Labi meli
Trīs brāļi, divi gudri, trešais muļķis, bija nomaldījušies mežā. Ilgi apkārt klejodami, tie nonāca pie kāda augsta koka. Tur viens uzkāpa augšā, lai varētu aplūkoties, vai neredzēs kur meža malu. Meža malu nu gan viņš neredzēja, bet ieraudzīja labi attālu spīdot mazu uguntiņu. Brāļi nosprieda, ka vienam gudrajam jāiet pēc uguns un tā jāpārnes.
Viens aizgāja un nonāca pie kāda vecīša, kas sēdēja pie ugunskura un sildījās.
„Vadzi!” viņš uzrunāja vecīti, „dod man uguni!”
„Došu!” atbild vecītis, „ja pastāstīsi trijējus melus; bet, ja nevarēsi, tad izgriezīšu tev no muguras trīs mārciņas gaļas.” Gudrais stāsta, stāsta, bet tomēr nevar apmierināt vecīti.
Viņš tam izgriež trīs mārciņas gaļas.
Nonācis pie brāļiem, tas uzaicina, lai nu otrs gudrais ietu un atnestu uguni. Tas arī aiziet.
„Vadzi!” viņš uzrunā vecīti, „dod man uguni!”
„Došu!” atteic vecītis, „ja pateiksi trijējus melus; bet, ja nevarēsi, tad izgriezīšu tev no muguras trīs mārciņas gaļas.” Gudrais nevarēja pateikt, un vecītis viņam izgrieza nosacītās trīs mārciņas gaļas.
Pie brāļiem atnācis, tas sūkājās un vaimanāja par dabūtām brūcēm. Nu sataisījās muļķītis iet pēc uguns. Lai gan brāļi viņam liedza, tomēr tas aizgāja.
„Vadzi!” viņš uzrunā vecīti, „dod man uguni.”
„Došu uguni,” atbild vecītis, „ja pastāstīsi trijējus melus; bet ja to nevarēsi, tad izgriezīšu tev no muguras trīs mārciņas gaļas.”
„Nu, labi, tad klausies!” atteic muļķītis. „Gāju pa mežu un izdzirdu baložus dūcam veca ozola dobumā. Es uzkāpu ozolā un ielīdu dobumā. Tur atradās trīs cepti baloži, kurus es apēdu. Bet tavu nelaimi! Gribēju izlīst no dobuma, biju par resnu, nevarēju vairs tikt ārā. Nu, nekas. Labi pārdomājis, pārsteidzos mājās, paņēmu cirvi, pacirtu caurumu lielāku un izlīdu laukā. Tālāk iedams, es izdzirdu tik lielisku troksni, it kā pasaule sagāztos. Ieraudzīju strīdoties astoņas bites ar deviņiem lāčiem, kuri gribēja dabūt no bitēm deviņas mucas medus. Par to es tā saskaitos, ka pakampu savu koka zobinu un nocirtu visiem lāčiem galvas. Gāju tālāk. Biju dzirdējis, ka drīzumā noturēs tirgu debesīs, tādēļ lāčus nodīrājis, nesu viņu ādas pārdot uz debesīm. Tur satikos ar tavu tēvu, un tā kā man ievajadzējās izdarīt cilvēcīgas darīšanas, bet, saprotams, to darīt debesīs cieti aizliegts, tad uzkāpu tavam tēvam mugurā un tas mani nonesa kupalači zemē.”
„Tie ir visi meli,” iesaucās sašutis vecītis.
„Tā kā man tikai melus vajadzēja stāstīt, tad esmu pilnīgi izpelnījis uguni,” atbildēja muļķītis, paņem degošu pagali un aiziet pie brāļiem. [http://valoda.ailab.lv/]
Meli
Tie nu gan bija laiki, kad tie lielie kāposti izauga. Bet kas tie bija par kāpostiem! No vienas galviņas septiņas mucas.
Bet kas tās bija par mucām! Vienu svētdienu izvāra trīs grāpjus.
Bet kas tie bija par grāpjiem! Pie viena grāpja trīsdesmit vīru varēja paēst.
Bet kas tie bija par vīriem! Katrs pie kāpostiem apēda trīs kukuļus maizes.
Bet kas tie bija par kukuļiem! Trīs pūri rudzu uz katra.
Bet kas tie bija par rudziem! Septiņas vārpas uz viena stiebra.
Bet kas tās bija par vārpām! Septiņi vīri septiņas nedēļas vienu vārpu grieza!
[http://www.pasakas.net/]
Sacenšanās melošanā. [http://valoda.ailab.lv/]
