Pastaiga
Kam tu, mazais puika,
brīnā acis plet?
Mūs pār vienu sētu
likteņsētnieks met.
Iesim šonakt kopā
ļaužu jūrā klīst,
tur, kur reklāmspuldzes
ēnu skumjas nīst.
Labi, ka tev māju
bijis nav nekad:
būs šai jaunā sirdī
lielāks plašums tad.
Dzīvei labpaticies
mūs ir izjokot –
tikai sapņu troņus
nebij žēl tai dot...
Tālu, tālu laimes
mirdzošs ametists,
svešs kā ielu stūrī
dusmīgs policists.
Bet par zemes lodi
vienmēr bijis prieks,
varbūt reiz tās krastos
cilvēks nebūs lieks!
Uz to vecai dzīvei
teiksim diezgan mēs:
pietiek dejā griezties,
daiļā barones!
Jūsu vārdam slavens
oreols, bet vecs;
mums nav augstu radu,
toties stiprs ir plecs.
Vapenis ja skrandas,
nava tādēļ kauns –
skrandās brīves sapnis
vienmēr spožs un jauns.
Sārtāk vēl par lūpām,
kuras krāso grims,
mūsu krūtīs dziņa
cīņā mesties dzims.
Un kad atkal ielās
satikties būs gods,
liksim kāju ceļā,
lai jūs parauj jods!
Redz, tu sāc jau smaidīt,
mazais, ielu zēn,
kaut kā svecēm vējā
mums būs jāizplēn.
Iesim šonakt kopā
priekspilsētas nīst,
tur, kur reklāmspuldzēs
ēnu ziedi vīst. [Skujiņa 1932 : 15–16]
Melnam kontinentam
Nēģeru meitenes deja Eiropas pilsētas naktslokālā
Ziloņi dodas uz purvainām upēm
brūnus ūdeņus dzert.
Uzzied man smeldzes kaktusi lūpās,
arēnai priekškars jau celts.
Ugunis mirgo kā burvja Simbas
gudrības akmens, vai zelts
kalnos, kur antilopu rindas
smaršīgo gaisu šķeļ.
Mīļais mans virsaitis melnajā ciltī,
mednieks vēl nepārspēts,
krūtīs ikvienam laiž indīgu bultu,
kam džungļu brīnums nav svēts.
Steidzies šurp, ziedosim bālģīmjus īgnos
dieviem, lai dzīvot mums ļauts
brīvajos mežos zem liānu stīgām,
mīļais, tev bultu tik daudz!
Steidzies un slaidām, lokanām rokām,
satver mani, nes prom,
prom no šīm telpām, kur elso kā mokās
nēģeru saksofons!
Ziloņi dzer no purvainām upēm,
puķes ver kausus, kur dzirkst
medus lāses, kā sāpes man lūpās...
Āfrikā vakars tumst silts. [Skujiņa 1932 : 40]
PIEKTAIS. Kra, brāļi! Var runāt droši; mēs esam nomeklējuši visas malas: še nau nevienas dzīvas dvēselītes, kas varētu izdzirst viņas vārdu, kra!
SESTAIS. Kra, brāļi! Vai meklējāt ari viņas ledus zārkā? – Kra!
VISI. Jā, kra! Meklējām, kra!
SEPTĪTAIS. Kra, brāļi! Vai meklējāt ari viņas lūpās? – Kra!
VISI. Jā, kra! Meklējām, kra!
PIEKTAIS. Kra, viņas lūpas ir bālas un bez dvašas, un aizslēgtas, kra! [Rainis 1980 : 458–459]