Tradicionālā transkripcija

[meîtene]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[me͜iˀtenĕ]

[m] – skanenis

[ei] – divskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[e] – īsais patskanis

[n] – skanenis

[e] – īsais patskanis

Trīszilbju vārds.

meit- – sakne

-en- – piedēklis

-e – galotne

meiten- – vārda celms

-ene – izskaņa

meitene – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija   

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Meitene negribēja aizmirst jauko vasaru.

2) izteicēja daļa – Ella bija skaista meitene.

3) galvenais loceklis – Maza meitene.

4) papildinātājs – Jānim izdevās iežēlināt meiteni.

5) apzīmētājs – Meitenes tēvs bija īgns vīrs.

6) vietas apstāklis – Meitenē modās pārliecība par saviem spēkiem.

meiteņu apģērbi, meiteņu koris, meiteņu skola

čakla meitene

meitene, -es, dsk. ģen. -ņu, s.

1. Sieviešu dzimuma bērns (aptuveni līdz 18 gadu vecumam).

Meiteņu skola – skola, kurā mācās tikai meitenes.

.. kreisajā krastā stāvēja bariņš ogotāju – dūšīga sieva ar trim meitenēm, vecumā no desmit līdz četrpadsmit gadiem. Lagzdiņš 3, 40.

2. Jauniete.

Edīte bija jauna meitene, Līvijas gados, mundru gaitu un vēl bērnišķīgu seju. Lācis 15, 362.

// parasti savienojumā ar pieder. vietn. Jauniete, kas ir tuva, mīļa kādam vīrietim.

Kapteinim ir meitene, kura viņu gaida mājās .. Līvs 3, 153. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]

meitene – meitine; (jauniete) mārga; meituška sar.; mārgaite poēt. 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

meîtenēns – meîtenepc. šaî bi lĩdz tâc meîtenepc. 
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine A–M 2000 : 511]

meitene – meiča, meitēns sar., meitele sar., skuķis, skuķēns

Agronomijā – meiteņu jasmīns neīstais.

Tekstilrūpniecībā – meiteņu veļa.

Uzvārdi – Meitiņš, Meitiņa.

Vietvārdi – Meitene, apdzīvota vieta pie Latvijas un Lietuvas robežas, upe Līvē; Meitiņkalns, kalns Jaunlaicenē.

meitene ir darināts no meita. Formas meitene nav ne Manceļa, ne Langija vārdnīcā, tai vietā ir meitiņa, Stendera vārdnīcā (18. gs.) ir minēta meitene un meitenīte, arī meitiņa un meitene kā sinonīmi. Vēl 19. gs. nebija nostabilizējusies vārda meitene mūsdienu literārā nozīme. Neikena un Ulmaņa vārdnīcā (1880. g.) nav formas meitene, bet ir meitens.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 579]

angļu – girl

baltkrievu – дзяўчынка

čigānu (čigāniete) – čhajōr; (nečigāniete) raklōr

franču – fille

grieķu – κορίτσι; κοπέλα

igauņu – tüdruk; neiu; piiga; näitsik

ivritā – ילדה; בת

krievu – девочка; девушка

latīņu – puella

lietuviešu – mergaitė

lībiešu – neitški

poļu – dziewczyna

somu – tyttö

ukraiņu – дівчина; дівчинка

vācu – das Mädchen; das Mädel

zviedru – flicka; tös

Kad meitenes piedzimstot, viņas vajagot tīt galdautā, tad dzīve būšot vienmēr pie pilna galda, jeb atkal ietīt vīrieša kreklā, tad liela piekrišana no puišu puses.

Maza meitene tūliņ pēc dzimšanas jāaptraipa ar medu, tad puiši uz viņu kritīs kā mušas uz medu.

Kad meitenes piedzimst, viņas jātur zirņu ziedos, lai ir skaistas.

Kad pirmoreiz meiteni mazgā, tad mazgājamais ūdens jāaiznes uz kūti un jālej govīm un aitām apakšā, lai viņai šie kustoņi labi izdotos.

Tas ūdens, kurā pirmoreiz mazgā meiteni, jāizlej pret rīta sauli uz akmina.

Tikko piedzimušai meitenītei pie pirmās cepurītes jāpieliek kaut kas zaļš, tad tai visas krāsas valkājot labi piestāvēs.

