1. Sieviešu dzimuma bērns (attiecībā pret vecākiem).
Mātes meita – meita, kas ir ļoti līdzīga mātei. Meita, kuras māte vēl ir dzīva.
folk. Bagātu vecāku (parasti saimnieku) meita.
Zane un vēl citas Kraupēnu meitas bija jau sen sievas godā, drīzumā mičos arī Māriņu .. Sakse 2, 56.
.. tur [ballē] sabrauca visi pagasta lielmaņi. Muižkungs, melderis .. un daudz kuplu un sārtu saimnieku meitu. K. Skalbe 1, 180.
2. Jauna, neprecējusies sieviete.
Meitas dienas – jaunība, laiks, kad vēl nav precējusies.
Meitas uzvārds novec. – sievietes uzvārds pirms laulībām.
Meitas kronis (arī vainags) novec. – tikums.
Meitas bērns novec. – neprecētas sievietes bērns, ko baznīca neatzina par oficiālā laulībā dzimušu.
Veca meita sar. – vecmeita.
Ielas meita (retāk sieviete) – ielasmeita.
Meitu (arī brunču) mednieks vienk. – vīrietis, kas izmanto katru iespēju mīlas dēku uzsākšanai.
Jā, viņa, mana māte, bijusi daiļa meita, un daudzi jaunekļi viņu kārojuši sev par sievu. Zālīte 5, 12.
.. tas bija tālā apkārtnē nedzirdēts gadījums, ka meita bez laulāšanās aiziet pie puiša. Sakse 2, 132.
Nīca, cik lasāms vecajos rakstos, ir slavena ar saviem meitu medniekiem. Ziedonis 9, 204.
// savienojumā ar apzīmētāju; mit. Mitoloģiska būtne (jaunas sievietes veidolā), kas parasti ir saistīta ar kādu parādību dabā.
Meža meitas sārtiem klaidu matiem Pāri birzīm, pāri pļavām skraidīs .. Galiņš 2, 14.
// sar. Vecāka cilvēka laipna uzruna jaunākai sievietei.
„Parunā gan, meit,” Pakalns dzīvi atsaucās. „Tev viņi vairāk klausīs.” Sakse 7, 191.
3. neakt. Kalpone (parasti neprecējusies).
Gada meita vēst. – meita, kam ar saimnieku ir līgums uz visu gadu (no Jurģiem līdz nākamajiem Jurģiem).
Ganu meita novec. – gane (parasti pusaudze).
Lopu meita novec. – lopkopēja.
Istabas meita novec. – istabene.
Meitas istaba novec. – kalpones istaba.
Lielākie saimnieki parasti paši muižas darbos negāja, bet sūtīja tos pildīt savus līgtos strādniekus – puišus, meitas .. V. Kalniņš 1, 129.
.. Rūdolfs., izlēca no gultas un skrēja uz mazo meitas istabiņu pie Līzītes. Dinere 10, 76.
4. poēt. Sieviete – tautas, kolektīva u. tml. locekle.
Tautu meita folkl. – jauniete no cita novada vai no citas dzimtas, radu saimes.
Ar vainadziņu, ar tā nēsāšanu saistīta visa tautas meitas jauno dienu dzīve. Zvaigzne 57, 7, 17.
Uldis: Nāc rokā, tautu meita, Lai es tevi apskatos, Vai tu ruda vai pelēka, Vai sudraba valkātāja? Rainis X b, 332.
Meitas šūna – meitšūna.
Katra meitu šūna [aļģēm] iegūst pusi no mātes šūnas ķermeņa; iztrūkstošā puse drīz vien ataug. Galenieks 2, 33.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
meîta. demin. meîtĩna. viņìm bi četras vài pìecas meîtas ùn nebi ne∙viêna d§la.
puĩšu meîta – vieglprātīga sieviete. ka kâdài meîtài bi nùogriêsti mati us pìeri, ta pa∙visàm nedrìkstẽja rãdîties ârâ, ta tùo sàuca pa puĩšu meîtu. b¥rnu meîta – bērnaukle. cũku meîta – cūku kopēja. k*rtu meîta – kalpone, kas iet uz muižu klaušās. gada (arī gadu) meîta – kalpone, kas nolīgta darbā uz visu gadu. vasaras meîta – kalpone, kas nolīgta darbā tikai pa vasaru.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978: 290–291]
●
meîta – meîta kâ bi`de – skaista, izskatīga meita.
meîta kâ guba (arī kâ lâva) – paliela auguma resna, plecīga meita. brũgapc ix tâc pasîks, bet brũt ix meît kâ gu:b.
meîta kâ liẽpa – stalta, izskatīga meita.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine A–M 2000 : 511]
Uzvārds – Meitiņš, Meitiņa.
Vietvārdi – Meitas liekne, mežs Smārdē; Meitas pļaviņa, pļava Bikstos; Meitas brasls, pļava Popē; Plikā meita, pļava Matkulē; Meitu atvars, atvars Bruknā; Meitu dīķis, dīķis Blīdienē; Meitu krogs, krogs Elejā; Meitu purviņš, zemniekmāja Ropažos; Meitu valks, strauts Griķos, pļava Lutriņos, mežs Rendā; Meitu lāma, pļava Lestenē; Meitkalns, kalns Bauņos; Meitupīte, upe Līvē; Meitene, upe Līvē; Meitiņkalns, kalns Jaunlaicenē.
meita, apv. meite. Pēc tradicionālā uzskata meita ir aizguvums no ģermāņu valodām; sal. viduslejasvācu meid ‘kalpone’. Saskaņā ar šo uzskatu latviešu valodā ir izzudis senākais, mantotais meitas apzīmējums (radniecības nozīmē) *dukte, sal. lš. dukt, pr. duckti, kr. дочь, v. Tochter, angļu daughter. Formas un nozīmes ziņā tuvāki latviešu vārdam ir vecholandiešu meit, vidusaugšvācu meit, meyde ‘jaunava, meitene, kalpone’ (ar tendenci pēdējai nozīmei kļūt par dominējošo).
Taču šī hipotēze ir apšaubāma. Pirmkārt, tādēļ, ka ne izloksnēs, ne senākajā literatūrā nav saglabājušās pēdas par vārda *dukte esamību latviešu valodā. Otrkārt, vēsturiski nesaskan vārdu nozīmes attiecīgajās valodās: pat 17.–18. gs. vārdnīcās vārds meita nav fiksēts ar nozīmi ‘kalpone’; šāda nozīme parādās tikai 19. gs. Šīs nozīmes nav vārdam meita arī tautasdziesmās. Treškārt, ja vārds meita ir izguvums no ģermāņu valodām, grūti izskaidrot lauzto intonāciju saknes zilbē.
Visticamāk, meita ir mantots indoeiropiešu cilmes vārds, kura speciālās nozīmes izveidojušās latviešu valodā. Vārds var būt atvasinājums no indoeiropiešu saknes *mēi ‘maigs, mīksts, mīļš’ (no kā arī verbs mīlēt). Tādā gadījumā meita sākotnēji nozīmēja ‘maigā, mīļā’. Otra cilmes iespēja saistīta ar senajām cilšu parašām. Hipotētiski meita ir sens baltu cilmes vārds, kas saistāms ar verbu mīt ‘mainīt’. Seno cilšu dzīvē parasta bija jaunavu – līgavu – maiņa, jaunekļa un jaunavas maiņa vai brāļa un māsas precības ar māsu un brāli no citas cilts.
Vārda meita nozīme jaunavas apzīmēšanai un radniecības attiecību nosaukšanai izveidojusies ļoti sen, laikam cilts iekārtā.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 577–579]
