Lauva un lapsa
Kāds lauva aiz vecuma nespējis iet medībās. Lai uzturētu dzīvību, tas izdomājis labus niķus. Viņš nogūlies alā kā cieši saslimis, tad saucis zvērus pie sevis celt jaunu ķēniņu. Bet, kurš zvērs iegājis alā, to lauva noēdis. Pēdīgi tur nogājusi lapsa un apskatījusi alas durvis. Lauva tai uzsaucis: „Ko stāvi durvīs, nāci vien alā!” – „Es skatos, ka tik daudz pēdu ieiet alā, bet nevienas no alas nenāk atpakaļ, un taisni tas mani baida iet alā,” lapsa atbild lauvam un aizskrien uz mežu.
[Melne 2006 : 27]
Lapsas ragaviņas
Lapsa bij nozagusi maizes klaipu, izēdusi vidu tukšu, piepildījusi ar šo un to un aizgājusi pie ganiem, lai dodot par klaipu vienu auniņu! Labi, gani mierā. Lapsa paņēmusi auniņu un teikusi aiziedama: „Kad jūs maizes klaipu laužat, tad lauziet tam vienam ganam uz pakauša!” Un tā nu lapsa aizvedusi auniņu uz mežu un sacījusi uz meža kokiem: „Līki koki, taisni koki, taisaties par kamaniņām!” Tūdaļ koki iztaisījušies par kamaniņām. Lapsa iejūgusi auniņu un braukusi vizināties.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Lapsa un zaķis
Reiz lapsa satikās mežā ar zaķi, un abi divi bija izsalkuši. Te zaķis ierauga, ka iet viens vīrs pa ceļu un nes lielu gabalu gaļas. Zaķis liek lapsai iet gar malu un gaidīt, kad viņš sauks, bet pats iet vecīšam klāt un sāk ar to runāt, un abi iet uz priekšu.
Kad bija nogājuši kādu gabalu, zaķītis sāk šķaudīt. Vecis prasa: „Kas tev kait, laikam esi kur saaukstējies!”
Zaķītis pilns niķu saka: „Nezinu, kas te par smaku, nevar ne izturēt, kā lien degunā!”
Abi pabrīnās un iet tālāk. Te atkal zaķītis šķauda, un tā atkārtojas vairākas reizes, līdz kamēr arī vecītis sāk šķaudīt un nospriež, ka gaļai nelaba smaka. Bet ko lai nu dara? Viņš mājā nedrīkstot tādu nest, vai šis nezinot līdzekļu, kā to smaku dabūt prom? Zaķītis pasaka, ka vajagot piesiet valga galā un vilkt līdz mājai pa zemi, tad būšot laba. Bet vecīšam nav nekāda valga klāt.
Te zaķītis ielec krūmā un pavēl, lai lapsa labi ātri palīdz no stādu vītnēm novīt valgu. Pēc kāda laika iznāk zaķītis no krūmiem ar lielu, garu valgu. Nu piesien gaļu pie valga un velk, bet zaķītis pie gaļas klāt un solās, iešot nopakaļ, lai kāds nenogriežot un mušas dzenāšot prom. Labi, vecītis ar mieru, un tā iet tālāk.
Pa to laiku zaķītis piesien kādu akmeni gaļas vietā un ar gaļu aiziet mežā pie lapsas. Nogājuši kādu gabalu no ceļa, apsēžas un sāk ēst, bet zaķītis iekodis saka, ka esot pilna mute smilšu, jāejot un jāpadzeroties, tad varēšot labāki ēst, un aiziet, bet pārskrējis pāri kalnam, tūliņ atpakaļ un stāsta, ka esot padzēris. Nu lapsa arī prasa, lai parādot ceļu uz avotu, šī arī iešot. Zaķītis sāk stāstīt, lai tik iet, un rādīt. Lapsa iet un meklē, bet nekur nevar atrast. Zaķītis pa to laiku norok gaļu, nolauž garu rīksti un sizdams un kliegdams iet pretī lapsai, bet, ieraugot lapsu, nosviež rīksti un, piegājis aizelsies klāt, stāsta, ka jābēg. Vecis atņēmis gaļu un vēl dzenoties pakaļ.
Abi biedri nu skrien prom, ko tik kājas nes. Vēlāk nospriež šķirties un griežas katrs uz savu pusi un aiziet, bet zaķītis iet ar riņķi uz savu gaļas gabalu un paēdis norok pāri palikušo un aiziet, bet lapsa nekā nedabūja, jo zaķītis visu izdarīja ar viltību.
Vecītis pa to laiku arī nokļuvis līdz mājām, bet paskatās – kas tas? – gaļas vietā akmens, un nu tik viņš noprot, ka ir pievilts, bet nu ir par vēlu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Lauva, ēzelis un lapsa
Lauva, ēzelis un lapsa gāja uz medībām un nomedīja daudz zvēru. Lauva teica: „Nu, ēzelīt, izdali medījumu starp medniekiem!” Ēzelis sadalīja medījumu trīs līdzīgās daļās un teica: „Te nu katram sava daļa!" Par ēzeļa dalījumu lauva apskaitās, nokoda ēzeli un pavēlēja lapsai no jauna dalīt. Lapsa visu medījumu nodalīja lauvam, bet pati sev paturēja tik kādas kājiņas un astītes. Lauva apskatīja dalījumu, tad jautāja: „Tu, gudrā, kas tevi iemācīja tik pareizi dalīt?” – „Ēzelis mani iemācīja,” atsaucās lapsa.
[Melne 2006 : 27–28]
Vectēvs un lapsa
Kādā dienā vectēvs teica vecmātei: „Izcep tu pīrāgus, es aizbraukšu pēc zivīm, tad mēs varēsim labi paēsties!” Vectēvs saķer veselu vezumu zivis un tās ved uz māju, bet ceļā guļ nosprāgusi lapsa. Vectēvs to ielika vezumā, tad pats gāja zirgam līdzās. Lapsa, vectēvam nemanot, izsvieda visas zivis, tad arī pati aizgāja. Vectēvs nobrauc mājā un vecmātei teic: „Tev atvedu zivis un krāģi priekš kažoka.” – „Kur tad?” vecmāte jautā. „Nu kur tad citur kā vezumā!” Vecmāte iet pie vezuma, bet nav ne zivju, ne kažoka krāģa.
[Melne 2006 : 20]