Trīs vecītes par palīgiem
Vienai mātei bijusi ļoti slinka meita, kas nekā nevīžojusi darīt. Māte no dusmām to izdzinusi laukā. Meita nu atsēdusies ceļa malā un skaitījusi. Pa to ceļu nu brauc jauns ķēniņš un prasa: „Ko tu, meitiņ, tur skaiti?”
Meita atbild: „Es vērpju tik smalkas dzijas kā zīdu un skaitu, cik birkavu jau esmu savērpusi.”
Jaunajam ķēniņam ļoti patīk naskā vērpēja, un viņš paņem to līdz.
Ķēniņa pilī pie vērpējas atnāk trīs vecenītes, kas bijušas laimes. Tās nu lūgušas, kad ķēniņš meitu precēšot, tad lai aicinot arī viņas par savām krustmātēm panāksnos. Vienu lai saucot par Lielgurni, otru par Liellūpi un trešo par Lielpupi. Kad ķēniņš viņas redzēšot, tad nedošot šai nekādu darbu strādāt.
Tā nu arī notiek. Ķēniņš grib vērpēju precēt, un tā lūdz, lai atļaunot viņai arī savas trīs krustmātes panāksnos aicināt. Ķēniņš atļaun, un kāzu dienā arī atnāk visas trīs. Viņš prasa, kādēļ viņas krustmātes izskatoties tik neglītas. Slinkā meita izskaidrojusi, ka Lielgurne, pastāvīgi vērpdama, sasēdējusi lielus gurnus, Liellūpe, pavedienu slapinādama, izspiedusi lielas lūpas un Lielpupe, bērnus zīdīdama, izaudzējusi lielas krūtis.
Ķēniņš par to sabijies un nelicis jaunai ķēniņienei vērpt, lai tai netop lieli gurni un lūpas, un arī bērnus zīdīt, lai neizaug lielas krūtis. Kad nu ķēniņiene vairs nedarījusi nekādu darbu, tad no tā laika arī kungu sievas vairs nestrādājot.
[http://valoda.ailab.lv/]
Lielie stiprinieki
Vienā pagastā reiz dzīvojis ļoti stiprs vīrs. Visā apgabalā nebijis neviena cilvēka, kas ar šo stiprinieku spēka ziņā būtu varējis mērīties. Tādēļ viņš bijis ļoti lepns par savu spēku un palicis lielīgs. Pēdīgi viņš sadomājis iet pasaulē un uzmeklēt otru līdzīgu stiprinieku, lai varētu ar to cīnīties. Vecāki vīri gan lūkojuši viņu atrunāt no tādām domām, bet viņš neklausījis.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]