lēns, -ais; s. -a, -ā
1. Tāds, kas pārvietojoties, virzoties veic samērā mazu attālumu kādā laika sprīdī.
Daugavas straume patiešām kļuvusi lēna un rāma. Vanags 8, 125.
Lēna vēsma lodāja pa Salu un susināja karavīru apģērbus. A. Grigulis 9, 115.
2. Tāds, kas nenorisinās ātri, strauji (par darbību, norisi).
Lēns brauciens. Lēna iešana. Lēns darba ritms. Lēna domāšana.
Lēna uguns – uguns ar mazu liesmu.
Lēnā (arī mierīgā) garā – lēnām, bez steigas, arī bez uzbudinājuma.
Ķirurgs turpina strādāt. Viņa roku kustības kļuvušas uzmanīgākas un lēnākas. Lukjanskis 1, 79.
Borskābei ir lēna iedarbība. Veselība 75, 5, 29.
// Klusināts, vienmērīgs, parasti melodisks (par skaņām). Ar mierīgu tempu (par runu).
// Rāms, bezvējains.
Lēns vakars.
Koku lapas bij skaisti nodzeltējušas un aiz lēna laika vēl maz birušas. Kaudzītes, 12.
Laiks bija lēns, bez vēja. Patīkami strādāt tādā dienā. Lācis 4, 347.
3. Tāds, kas ir mierīgs, ātri neuztraucas, nedusmojas.
Lēns cilvēks. Lēna meitene.
Lēns kā jērs – saka par biklu, padevīgu cilvēku.
.. Ilona pēc savas dabas bija padevīga, lēna, piekļāvīga un mīļa kā liepu lapa. Zeiboltu J. III, 217.
.. viņš ir tāds kautrs un lēns zēns, ka taisni ir jābaidās, lai viņu neapvainotu ar tādu vai citādu vārdu. Rihters 1, 187.
.. Jancis pārlaida atkal ābolu pār sētu. Ješka tūliņ kļuva lēns kā jērs. Valdis 1, 157.
// Tāds, kas nestrādā, nerīkojas ātri, veikli.
Lēns strādnieks.
// Tāds, kura kustības nav ātras, veiklas, tāds, kas ir mazkustīgs (par dzīvniekiem).
Lēns zirgs.
// Tāds, kas izturas miermīlīgi, nav nikns (par dzīvniekiem).
Lēns suns.
// Mierīgs, līdzsvarots (par raksturu).
Lēns raksturs.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
l¦ns 1. Tāds (cilvēks), kas ir mierīgs, ātri neuztraucas, nedusmojas; arī tāds, kas strādā gausi. pate viņa ¥suõt bri¡smîgi ugunîga, bet šis i tâc l¦nc. reĩz bi saķĩv¡siês a tùo sàimi¡ku, sàimni¡ks tâc l¦nc bi, àizgãja ùn pasmêjâs. l¦ns kâ àita – saka par ļoti lēnu, gausu cilvēku. l¦nc kâ àita, ne vìņč mâk runât, ne·kà, tâc kâ m¥hmuris. // Mierīgs (par raksturu). viņam jau lēna daba.
2. Tāds (dzīvnieks), kas neskrien, netrako; mierīgs, rāms, arī gauss. màn i l¥na ùn gùodîga gùove, ne viņa spèr, ne·kà. gùoves l¥nas ¥suõt ta, ka [pirmo reizi] laîž ârã Vêžu dìenâs, ka Zivu dìenâs, ta gùovis skrìen.
3. Tāds, kam ir neliela intensitāte, ātrums (par parādībām, procesiem). pàr v¡ju a saka – l¦nc v¡š, nàu stipris. ka l¦nc liêtus nãk, ta saka, ka čakstina. l¦ns ugùns – uguns ar mazu liesmu. v¥câka vista jàvàra us tâdu l¥nâku uguni, tùo ãtri nevàr izvàrît.
4. vīriešu dzimte, ar noteikto gal., subst. noz.; eifēmisms. Čūska. čũsku pa l¥nuõ sàuc gàn, tùo es ¥su dzixd¡š.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 212]
●
l¦ns laĩks – laiks, kad nav jūtams vējš. šùodi¡ i tâc l¦nc laĩks, nàu ne v¡ja, ne·kà.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 188]
