Lībiešu motīvs
Kad beidzot viss ir noticis,
kā Krusta gājiens lēma,
Spīd roka mēnessērdzīga
virs lībju diadēmas.
– Spēj mēris tikai miesas ņemt
un zobens – asinsšalti, –
zem otas mēnessērdzīgas
dūc zemes bišu alti –
dzied lībji, bitēs noburtie,
ai, nabags, kas tos nedzird,
san meitas, dūdo vecenes
un pasludina vecis:
ja mūsu mēlēm jānokalst,
lai glābiņš bišu kokos –
ko bites dziesmai padarīt
spēs viltus, vara zogot,
ko lībim bites dzelonī
spēs skādēt kara kuģis, –
šī pasaule mums bagāta
ar katru medus puķi.
...Un ota, puķēs iemērkta,
jau glezno diadēmu,
kas tautas galvu izgrezno,
un tā ir svēta tēma. [Peters 2004 : 274]
Pēdējā lībieša domas pie Salacas ietekas
Vai grūtiem sapņu murgiem gars man pinas?
Vai prāts man patiesību acīm stād'?
Es savas tautas pastarīts šeit stāvu,
Kur sirmas vēstis atnes Salaca.
Tās viņa dziļi ierok viļņu kapos,
Un apgaud sēri žēlā meldijā.
Vai mani, tevi skatīja tās rotas,
Kas zuda Beveriņas dziedoņiem,
Kas bija liktas Kļūmas svaru kausos,
Kam jānosver ir tautu nākotne?
Raug! brāļi latvji tautu plūdos airē,
Un apdomīgi irkļiem rotājas.
Vai viņi, zelta tīklus izmezdami,
Šo brīnišķīgo pērli izzvejos?
Man šķietas tā; jo viņu kuģēm, laivām
Vairs Aukuperons neplēš baltas buras,
Nedz Bangupūtis tās gar klintīm drāž.
Tās Jūras tēva karogs apsargā.
Tie krājas Jūras mātes platā gultā,
Un brīvas dziesmas dzemdē viņu krūts.
Tie zeltu smeļ un veltī savu tautu
Daudz simtiem, spožiem, dārgiem gabaliem.
Pēc dažiem simtiem Cerībiņas lomiem
Viens izsmels debess dārgo akmeni.
Tas tautai atkal atburs brīnum’ stāstus
Un skaistas, greznas dziesmu vāceles.
Un vecais Gars būs atkal jaunās miesās,
Un vecā Laima smaidīs tēvijā. –
Tiem laiks vēl mācīties, ka dzimums līdzīgs
Ir upei, burbulīšus mezdamai,
Kas tveicēdamā saulē izsīkdama
Līdz pēdīgajai čurkslai jūrā riet. –
Ar Dievu, svētā zeme, svētās alas,
Kur tēvi debess brīžus baudīja!
Ar Dievu, Salaca, kas manus brāļus
Iekš viļņu šūpulīšiem aijāji!
Ar Dievu, vecā, baltā Laimas jūra,
Kas tēviem brīvestību mācīji.
Tie brīvestību arī zvērēja
Un turēja, kad svešie lauzās zemē.
Tie svešus elkus svieda tavos plūdos,
Un paši ar no māņiem šķīstījās.
Lai nemirstīgais latviets, mūsu brālis,
Vēl gadu tūkstošus ap tevi dej’.
Lai tas ar piemin mūs, kas tumsā snaužam,
Kad slavas darbus tas zem saules dar’.
Un, kamēr viņš vēl dzīvos Baltās krastos,
Mēs arī līdz ar viņu dzīvosim. [Auseklis 1975 : 149–151]
***
Šeitan līvu zemes daļā
Pilnīgi bij redzama
Visās pilīs, visos ciemos
Vācu kungu valdība.
Treknās druvās mieži, rudzi
Zelta vārpām līgojās,
Līvi viņus ara, sēja, –
Svešie ņēma pļāvumu;
Trekni lopi, govis, vērši
Zaļās pļavās ganījās, –
Svešie viņu gaļu ēda,
Viņu ādas pārdeva,
Pilīm blakus bija celtas
Svešinieku baznīcas. [Pumpurs 2008 : 135]
Miglainā, miglainā zemē, kurā putni nelaidelējas pa gaisu, jo baidās saskrieties, upē, kas vietām līdzinājās purvam, dūņās dzīvoja Lībietis. Te viņam bija jāizcieš sods par savu tēvutēvu grēkiem, tikai viņš par to nekā nezināja. Reizi pa reizei Lībietis izkāpa upes krastā, jo bija taču gluži vienalga, kur sēdēt tādā miglainā zemē. Nolemtīgi un rāmi viņš vadīja savas dienas mitrumā starp kurkstošajām vardēm un zvēriem, kas nāca pie upes dzert. Tie runāja savā valodā, un, tā kā Lībietis nezināja, vai viņam jelkad bijusi sava valoda, viņš mācījās runāt kā zvēri. Te viņš ieturējās kā briedis, te gaudoja kā vilks, te urkšķēja kā meža kuilis, te ierēcās kā alnis, te ūjināja kā ūpis.
[..] Labi, labi! Tikai to gan apsoli, – ja ierodas vēl kāds cits lībietis, tam par grēkiem neko nestāsti! – Saltkurpe vārgi nosvepstēja.
To nu Lībietis viegli varēja apsolīt, jo tak otra tāda muļķa vairs nebūs, kas uzradīsies šajās dūņās sēdēt.
– Tā tava senču būšana ir makten varonīga, – Saltkurpe iesāka.
– Dzīvoja viņi jūras krastā, pievilināja kuģus un jūrniekiem zābakus grieza nost ar visu kāju. Pēc tam saulē kaltēja, līdz kāja izbira ārā, zābakos iededzināja savus rakstus un pārdeva uz svešām zemēm kā smalkus roku darbus. Es, Saltkurpe, biju viņu Dievs. Eh, labi mēs dzīvojām! Te vienā nebaltā dienā izcēlās malā tādi ar vīzēm un arkliem, apara visu jūras krastu, un citkārt varonīgie kāju griezēji pamuka kur kurais, mani viņi pameta vīžainajiem par Dievu. To es viņiem nevarēju piedot, tādēļ tu te sēdi. Bet, ja atdosi kurpi, vari tikt brīvs! Diezgan par tiem vecajiem grēkiem esi maksājis, – Saltkurpe pabeidza.
– Necilvēki! šitādu amatu piekopt! – Lībietim vai elpa rāvās ciet. – Še tev, nešķīstais Dievs, tava kurpe – es eju atpakaļ dūņās!
Lai cik Saltkurpe, pie apava ticis, Lībieti lūdzās nākt ārā, lai cik viņu lamāja par mīkstmiesi, kas paša tautas varoņgaru nesaprot, Lībietis ni un ni – palika dūņās. [Ikstena 2012 : 15; 18–19]
●
Vārds lībietis izmantots arī Ārija Geikina romāna nosaukumā Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo (2005).
