesi.

5) apzīmētājs – Mēness aptumsums spēcīgi ietekmē cilvēkus.

6) vietas apstāklis – Uz Mēness var pamanīt kalnus un krāterus.

Mēness aptumsums, Mēness fāzes, Mēness gaisma, Mēness kalendārs, Mēness kustība, Mēness mākslīgais pavadonis, Mēness virsma, Mēness sirpis

mēness lec, mēness riet, mēness spīd

jauns mēness, pilns mēness, tukšs mēness, vecs mēness

dilstošs mēness

mēness, -ss, v.

Planēta, Zemes dabiskais pavadonis. 

Mēness lēkts. Mēness lēkts. Mēness fāzes. Jauns, augošs mēness, pilns mēness, vecs, dilstošs mēness. Mēness aptumsums. Mēness virsma. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 638]

mēness, mēness, dsk. mēneši, v.

1. vsk.; parasti īpašvārda nozīmē Zemes dabiskais pavadonis.

Mēness sirpis – Mēness apgaismotā daļa, kas no Zemes redzama sirpjveidā.

Mēness grieži – Mēness fāzes.

Jauns Mēness – Mēness fāze, kad tas no Zemes nav redzams vai kad tas parādās kā šaurs sirpis, kura izliekums vērsts pret Sauli.

Augošs Mēness – Mēness, kura no Zemes redzamā apgaismotā daļa kļūst lielāka.

Pilns Mēness – Mēness fāze, kad no Zemes ir redzams viss tā apgaismotais disks.

Dilstošs Mēness – Mēness, kura no Zemes redzamā apgaismotā daļa kļūst mazāka.

Vecs Mēness – Mēness, kas no Zemes redzams kā šaurs sirpis, kura ieliekums vērsts pret Sauli.

Tukšs Mēness – Mēness, kad tas no Zemes nav redzams.

Mēness jūra – tumšs Mēness virsmas apgabals.

Mēness kalendārs – laika skaitīšanas sistēma, kuras pamatā ir Mēness fāzes.

Mēness nakts – nakts, kad spīd (parasti pilns) Mēness.

Mēness akmens – mēnessakmens.

Mēness zivs – mēnesszivs.

Bāls kā mēness – ļoti bāls.

Mēness kāpa arvien augstāk zvaigžņotajās debesīs, ēnas kļuva asākas un nemierīgākas, spožāk dzirkstīja sniega klajumi. J. Kalniņš 3, 311.

Mēness kalendāra gadu sadala 12 mēnešos, kuros pārmaiņus ir 30 vai 29 diennaktis. Horizonts 77, 8, 27.

// pārn.; sar. Apaļš, kails laukums galvas matainajā daļā.

Plāni sila smilšu krāsas mati ar mēnesi vidū. Krūmiņš 1, 101.

2. Planētas dabiskais pavadonis.

„.. Jupiters. Cik tas gaiši spīd .. četru mēnešu apripots! Iedomājies tikai mūsu zemes nakti četru mēnešu apgaismojumā. Kāds tas būtu krāšņums!” Kurcijs 4, 319.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]

mēness – mienesnīks; (mitol., folkl. – arī) mieness;  pilns mēness – pylnats;  tukšs mēness – tukšs mienesnīks; mēness aptumsums – mienesnīka aptimsšona; mēness fāzes – mienesnīka fazys; mēness fāzu maiņa – mienesnīka meitovys; mēness gaismā – pi mienesnīka 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

mẽnesis – mẽnesis, -ša, -šam, -si. retāk mẽness. mẽnesis jàu tagad vakarã l¥c.

mẽnešàm nùo sâkuma i tâda lìka malĩna.

Šī debess spīdekļa fāze. tagad vàiga bût v¥càm mẽnešàm. 
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 298]

●

mẽness. Plikums pakausī. daža noO ve ne trîzdesmi ga:d, kad joû mẽness parãdas pakoûsi.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine I 2000 : 516]

●

Mēness nosaukumi izloksnēs: mēness, čigānu saule, čigānsaule, puišu saule, mēnesnīca ‘mēness gaisma, pilnmēness’, pilnacis (dsk.) ‘pilns mēness’, tukšatnes ‘tukšs mēness’. 
[Sagatavots pēc: Laumane 2005 : 24–28]

mēness – čigānu saule (saulīte) hum., puišu saulīte hum. 

mēness – saule

Kā no mēness nokritis sar. – saka par tādu, kas nespēj orientēties kādā situācijā.

