Lazda
Kas gan ir tā alka,
Liek kas lazdai plaukt
Ziedu drīksnām smalkām,
Laiks kaut vēl tik auksts...
Vai no saules malka
Noreibusi tā
Jeb no vēju šalkām,
Maigi glaust kas nāk?
Nosarkst lazda alkās,
Neatbild nekā...
Ziedu drīksnām smalkām
Mani apbārsta. [Tūters 1944 : 6]
Pie lazdas
Lazdas stiegro zaru
Noliecu zemu,
Brūngano riekstu čemu
Paņēmu priecīgs.
Apaļi vīriņi – rieksti
Mundri izkāpa saujā.
Tikai viens atpakaļ raujas,
Negrib no migas celties.
Izcēlu viņu ar varu.
– Rādi, cik saules tev kaulos! –
Pārkodu. Sabirza čaula –
Tukšs. [Ločmelis 1957 : 18]
Lazdas zied
Lazdas kautri rotājas
Garām zelta drīksnām,
Ziedus pāri šūpojot
Gāļu varavīksnām.
Ziedi, lazda zemīgā,
Aust jau blāzmas dzīlē.
Tavu ziedu kautrīgo
Dievs visvairāk mīlē.
Apbirst zelta putekšņiem
Dievs, gar lazdām iedams,
Un viņš galvu pakrata,
Priecīgs sevī smiedams. [Eglītis 1939 : 518]
●
Vārds lazda izmantots arī Imanta Lasmaņa dzejoļu grāmatas nosaukumā Marts ar lazdas zaru (1968).
Tagad lācēni ievēroja, ka ap katru lazdu lidinās palieli putni, tumšbrūni ar baltiem plankumiņiem. Aste tiem melna ar baltu galu. Plīvojošos spārnos turēdamies, tie riesa no čemuriem riekstus un laiku pa laikam iesaucās: „Krek-krek.”
– Iesim arī mēs riekstos! – Pinkaine teica, lācēnus kraujas lazdienā vezdama. Kur vien raudzījās, visi zaru zariņi bija kuplu, spurainu čemuru pilni.
Pinkaine apstājās pie pirmās lielākās lazdas.
Viņa pacēlās uz pakaļkājām un, kā cilvēks staigādama, ar priekšķepām nolieca zarus, ar muti plūca riekstus veseliem čemuriem un tūlīt tos arī noēda. [..]
Lācēni uzlasīja un apēda nobirušos riekstus, un tad mēģināja tāpat kā māte plūkt čemurus, bet viņi nevarēja sasniegt nevienu zaru. Ķetaurītis atsēdās kā suns un, uz riekstu čemuriem skatīdamies, īdzīgi rūca. Viņš domāja: "Kā lai sasniedzu riekstus?" Pēkšņi viņš priecīgs sapurināja galvu un palēkdamies devās pie kāda lazdas zara. Viņš tajā rāpās kā kokā, bet apvēlās apkārt un palika atgāzeniski karājoties.
„Ko nu iesākt?” viņš domāja. „Ja atlaidīšos vaļā, iekritīšu sūnās. Būs jāpaliek bez riekstiem. Rāpšos tik uz priekšu.” Ķetaurītis, atmuguriski nokarājies un ar ķepām zaru apskāvis, kā pērtiķis virzījis uz galotni. Lazdas zars, lācēna smaguma iekustināts, pasliecās uz leju un pacēlās atkal augšup. Ķetaurītis šūpodamies vien nonāca līdz čemuru pilnajai galotnei. Viņš, ar ķepām cerā turēdamies, plūca riekstu čemurus, meta zemē un sauca Letenītei:
– Ko stāvi lejā? Nāc lazdas šūpolēs pašūpoties! [Jansons 2000 : 110–112]
●
Lazdas arī puskailas. Lapas vien čaukst, kad puisēni lodā zem tām. Grūti lielās noliekt, bet skurināt arī neder: rieksti gan krīt, ka paukš vien, bet pazūd lapās, ka nevar vairs atrast.
Puisēni aizgājuši labi tālu, gandrīz pusceļā starp Staburagu un Liepavotu.
Jancis zina itin labi, kurā vietā visvairāk riekstu uzglabājas, jo dažus pudurus citi tik lēti neatrod.
Turp viņš tagad ved Marču.
Pašlaik viņi pieiet pie kupla pudura, kas aug diezgan stāvā vietā; tajā labi daudz īsti resnu lazdu.
Pudurs nav nemaz aiztikts, un tāpēc tajā riekstu milzums.
Cik var aizsniegt, puisēni nošķin, bet resnākās lazdās tomēr paliek paši lielākie čami.
Vajag pārdomāt, kā tiem piekļūt klāt.
– Klau, Marč, – Jancis saka, – kā būtu, ja tu uzkāptu augšā un raudzītu lazdu noliekt? Es no apakšas arī piepalīdzētu.
– Labi, – Marčs atsaka, pārkož lielu, brangu riekstu un rāpjas augšā.
Lazda aug ieslīpi krastā. No galotnes līdz zemei kādas trīs vai vairāk asis. Drīz vien Marčs sasniedzis virsotni un taisās svērties lejup.
Bet vai nu aiz bailēm par lielo augstumu, vai arī pārāk ātrā steigā Marčs neieķeras vis galvenā stumbenā, bet zarā.
Zars nobrīkš, lapas nošalc, un Marčs nāk atmuguriski taisni no pašas augšas zemē. Zars vien rokā.
[Valdis 1992 : 133–134]
●
Vārds lazda izmantots arī Ilzes Indrānes romāna nosaukumā Lazdu laipa (1963).