Meitenei šuva pirmo krekliņu no vīra laulājamā krekla, lai to pieaugušu drīz izprecot. Kad meitenei nabas galiņš noriešas, tad tas jāliek viņai rociņās, lai tā būtu rokas darbu darītāja.

Kad pirmoreiz meiteni pirtī ved, tad per ar liepu slotu, lai aug skaista kā liepa.

Meitene, kura dzimst vecā mēnesī, paliek veca meita.

Kad meitene tēva izskatā, tad tā ir dzīvē laimīga.

Ja sapnī redz mazu meiteni, tad būs nepatikšanas.

Šūpojies, šūpolīti,

Auklē lielu meitenīti:

Tautas gaida līgaviņas,

Tēvs, māmiņa malējiņas. [LD1929-0]

Bārenītes bērniņš biju,

Bet jau smuka meitenīte,

Sarkaniem vaidziņiem,

Dzelteniem matiņiem. [LD 4490-0]

Balta puķe, zaļa zāle

Uz ūdeņa līgojās;

Tā lokās puišiem sirdis

Uz jaunām meitenēm. [LD 2699-0]

Meitene ar lāci

Mežmalā reiz dzīvojusi māte ar savu meitu. Meita gājusi katru dienu mežā malkas lasīt, bet reiz viņa salasījusi savā nastā tik daudz malkas, ka pati vairs nevarējusi tās uzcelt sev mugurā. Ar malku pūloties, viņa redzējusi, ka viens lācis nāk viņai virsū. Meitene tā pārbijusies, ka no bailēm nezinājusi, ko darīt. Lācis, kā par brīnumu, nav viņai nekā darījis, bet gan palīdzējis viņai uzcelt malkas nastu uz muguras. No tā laika viņa nu arvienu sastapusi mežā lāci, kas palīdzējis arī malku pārnest mājā.

Pēc kāda laika meitenei saslimusi māte, un, māti kopdama, viņa vairs nevarējusi iet mežā pēc malkas. Tad nu lācis pats lasījis un nesis malku un arī ūdeni mājā. Vienu nakti slimā māte tomēr nomirusi un meitene no bēdām nezinājusi, ko darīt, jo tuvumā tur nebijis neviens kaimiņš un mātes brālis dzīvojis pilsētā. Tā raudot, viņa dzirdējusi, ka kāds piedauza pie loga. Viņa gājusi atvērt durvis un ieraudzījusi tur lāci. Lācis ienācis iekšā, apskatījies un palicis arī ļoti bēdīgs. Pēc tam viņš aizgājis un vēlāku atkal atgriezies, nesdams zārku.

Meitene nomazgājusi māti, apģērbusi un ielikusi zārkā. Lācis paņēmis zārku uz muguras, rādījis meitenei, lai viņa nāktu viņam līdz, tad aiznesis zārku mežā uz kādu kalniņu, kur jau bijis izrakts kaps. Tur nu meitene ar lāča palīdzību apglabājusi savu māti.

Pēc kādām dienām atbraucis meitenes mātesbrālis pasērst pie savas māsas un nu tik dabūjis zināt, ka tā jau ir nomirusi un apglabāta. Viņš nu teicis savai māsas meitai: „Ko tu nu viena pati te darīsi? Mājiņu jau var pārdot, un tu pati nāc man līdz uz pilsētu!”

Meitene citādi būtu ar prieku braukusi uz pilsētu, bet tomēr viņai bijis žēl atstāt savu draugu lāci, kurš viņai tik daudz bija palīdzējis. Gribēdama tomēr braukt mātesbrālim līdz, viņa vēl aizgājusi uz mežu atvadīties no lāča. Šķiroties viņa vēl apķērusies lācim ap kaklu un noskūpstījusi to. Te uzreiz lācis palicis par skaistu princi, kas viņu uzrunājis: „Tu mani esi izglābusi no briesmīga lāsta, es esmu ķēniņa dēls, bet viena ragana mani nobūra par lāci un nogremdēja manu pili zemē. Tikai tad es varēju tikt vaļā no šā lāsta, ja kāda jaunava mani noskūpstītu.”

