Ļaunais latviešu ticējumos nozīmē kaitīgumu, tāpēc darīt ļaunu nozīmē kaitēt. Citiem vēl ļaunu, bet sev meklē labumu, piem., burvji un raganas, bet ļaunu var nodarīt arī ļauni gari, kas dažreiz ir konkretizēti (vadātāji, lietuvēns, viesulis, naudas sargi, drudzis, spoki u. c., arī velns), citreiz ļaunais nozīmē ļaunus spēkus vispār, piem., kūti sargā no ļauniem gariem, apvienojot ar šo nosaukumu visādus ļauna darītājus; tos aizbaida ar lāci, velk uz durvīm krustus u. tml., lai viņi netiek iekšā. Arī ap cilvēku nāves brīdī salasās labi un ļauni gari, t. i., eņģeļi un velni; līķi iezārkojot, tam uz krūtīm liek koka krustiņu un pagalvī dziesmu grāmatu, lai ļauni gari netraucētu; tāpat sarga bērnu kristībās. Labi un ļauni gari staigājot vakaros; ļauns gars cilvēkā pārejot drudzī un nelabos sapņos. No ļauniem gariem aizsargā gailis, bet visdrošāk, ja mājā ir melns gailis, melns kaķis un melns suns. Par ļauniem cilvēkiem uzskata visus kaitētājus (burvjus, raganas, skauģus). Viņu ļaunās īpašības nāk no Velna, kam pieder viņu dvēsele; viņiem mirstot, saceļas negaiss. Miroņa mazgātājam iepriekš jāmet ūdenī ziedojums (sudraba nauda), lai pašam nenotiktu nekas ļauns. Miroņi, kas bijuši ļauni cilvēki, pēc nāves spokojoties vai mēģinot darīt ļaunu. Ļauni cilvēki necieš puķes, tāpēc var mierīgi nakti gulēt tur, kur daudz puķu.
Ļaunais parasti ietver arī bezpersonisku kaitīgu spēku. Lai nenotiktu nekas ļauns, no mājas izbraucot, zirgam met krustu priekšā ar pātagu vai kāju, bet, ja kāds no mājas izbraucis, neslauka istabu. Ļauno izdzen no mājas ar krustiem, slaukot utt. Mirušo piemiņas dienā nes ēdienus pie ozoliem, rijās, pie lieliem akmeņiem, lai veļi neuzsūta ko ļaunu. Ļaunais nepiemetas, ja nēsā līdzi riekstu jumi, ja kreiso kāju auj pirmo, kreiso kāju ceļ pirmo pāri svešu slieksni. Ļauns notiks, ja suns gaudo, nakti pūce pie mājas kliedz, vārna ķērkdama klanās pret cilvēku, kaķis pārskrien pār ceļu no kreisās puses, ja dzeguzi dzird neēdis, ja sirds sāp.
Ļauna diena ir nelaimīga diena. Līdzīgi romiešu kalendāru dies atri, dies religiosi, nefasti tā ir diena, kad darījumi neizdodas, vai arī diena, kad citu iemeslu dēļ zināmu darbu ir aizliegts darīt, piem., piektdiena, vai noteiktai darbībai atsevišķas dienas (Lielā Piektdiena, Krustdiena utt.). Tomēr šāds šaurāks ļaunas dienas apzīmējums nav raksturīgs latviešu tradīcijās, sevišķi tautasdziesmās, kur ļaunas dienas jēdziens ir vairāk līdzīgs nelaimei. Personificējumos Ļauna diena un Nelaime ir vienādi sastopamas, bet līdz dievībai tās nav pietiekami izveidojušās, lai gan atrodama paralēle Laimiņai:
Ej, Laimīte, tu pa priekšu,
Es tavās pēdiņās,
Nelaid mani to celiņu,
Kur aizgāja ļauna diena! [LD 9180-0]
Pret ļaunu dienu atbalstu sniedz Dieviņš:
Ļauna diena priecājās,
Redzēj' mani panīkušu;
Man Dieviņš atspaidīja
Ar sidraba atspaidiņu. [LD 9230-0]
Sērdienītes aizstāve ir ļauna diena, bet arī tas notiek netieši, atmaksājot svešai mātei ar to pašu, ko viņa dara sērdienītei.
Sveša māte mani rāja,
Viņu rāja ļauna diena;
Tā sacīja ļauna diena:
Kam tu rāji bārenīti! [LD 4279-0]
Ļaunai dienai ir arī savas mītnes tāpat kā Laimai, parasti gan zemākās vietās, kur viņa velk lejā; pretstats ir kalns, Dieva iemīļots.
Ļauni ļaudis, ļauna diena
Stūma mani lejiņā,
Dieviņš ņēma pie rociņas,
Veda mani kalniņā. [LD 9118–0]
To arī slīcina upē vai atstāj pie akmens, uguns:
Ko darīt Dieviņam,
Ka upīte netecēja;
Es būt savu ļaunu dienu
Upītē slīcināj'se. [LD 9204–0]
Apsēdos, noraudos
Pie pelēka akmentiņa,
Lai paliek ļauna diena
Pie pelēka akmentiņa. [LD 9164-0]
Dažādas paražas ir pret ļaunu dienu, tāpat kā novēlējumi kāzu dienā: ar to sakarā ir zobenu ciršana krustā, šaudīšana.
Brāļi, māsu nevedati,
Kad krustiemi nešaudāt:
Daža laba ļauna diena
Guļ celiņa maliņā. [LD 18163-0]
Parasti ļauna diena ir tā, kas norāj cilvēku:
Rāja mani tautu dēls,
Rāja tautu māmuļiņa;
Rāja tautas, nenorāja,
Kā norāja ļauna diena. [LD 9260-0]
Rāj man’ kungi, rāj’ bāliņi,
Es staigāju dziedādama,
Kad norāja ļauna diena,
I runāt nerunāju. [LD 210-1]
Ļauna diena rada slimības un nāvi, atņem arī draugus. Tautasdziesmas liecina par pretošanos ļaunai dienai.
Ļaunas acis, skauģa acis, pēc latviešu ticējumiem, ir dažiem cilvēkiem. Ļaunas acis ir raganām un burvjiem, kā arī bērniem, kas zīdīti trīs Lielās Piektdienas, un atzīdeņiem, kas tai laikā, kad mātes krūti zīž, kādu dien vai kādu nakti palikuši nezīdīti; arī tādiem bērniem, kas pēc atšķiršanas no krūts otrreiz sākti zīdīt. Cilvēki ar tādām acīm var noskaust katru mājlopu, jau to uzskatot. Dažiem, sevišķi sievietēm, bijušas tādas acis, tie nedrīkstējuši ne paskatīties uz lopu, ne arī teikt, ka skaists, jo tas tūlīt sācis nīkt. No ļaunām acīm jāsargā bērni un jāuzmanās arī pieaugušajiem. Lai ļaunas acis nekaitētu, no istabas iznākot, jāiet otrādi pār slieksni. Ļauns skatiens var kaitēt arī laukiem un kokiem. Parasti cilvēki, kam ir ļaunas acis, ja vien viņi nav burvji u. tml., paši nemaz negrib darīt ļaunu, bet tas tomēr notiek. Tāpēc senāk bijis paradums, sviestu kuļot, sieru sienot, aitas cērpot, maizi cepot, miltus sijājot utt., cieši lūkoties, lai nepazīstams un nezināms cilvēks nedabūtu to redzēt, jo varbūt viņš ir skauģis.
[Mitoloģijas enciklopēdija II 1994 : 205]