Smaida kā pilns mēness sar. – saka par tādu, kam ir plats, arī labsirdīgs smaids. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

Hidrometeoroloģijā un astronomijā – augošs Mēness, dilstošs Mēness, jauns Mēness, Mēness aptumsums, Mēness ceturksnis, Mēness fāze, Mēness grieži, Mēness kalendārs, Mēness librācija, Mēness plūdmaiņas, Mēness sirpis, pavasara Mēness, pilns Mēness, rudens Mēness.

Sportā – divkāršais salto atpakaļ ar pagriezienu par 360° (mēness salto).

Agronomijā – mēness zemene.

Ģeoloģijā – mēnessakmens.

Medicīnā – mēnessērdzība.

Uzvārds – Mēness, Mēnese.

Vietvārdi – Mēnesdēli, zemniekmāja Ādažos; Mēnešbūda, zemniekmāja Alsungā; Mēnešbūda, pļava, purvs Stendē.

Mūzikas grupu nosaukumi – Jauns Mēness, rokgrupa.

mēness; lš. mėnuo, pr. menig, pamatā ir ide. *mē- ‘mērīt’, no kā ar paplašinātu sakni *mēn- ide. *mēnōt, ģen. *mēneses ‘mēness’ – senās laika mērīšanas pamats. Reducēta ģenitīva forma *mēnes- bijusi izejas forma vārda veidošanai dažās valodās, arī latviešu valodā.

Ir arī uzskats, ka no saknes *mē- vispirms atvasināts substantīvs *mēno-s ‘mērs’ un, formu variējot, no tā atvasināts *mēnōt- ‘laika mērītājs’ > ‘debess ķermenis, mēness’.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 582]

angļu – Moon

baltkrievu – месяц

čigānu – čhon

franču – lune

grieķu – Σελήνη; φεγγάρι

igauņu – Kuu

ivritā – ירח, סהר

krievu – луна

latīņu – lūna

lietuviešu – mėnulis

lībiešu – kū

poļu – księżyc

somu – kuu

ukraiņu – місяць

vācu – der Mond

zviedru – måne

Izdilis kā mēness. 

Smaida kā pilns mēnesis. 

Nokritis kā no mēness. 

Skrien kā cēsnieki mēnesi dzēst. 

Mēness ne silda, ne ceļu rāda. 

Ja mēness aptumšojas, tad pie loga jānoliek spainis ar tīru ūdeni, lai mēnesim būtu vieglāki.

Mēnesi sauc par čigānu un puišu sauli.

Mēnesi nedrīkst mēdīt, jo tad nopūst mēle.

Uz mēnesi nevajagot ar pirkstiem rādīt, tad mēness rādītāju uzvelkot augšā pie sevis.

Ja uz mēnesi rāda ar pirkstu, tad tas nopūst.

Kas mēnesim rāda ar pirkstu, to tur uzvilks.

Ja guļ mēness apspīdumā, tad paliek mēnessērdzīgs.

Kad vakarā mēnesī ilgi skatās, tad naktī staigās pa jumtu.

Kad mēnesī vakarā skatās ilgi, tad lietuvēns naktī mocīs.

Ja mēnesī iekšā krusts, būs karš.

Ja mēnesim apdārzs (apkārt gaišs laukums), laiks grozīsies.

Ja mēnesim ragi uz augšu, tad gaidāmas vētras.

Ja sapnī redz mēnesi uzlecot, tad kāds vīrietis piedzimst; bet ja redz mēnesi noejot, tad kāds vīrietis nomirs.

Brīžam kā maizes kukulis, brīžam kā puskukulis un brīžam nemaz nē. – Mēness. 

Brīžam vecs, brīžam jauns. – Mēness. 

Bundulis sētas vidū. – Mēness. 

Kas taisa tiltu bez viena baļķa? – Mēness. 

Liela liela sviesta ciba

Vecās mātes lakatā. – Mēness. 

Plikpauris gaisā. – Mēness. 

Sarkans ābols paklētē. – Mēness. 

Siera ripa sētmalē. – Mēness. 

Sviesta ciba Daugavā. – Mēness. 

Sviesta ciba ezerā,

Ne tā pūst, ne tā pel. – Mēness. 