Tai pašā laikā pacēlās arī no zemes nogrimusī pils. Izglābtais princis nu apprecēja skaisto jaunavu, un nu abi dzīvoja laimīgi. 
[http://valoda.ailab.lv/]

Meitene ar vilku. [http://valoda.ailab.lv/]

Meitene, kas savus brāļus meklē. [http://valoda.ailab.lv/]

Žēlsirdīgā meitene. [http://valoda.ailab.lv/]

Maģiskā bēgšana ar meitenes palīdzību. [http://valoda.ailab.lv/]

Kad Piltenes baznīcu cēluši, to nav varējuši uzcelt. Kad līdz pusei uzcelts, naktī sagruvusi. Mēģinājuši celt atkal, bet tas pats. Baznīcas cēlāji bijuši ļoti nobēdājušies. Te uzreizi baznīcai garām nācis kāds vīrs. Baznīcas cēlāji sūdzējuši viņam savas bēdas un lūguši pēc padoma. Vīrs arī tādu devis: baznīcā vajagot iemūrēt dzīvu cilvēku, tad tā vairs kopā negrūšot. Vīri noķēruši kādu meiteni un gribējuši iemūrēt, bet piesteigusies meitenes māte, kura lūgusies, lai meiteni atlaiž. Vīri tomēr meiteni nav laiduši. Viņi sagūstījuši arī meitenes māti un abas iemūrējuši baznīcas mūrī. Baznīca vairāk tad kopā nav gruvusi.
[Sagatavots pēc: http://www.tournet.lv/]

Divas draudzenes iet pa ceļu. Pretī lec varde un saka:

– Nobučo mani – kļūšu par princi!

Meitene to paņem un ieliek kabatā. Otra prasa:

– Kāpēc nenobučoji?

– Ai, bagātu vīriešu ir daudz, bet runājošu vardi neviens nav redzējis!

●

21. gadsimts. Saruna veikalā.

– Meitenīt, meitenīt! Vai jums ir e-pasts?

– Nē, kas tad ir?

– Žēl, ja būtu, mēs varētu iepazīties…

Katrai latviešu meitenei jau ap 10 gadu vecumu bija jāsāk adīt cimdus. Meitene ņēma adīkli līdzi, ejot ganos. Cimdu adīšana, tai skaitā rakstu sacerēšana, krāsu salikšana, sagatavoja meiteni visai turpmākai dzīvei. Domājams, ka saskaņā ar gadsimtiem ievērotām tradīcijām tiesības nēsāt vainagu tika dotas meitenei, sasniedzot noteiktu vecumu. Mazas meitenes vainagus nevalkāja, jo vainags zināms kā līgavas galvasrota.
[Sagatavots pēc: http://www.senaklets.lv/]

Meitenes neder nekur

Kā tās meitenes neder nekur!

Ne tās kalnos tev virvi tur,

katros kalnos ar viņām var krist,

piesargies,

alpīnist!

Kā tās meitenes neder nekur!

Pēkšņi kājās tās pinekļus bur –

un pa vārtiem vairs nevar sist,

piesargies, futbolist!

Taču kalnos, kad nenāk miegs,

Miega vietā tad atnāk cits...

Laikam vainīgs ir kalnu sniegs,

baltais sniegs,

augstais sniegs.

Taču, laukums kad kvēl kā guns

un kad pērkoni plaukstās dun,

simtu skatienos redzu to,

tikai to,

vienīgo.

Kā tās meitenes neder nekur!

Aizbēgt nevar no tām nekur;

nevis mākoņus vēji nes –

meitenes,

meitenes...

Kā tās meitenes neder nekur !

Šodien viņu nav it nekur,

un – ko šodien lai daru es,

meitenes,

meitenes! [Vācietis 1989 : 634]

Meitenei no manas klases

Ir aizaugušas takas, redzi pati –

Tur katru pavasari jauna zāle dīgs,

Bet uz to puisi, kas reiz tevi satiks,

Es laikam būšu mazliet greizsirdīgs...

Ne tāpēc, ka mēs skatus mijām biežāk

Un tagad gandrīz nepārmainām tos, –

Nē, divi ceļi bieži projām griežas,

Lai tālumā ar citiem sastaptos.

Ne tāpēc, ka pār Gaujas krasta pļavām,

Kas palu miglā atnāk upi tīt,

Es gāju, jūtot tavu roku savā

Un baidīdamies... tevi noskūpstīt.

Nē, toreiz krūtīs neliesmoja slāpes,

Kaut kāda trauksme, kaut kas dīvains bij’,

Jo šķīrāmies un it nekādas sāpes

Tās tālās dienas sauli neapvij.

Bet tagad šeit – uz lielās dzīves trases –

Man, tevi atceroties, silti mirkļi būs,

Tu esi meitene no manas klases,

Kaut zvans jau sen uz klasi nesauks mūs.

