Dienas lakstīgala
Tu dienā nāci, lakstīgala,
Tais zaros padziedāt, zem kuriem guļu:
Jo vairs tu nakti manis nesatiec, –
Es tur, kur tāļa sapņu mala,
Kurp tas tik sniedz,
Kas galvu mīļākai pie krūtīm liec.
Laid, mīļā lakstīgala,
Lai es zem zariem, nakti gaidot, guļu! [Rainis 2003 : 68]
Lakstīgala
Ikvakaru klausījos,
Skaisti dzied lakstīgala –
Tik ne reizes neredzēju
Viņas skaistu augumiņu.
Lakstīgala-saldmēlīte,
Ko nerādi augumiņa?
„Priecājies lielas balss,
Nesmej maza augumiņa.” [Rainis 1978 : 18]
Rīts
Uz zelta austuvēm aiz ievu krūma
auž zilā naktī lakstīgala rītu,
un neredzama roka loga rūtī
velk svītras kā ar ugunssārtu krītu.
No jumta dakstiem
kāpj gaisā mākonis.
Pret akmeni – šķiet, miegā – lemešus kāds trin.
Uz smagiem plakstiem
dreb sapņu zirneklis
un tīklus mirdzošos ar steigu kopā tin.
Pa mauru pagalmā – pirms zvaigznes izdzisušas –
tik zaļa rinda pēdas rasā palikušas. [Bārda 1990 : 107]
***
Kad ievās lakstīgalas pogo,
Kad treļļi birst un krīt, un plūst,
Tu savu dzirdi nepārslogo!
Kad ievās lakstīgalas pogo,
Tad sūti viņas bekot, ogot,
Lai tev kas krūtīs nesalūst!
Kad ievās lakstīgalas pogo,
Smags pārbaudījums gaida mūs. [Baltvilks 2004 : 11]
Zelta lakstīgala
Manā skumstošā dvēseles dārzā
zelta lakstīgala ielaidās,
Un visas malu malas
tur nu līgo sidrabsaskaņās,
Par mīlas laimi un liegām
tā burvīgu dziesmu dzied man,
Un tā dziesma tik saldi, tik saldi
un tik kairi reibinoši skan.
Es esmu kā apburts:
man netīk ne domāt, ne darīt neko, it neko,
Tik klausīties, klausīties
dziesmu šo brīnišķīgo. [Plūdonis 2000 : 108]
Kad nakts
Visskaistāk lakstīgala dzied,
Kad nakts;
Vismīļāk laime laukā iet,
Kad nakts; –
Ja ilgojies, tad izej viens,
Kad nakts, –
Lai nezin to neviens, neviens,
Tik nakts. [Rainis 1996 : 68]
***
Lakstīgala kad dziesmu aprauj,
Tu to aizsāc un dziedi tālāk.
Saldāk dziedi par lakstīgalu.
Naktsvijolīte.
Naktsvijole.
Vijole naktī.
Tā tu pieskani meža tumsu.
Tā tu dziedi. Pret tevi apklust
Visas smaržas un visas šalkas.
Naktsvijolīte.
Naktsvijole.
Vijole naktī.
Baltumam vajaga septiņu krāsu.
Gavilēm vajaga septiņu sāpju.
Tikko no pumpura – kur tās ņēmi?
Naktsvijolīte.
Naktsvijole.
Vijole naktī.
Dienu – ne lāsītes bālajos ziedos.
Dienu tu būsi kā pārrauta stīga.
Naktsvijolīte.
Naktsvijole.
Vijole naktī. [Belševica 1999 : 199]
●
Vārds lakstīgala izmantots daiļdarbu nosaukumos:
A. Čaka dzejas krājumā Lakstīgala dzied basu (2001);
A. Vējāna dzejas krājumā Savas lakstīgalas meklētāji (1969).
Kas par jauku vakaru šis bija! Brīnums, ka viņa tagad pirmoreiz to atskārta! Un dzirnavas, kas netāļu kalnpus tilta melnalkšņos un ievās bija paslēpušās, klabēja skaidri dzirdami viņas ausīs – bet tad uzreiz apstājās, arī gribēdamas atpūsties. Un ūdens nu šļāca klusāk pār slūžām un tecēja klusāk viņai zem kājām. Klau! Jauna, ilgi nedzirdēta skaņa sitās viņai ausīs: lakstīgala dziedāja! Un brīnums! Viņa, kas sen bija aizmirsusi griezt ausis uz putnu balstiņām, tagad nevarēja beigt klausīties lakstīgalas jaukajā dziesmā. Viņa klausījās kā ar bērna ziņkārību, kas pirmoreiz dzird lakstīgalu dziedam. Vai agrāk lakstīgala tā nemaz nebija dziedājusi? Gan, gan, viņai vēl meitā esot! Bet kur nu tas laiks! Vai tiešām lakstīgala tik jauki var dziedāt? Viņai te patīk tā sēdēt un klausīties. Bet vai viņai neizklausījās, it kā lakstīgala dziedādama ieraudātos? Vai piepeši iz dziesmas nesitās viņai ausīs it kā žēla kunkstēšana, kā slepeni aizturēta šņukstēšana? Kas zina, var būt, ka šai pašai lakstīgalai rītu pašā ziedonī nesvinēs kāzu, – viņa ir saderēta līgava, šovakar, kā pēdējā jaunavas vakarā, viņa vēl savā vaļā – rīt viņa jau sieva, tādēļ viņa raudādama atvadās no savas bērnības un jaunības?! Tādēļ šovakar viņas dziesmā tādas neizprotamas sēras, tāda neizsakāma ilgošanās.
Dziedi, lakstīgala, dziedi, – ar ziedoni arī tava dziesma apklusīs! Un, it kā zinādama, ka aiz sievas raizēm dziesma apklusīs, viņa tai šovakar liek atskanēt visjaukākajā pilnībā un dziedādama pienāk tuvāk klāt otrai lakstīgalai, kas, upmalē nosēdusies, domās nogrimusi, skatās klusos ūdens burbuļos un sen sen jau aizmirsusi dziedāt, – aiz raizēm un bēdām apklususi.
„Bet cik jauki šovakar lakstīgala dzied! To bērniem mājā stāstīšu! Jā, bērni, tas mans prieks, lai ar citādi grūtumi pārpārēm ko nest! Ko lai nu mājā viņiem aiznesu? Ak, man jau nekā nebija, ko nopirkt! Pag!” viņa uzskata kuplu ievu, kas baltiem ziediem nokārusies pār viņas galvu, „kā par tiem viņi priecāsies!” Un piecēlusies viņa žiglu roku lauza ievu ziedus kā jauna meita pušķiem. Vai dziedātāja lakstīgala gan arī saprot, kādā nolūkā un kādu sirdi sieva tos lauž? Vai viņai no tam jausmas? Kas to lai izprot! Bet viņa dzied un nebeidz dziedāt, tā ka sieva aizejot vēl ilgi klausās viņas dziedāšanā, kamēr pēdējās skaņas kā jauks sapnis pazūd viņas ausīm.
[Apsīšu Jēkabs 1958 : 339]
●
Vārds lakstīgala izmantots daiļdarbu nosaukumos:
M. Krieviņa humoreskās Kā sasēdināt lakstīgalas (1970);
A. Skaiļa romānā Mēness atspīdums uz lakstīgalas zobiem (2003).