laipns, -ais; s. -a, -ā
Tāds, kas izturas pieklājīgi, arī labvēlīgi.
Laipns jaunietis. Laipna namamāte. Būt laipnam pret viesiem.
Esi (arī esiet) tik laipns (arī laipni), arī vai (kāds) nebūtu tik laipns – pieklājīga lūguma, pavēles forma.
Izmeklēti laipns – ļoti laipns.
Tā bija patīkama, laipna skolotāja, kas ik vārdu izteica ar apdomu un siltu sirsnību. Rinkule 2, 68.
Rasma bija kļuvusi uzmanīgāka un laipnāka pret saviem vecākiem, īpaši pret māti. Bendrupe 2, 135.
.. stāvu aiz letes un man jāsmaida, jāpiedāvā preces, vienmēr jābūt laipnai .. Lukjanskis 4, 202.
Esot trīs vēstules kopmītnes ļaudīm, vai viņš nebūtu tik laipns un neaizvestu, viņai negriboties lieku reizi to gabalu skriet. Didzis bija ar mieru. Ezera 2, 60.
// Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
Laipns smaids. Runāt laipnā balsī. Laipni vārdi. Laipna uzņemšana.
„Ausma,” viņš maigi sacīja, un atmaiga arī Ausmas seja, pelēkās acis kļuva laipnas un siltas. Ezera 9, 46.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
laĩpns, làipns – leutselig, herablassend, freundlich, liebenswürdig: mātes laipnie vārdi gāja dȩ̄lam pie sirds. saules laipnie, siltie stari Treum.
[Sagatavots pēc: ME II : 410]
laipns – laipnīgs, vēlīgs, labvēlīgs, atsaucīgs, mīļš, mīlīgs, silts, viesmīlīgs, pieklājīgs
laipns – tās pašas cilmes kā lipt; atvasināts ar saknes skaņumiju tāpat kā laipa. No lipt nozīmes – ‘pieķerties, pielipt’ → ‘patīkami piekļauties’ (sākotnēji tiešā izpratnē par cilvēku). Adj. laipns – ‘līpīgs’→’piekļāvīgs’ → ‘pieklājīgs, patīkams (rīcībā, attieksmē)’.
[Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 492]