Un dzīve visus – viņu, tevi, mani –

Kur vajadzēja, nostādīja, draugi.

Mūs skolas klusie koridoru zvani

No tādām tālēm kopā nesasauks.

Nu atbrauc! Nē... tu sapratīsi pati –

Drīz mūsu gravās atkal zāle dīgs,

Un uz to puisi, kas reiz tevi satiks,

Es tomēr laikam – esmu greizsirdīgs. [Vācietis 1989 : 72]

Mazā meitene pieliec galvu pie mātes ro­kas un ieklausās: aiz pakšķa iesvelpjas vējš, tas purina pielijušo jāņogu krūmu. [..] Sāp rokas, izmirkušas drēbes, pielipušas augumam, garo asu sviedru smaka. „Māte ir spēcīga un droša,” prāto mazā meitene un pasniedz krūzi ar pienu... [Kalve 1976 : 28]

●

Vārds meitene izmantots daiļdarbu nosaukumos: 

Rudītes Kalpiņas stāstu krājumā Smaržas mīļotajai meitenei (1987);

Aleksandra Čaka stāstā Meitenes galva.

NILS. [..] Tu zini, mana vecāmāte ir bijusi baigā čūska.

MEITENE (vienaldzīgi). Kāpēc?

NILS. Man opaps bija leģionā.

MEITENE. Kādā?

NILS. Nu kara laikā. Pēc tam viņš aizmuka. Bet vecāmāte zināja, kur viņš slēpjas.

MEITENE (vienaldzīgi). Nu, un tad?

NILS. Neviens viņai to neprasīja, bet šī gāja pati un nodeva. Un vecotēvu aizsūtīja...

MEITENE. Tas taču bija tik sen? (Meitene apskauj Nilu.). [Jurkāns 1990 : 136]

Jēkabs Belzēns Meitene pie klavierēm.

Aleksandrs Romans Smaidošā meitene.

Konrāds Ubāns Meitenes portrets.

Boriss Bērziņš Meitene ar vainagu.

Kristians Brekte Meitene ar ābolu.

Juris Jurjāns Meitene ar papagaili.

Jānis Tīdemanis Meitene tautastērpā.

Paulis Postažs Draudzenes.

Anna Baklāne Draudzenes.

Normunds Brasliņš Meitene ar auskaru.

Maija Tabaka Meitene interjerā.

Maija Tabaka Meitene un jūra.

Ģederts Eliass Meitenes portrets.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]

Teodors Ūders Lācis un meitene.

Jānis Roberts Tillbergs Meitene zilā.

Ivars Miķelsons Meitene, kas bija iemīlējusies gailenē.

Olga Šilova Meitene.

Mācību filma Meitenes higiēna (1970). Režisors Laimons Gaigals.

Dokumentālā filma Valmieras meitenes (1970). Režisors Ivars Seleckis.

Spēlfilma Sliktās meitenes (1982). Režisore Ilona Brūvere.

Īsmetrāžas dokumentālā filma Zēni un meitenes (1990). Režisore Ludmila Ikere.

Dokumentālā filma 1960. gada meitenes (1995). Režisore Una Celma.

Īsmetrāžas dokumentālā filma Čaka ielas meitenes (1997). Režisore Antra Cilinska.

Spēlfilma Man patīk, ka meitene skumst (2004). Režisors Arvīds Zigurds Krievs.

Īsmetrāžas spēlfilma Papīrmeitene (2004). Režisore Andra Vasiļevska.

Dziesma Meitene kafejnīcā. Austras Skujiņas vārdi, Viļņa Krieviņa mūzika, izpilda grupa „Remix”.

Dziesma Mana mīļā meitene. Guntara Rača vārdi un mūzika, izpilda grupa „bet bet”.

Dziesma Meitene no Marsa. Guntara Rača vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Roberts Pētersons.

Dziesma Meitene. Guntara Rača vārdi, Ainara Virgas mūzika, izpilda grupa „Līvi”.

Dziesma Manai meitenei. Grupas „Labvēlīgais tips” vārdi un mūzika, izpilda grupa „Labvēlīgais tips”.

Dziesma Ardievu, meitenes. Valta Pūces mūzika, Pētera Brūvera vārdi, izpilda grupa „Prāta vētra”.

Dziesma Meitene no sirds. Jura Kaukuļa vārdi un mūzika, izpilda grupa „Dzelzs vilks”.