Uz vecmātes istabas karājas gabals maizes; suns rej, dabūt nevar. – Mēness. 

Vaska ritenis sētmalē. – Mēness. 

Zelta radziņš uz loga. – Mēness. 

Baltacis kaņepēs. – Mēness un zvaigznes. 

Pīrāgs zirņu apcirknī. – Mēness un zvaigznes. 

Zelta kamols skaidienā. – Mēness un zvaigznes. 

Zinu, zinu, bet neteikšu,

Kas mēnesi balināja:

Vecu puišu asariņas,

Tās mēnesi balināja. [LD 13112-0]

Mēness ņēma Saules meitu,

Pērkons jāja panāksnos;

Pie vārtiem dajādams,

Nosper zelta ozoliņu. [LD 34047-1]

Kas to teica, tas meloja,

Ka Mēnesis bez kumeļa:

Rīta zvaigzne, vakar’ zvaigzne,

Tie Mēneša kumeliņi. [LD 33898-1]

Zagļi grib nogāzt mēnesi

Vienu nakti iet divi zagļi zirgu zagt. Abi divi nonāk pie bagāta saimnieka, kam brangi zirgi kā barokļi. Nonākuši nedrīkst zagļi iekšā iet, jo bija gaiša nakts un mēnestiņš spīdēja pilnā spožumā. Iztīkojās, izgrozījās – bet kā nekā, tā nekā – nedrīkst iet pie staļļa. Te uz reizi šaujas labs padoms zaglim prātā. „Vadzi,” viņš saka uz otru zagli, „ņemsim, nogāzīsim mēnesi, tad paliks tumšs un mēs varēsim dzīvot droši.”

Šie brīnās, kā viņiem tas agrāki nav prātā nācis, un viens skrien uz mājām pēc pundeļa, kurā iegāzt mēnesi. Kamēr tas atnāk ar pundeli, tamēr pirmais izmeklējis garu, garu kārti, uzkāpj rijas jumtā un gaida biedru. Tikko šis atnācis, ķeras tas, kas uz jumta, pie darba. Sniedzas, sniedzas, stiepjas, stiepjas, bet kā nekā, tā nekā – nevar mēnesi aizsniegt. Tas, kas zemē, uzsauc otram: „Palēc, palēc!”

Šis lec arī, bet tiklīdz lec – nāk arī tantariem uz pundeļa virsū un krizdams pārplēš pundeli vidū pušu. Atkritis augšu pēdu – guļ pagalam, sprandu lauzis. Mute tam vaļā un zobi spīd balti mēnestiņā. Otrs, domādams, ka tas smietos, uzsauc viņam: „Vai irgi, vai nirgi – pus pundeļa jāmaksā!”
[http://valoda.ailab.lv/]

Kur radies mēness

Velni nevarot uz zemes garšļaukus nogulties – tā, lai varētu no upes vai ezera padzerties. Ja velnam neviens nepasniedzot trauku, ar ko dzert, tad velns brienot tik dziļi, kamēr ūdens smeļas mutē.

Kādreiz velns bijis briesmīgi izslāpis; piegājis pie dīķa un bridis iekšā. Taču dīķī ūdens velnam tikai līdz ceļiem, padzerties nevar.

Tobrīd aiz krūma dīķa malā sēdējis malkas cirtējs un ēdis brokastis. Kaņepju ciba jau bijusi tukša, un malkas cirtējs smēlis ar cibu no dīķa ūdeni un dzēris. To redzēdams, velns lūdzies, lai iedodot arī šim trauku, ar ko padzerties. Malkas cirtējs ar mieru cibu dot, bet vispirms lai velns pieberot to pilnu ar naudu. Velns tūliņ pagrābis no ķešas sauju naudas, un ciba bijusi pilna. Malkas cirtējs iebēris naudu kulītē un gaidījis, kamēr velns padzersies un atdos cibu.

Saulīte jau rietējusi, bet velns arvien vēl dzēris. Malkas cirtējs nevarējis sagaidīt un gājis mājās. Velns tikai smēlis ar cibu ūdeni un dzēris, kamēr dīķis tukšs. Arī cibai malas galīgi nodilušas, palicis apaļš dibens. Velns to pa roku galam uzsviedis gaisā. Cibas dibens gaisos visādi grozījies, bet zemē nekritis.

Tā tas palicis pie debesīm un vēl tagad tur grozoties: dažreiz redzams viss apaļums, bet citreiz tikai kāda maliņa.

Ciema ļaudis uzsviesto cibas dibenu nosaukuši par mēnesi.

Jo velns, toreiz dzeramtrauku no malkas cirtēja prasīdams un nezinādams, kā cibu sauc, savā senvelnu āža valodā brēcis:

„Mē! ... Nes!” – „Mē! ... Nes! ...”

Un rādījis uz trauku. Tā arī radies nosaukums: „Mē-ness”.
[http://www.pasakas.net/]

Saule, mēness un zvaigznes. [http://www.pasakas.net/]

Meita mēnesī.[http://www.pasakas.net/] 

Ansis jautā: „Kas ir tālāk – Mēness vai Amerika?”

Kārlis atbild: „Amerika, to nevar redzēt!”

●

Ja kāds tev vaicā, kas derīgāks – Saule vai Mēness, tad atbildi – Mēness, jo Saule spīd dienā, kad tāpat ir gaišs, bet Mēness – naktī.

●

Jānis saka Pēterim: „Mēness ir tik liels, ka uz tā varētu saiet visi Zemes cilvēki.”

Pēteris atbild: „Bet padomā, kāda drūzmēšanās būtu pusmēness laikā!”

Pēteris Šmits „Latviešu tautas ticējumos” citē kādu liecību no 1764. gada – „Neviena tauta gan laikam neierīko savu darbu rūpīgāki pēc mēneša kā latvieši”. Šis nav tukšs apgalvojums. Vēl 20. un 30. gados Latvijas zemnieks mēdza vai katru savu darbu saskaņot ar Mēness kalendāru. Bija jāzina, kādā Mēnesī (jaunā vai vecā) sēt, kādā stādīt, kādā cirst kokus utt. Ja ko sēja vai stādīja vecā Mēnesī, tas neauga. Jaunā Mēnesī sētais un stādītais turpretī auga griezdamies.
[Sagatavots pēc: http://www.liis.lv/]

●

Mēness ir Saules vīrs, un vēl Saulei ir diezgan plašs radu pulks.

Saules meita iesaistīta debesu kāzās kā līgava. Tautasdziesmās minēta gan rotaļāšanās ar Dieva dēlu, gan pašas kāzas. Precinieks var būt ne tikai Dieva dēls, bet arī Auseklis un Mēness.
[Sagatavots pēc: http://www.liis.lv/]

●

Mēness ir viens no solārās simbolikas centrālajiem elementiem gandrīz visās senajās civilizācijās. Latvijā Mēness zīme ir pazīstama kopš vēlā neolīta. Mēness zīme visbiežāk lietota kopā ar Saules un zvaigznes zīmēm. Mēness darbs ir rūpēties par zvaigznēm kā tēvam par bērniem. Tik mīļš kā Saulīte, māmiņa, Mēness nav, taču tāpat turēts lielā cieņā.

Mūsu senči ir izmantojuši Mēness kalendāru savu ikdienas darbu plānošanā. Mēness simbolam ir visciešākā saite ar zemkopības kultu. Zemnieks zināja, ka Mēness ietekmē un veicina augšanu, tāpēc pielūdza Mēnesi. Mēness ir uzskatīts arī par karavīru sargātāju, un ar Mēness zīmēm vairāk ir rotāti vīriešu, it īpaši karavīru, apģērbi un rotaslietas.

Tiesa gan, rakstos meitas Mēness zīmes ir maz lietojušas, jo rokdarbos pārsvarā valda Saule kā gaismas devēja. Senās rakstu veidošanas tradīcijas liecina, ka simboli, kas saistīti ar debess sfēru, bijuši goda tērpu rotājumi un rakstu hierarhijā ir ieņēmuši augstāku pakāpi. Par vienu no Mēness zīmes sarežģītākiem atvasinājumiem uzskata arī Ūsiņa – pavasara auglības dieva – simbolu.
[Sagatavots pēc: http://www.liis.lv/]

Mēness

Mēness, mēness nobēdājies,

Zvaigznēm līdz dreb sudrabplaksti,

Dobji līdz vaid upju šļaksti –

Mēness, mēness, bālais mēness

Mākoņzirgā jāj caur mežu:

Galvu likt uz nāves ežu –

Mēness karals nosodītais:

Jākāpj viņam degt uz sārta,

Vakardebess liesmu sārta –

Mēness, mēness, miris mēness!

Apkārt klīst kā mūža maldnieks,

Nu tas veļu valstī valdnieks.

Mēness, mēness, melnais mēness!

Apkārt tikai spožas malas:

Klinšu krasts uz Nāvessalas.

Mēness, mēness, mirdzošs mēness:

Pušu lauzis tumsas čauli,

Atdzimis par veļu sauli. [Aspazija 1923 : 123]

Meitene un mēness

Mēness klusām, maigām acīm raugās,

Visur seko manim, kur es eju, –

Tu jau nesacīsi, kurp es eju, –

Tev tik maigas, uzticamas acis.

Sen es gribēju tev jautāt, mēness,

Kādas krāsas īsti ir tev acis?

Tā kā zaļas, tā kā zelta spīdums, –

Tā kā zilas, – zilas gan kā mīļam.

Blonds tu pats ar gaišiem linu matiem,

Tad Tev labi piestāv zilas acis.

Manam mīļam gan, tam tumši mati. [Rainis 1978 : 462]

Austrumu šūpļa dziesma

Zem jauna mēness,

zem jaunmēness,

zem sudraba garozas, zēn.

Zem pirmā mēness,

zem sirmā mēness,

aizmiedz,

mans kamielēn.

Zem pilna mēness,

zem pilnmēness,

zem siera rituļa, zēn,

zem apaļa mēness,

ai, apaļa,

aizmiedz,

mans kamielēn.

Zem šaura mēness,

zem slīpas acs,

Zem Austrumu sirpja, zēn...

Zem dilstoša mēness,

Zem pusmēness

Aizmiedz,

Mans kamielēn. [Kalna 1972 : 19]

***

Mēness bālajā sejā ik vaibsts

stāsta par rimušām vētrām.

Ūdens ir tepat tuvu.

Smaržo pēc piparmētrām.

Ūdens ir tepat tuvu.

Smaržo pēc kalmēm.

Zirdziņ, vai nav par sausu

šie salmi?

Ūdens ir tepat tuvu,

nāc dzer mani lūpām mīkstām,

vai tad neredzi šajā krastā

vītolus gaidoši līkstam?

Ūdens ir tepat tuvu.

Smaržo pēc piparmētrām.

Mēness bālajā sejā ik vaibsts

stāsta par rimušām vētrām. [Zālīte 2003 : 141]

●

Vārds mēness izmantos daiļdarbu nosaukumos: 

Veronikas Strēlertes dzejoļu krājumā Mēness upe (1945);

Ulda Ausekļa bērnu dzejoļu krājumā Mēness platmalē (1991).

Vārds mēness izmantots daiļdarbu nosaukumos: 

Anšlava Eglīša romānā Cilvēks no Mēness (1954); 

Andrieva Niedras romānā Kad mēnesis dilst (1902); 

Jāņa Einfelda īsprozas grāmatā Mēnessbērns (1995);

Andra Bergmaņa prozas grāmatā Kaili uz mēness ceļa (2000).

Vilhelms Purvītis Mēness nakts.

Antra Ivdra Mēness neredzamā puse.

Daina Pērkone Mēness.

Spēlfilma Zem apgāztā mēness (1977). Režisors Ēriks Lācis.

Spēlfilma Dīvainā mēnesgaisma (1987). Režisors Gunārs Cilinskis.

Īsmetrāžas spēlfilma Bez mēness (2000). Režisors Jānis Ozols-Ozoliņš.

Dokumentālā filma Nāc lejā, bālais mēness! (2004). Režisors Ivars Seleckis.

Īsmetrāžas animācijas filma Kā saule, mēness un zvaigznes radās (2009). Režisore Māra Liniņa.

Animācijas filma Lote un mēness akmens noslēpums (2011). Režisori Janno Poldma, Heiki Ernits.

Dziesma Ūdensnesējs. Laimoņa Strelēvica vārdi, Gunāra Freidenfelda mūzika.

Dziesma Zilais mēness. Guntara Rača vārdi, Raimonda Paula mūzika, dzied Ance Krauze.

Dziesma Pazaudētais mēnestiņš. Guntara Rača vārdi, Ulda Marhilēviča mūzika.

Dziesma Circenīša Ziemassvētki. Aspazijas vārdi, Raimonda Paula mūzika.