LVV šķirklis
kukainis, -ņa, v.
Sīks posmkāju tipa dzīvnieks, kam ir trīs kāju pāri, trīsdaļīgs ķermenis un hitīna apvalks, kurš veido ārējo skeletu.
Kukaiņu klase – dzīvnieku sistemātikas klase, kurā ietilpst šādi posmkāji.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 555]
LLVV šķirklis
kukainis, -ņa, v.
1. Posmkāju tipa dzīvnieks ar trīsdaļīgu ķermeni, trim pāriem kāju un diviem pāriem vai vienu pāri spārnu, kas dažos gadījumos var arī nebūt.
Asinssūcēji kukaiņi. Indīgie kukaiņi. Ūdens kukaiņi. Lidojošie kukaiņi. Bezspārnu kukaiņi. Nakts kukaiņi. Kaitīgie kukaiņi. Kukaiņu kāpuri. Kukaiņu dzēlumi. Kukaiņa dūriens. Kukaiņu inde.
Vasarā dabā mēs ik uz soļa sastopamies ar dažādiem kukaiņiem. Tie ir gan krāšņie tauriņi, kas lido no zieda uz ziedu, gan veiklās spāres, .. gan sienāži .., gan dažādas vaboles un mušas .. Dabas kalendārs 64, 61.
Spīdīga, īskājaina vabole rāpjas pa sakaltušu smilgu. Parāpjas, nokrīt un rāpjas atkal. Mēs klusēdami vērojam kukaiņa izmisīgo cīniņu .. Līvs 4, 37.
sal. Švauksts .. sāka aplūkot Drekberģi kā kādu brīnuma kukaini. Kaudzītes 1, 364.
Kukaiņu piekūns – piekūns, kam ir sarkanīgas kājas, īsa aste un kas medī kukaiņus.
// sar. Šāds parazitējošs dzīvnieks (parasti uts).
Bērns bija netīrs un pilns kukaiņiem. Ādamsons 2, 99.
2. dsk.; zool. Posmkāju tipa klase, kurā ietilpst šādi dzīvnieki.
.. kukaiņi ir vislielākā dzīvnieku klase, tajā ietilpst gandrīz trīs ceturtdaļas vispār pazīstamo sugu. Rupais 1, 5.
3. sar. Būtne, radījums (parasti cilvēks).
„Un tu nāci pie briesmīgā Arka atvainoties? Vai zini, tu gan esi viens jokains kukainis!” Vilks 7, 326.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
Latviešu-latgaliešu vārdnīca
Izlokšņu leksikogrāfiskais materiāls
kukàinis – kukàiņć
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 526]
Sinonīmi
kukainis – insekts, apv. slīkoņa
[Sagatavots pēc: SV 2012 : 178]
Terminoloģija
Entomoloģijā – kukaiņu kāpuri, kukaiņu klase, asinssūcēji kukaiņi, bezspārnu kukaiņi, jūras kukainis, nakts kukaiņi, ūdens kukainis, indīgie kukaiņi, kaitīgie kukaiņi, lidojošie kukaiņi, pieaudzis kukainis, zarkukainis.
Onomastika jeb īpašvārdi
Uzvārdi – Kukainis, Kukaine.
Vietvārdi – Kukaiņi, mājas nosaukums; Kukaiņu kapi, kapsēta.
Ergonīmi – Kukainis, SIA; Kukaiņi, zemnieku saimniecība; Kukaiņu pasaule, SIA.
Etimoloģija
kukainis, mantots vārds; lietuviešu valodas apvidvārds kukainis ‘krupis’, kukainiai ‘abinieki’. Pamatā ide. *keu- : *kū- ‘liekt, liekties’, no kā arī kukt ‘līkt, kļūt līkam, uzmest kūkumu’.
Blakus verbam kukt ir apvidvārdi kukņāties ‘saknupt, savilkties čokurā; pūlēties uzcelties’, kuknīties ‘neveikli kaut ko darīt, ar pūlēm iet, ejot grūstīties’, kūkurot ‘kūņoties’. Ar šo vārdu semantiku saistāms arī kukainis.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 435]
Tulkojums un atbilsmes citās valodās
angļu – insect
baltkrievu – насякомае
franču – insectes
grieķu – έντομο
igauņu – putukas
krievu – насекомое
latīņu – insect
lietuviešu – vabzdys
lībiešu – putukas
poļu – owad
somu – hyönteinen
spāņu – insecto
ukraiņu – комаха
vācu – das Insekt
zviedru – insekt
Pasakas
Vienai daiļai, daiļai mātes meitai rodas bez gala brūtgānu, jāsaka, no malu malām, bet viņa izlepusi. Kurš nāk, to apsmādē: vienam esot šāda vaina, otram tāda. Beidzot tēvs dara gudri, saaudzina deviņus gadus uti un izlaiž tādu vēsti: „Man savāds kukainis nobarojies aizgaldā; kas kukaiņa vārdu triju dienu laikā uzminēs, tam atdošu savu daiļo meitu par sievu!”
Saradās daudz, daudz minētāju, visi samocījās trīs dienas, trīs naktis, bet neviens nevarēja nobarotā kukaiņa vārdu uzminēt. Te trešās dienas vakarā iespraužas drūzmā vecītis, vaicādams: „Kas te minams?”
Tā un tā.
„Nu tu, neattapīgie tādi! Tā jau uts!”
„Jā, jā, – uts, uts, nobarota uts!” visi tūliņ atjēdzas, bet vecītis paņem daiļo meitu un aizved par savu sievu. Šī sarauc gan pieri: pie veča jāaiziet, bet neko darīt – īgsti, cik gribi, tēvs vairs nejokojas. Nu iet abi divi nolaidušies: ne vecis ko runā, ne šī ko atbild. Beidzot sastop upi ar šauru laipu. Vecītis uzstāj, lai meita laipotu pirmā, meita atkal tiepjas, lai vecītis iet. Beidzot ies arī vecītis turēdamies. Te meita gudriniece, parausta laipu un – pļunkt! – iegāž veci upē. Tomēr krītot vecītis dusmās iesaucas: „Par to, meitiņ, tev jānēsā mana balss trīs gadi par sodu!”
Meita nemaz neapklausās godīgi, ko šis tur vaigstās, bet poš, ko māk, pie tēva atpakaļ. Pārnāk gan, bet, re, kas par ligu! Kā būtu runājusi – sveša balss pakausī daudzina uzsvērdama vārdus pakaļ. Gan rauga pakausi knaibīt, nosiet, appūst, gan izmokās šā, gan tā – nelīdz. Daudzina un daudzina, tikko kādu vārdu minēsi.
Te pēc kāda laika atnāk stalts puisis meitu bildināt. Un taisni šis puisis vienreiz atgadījies, kas arī meitai patiktu, bet to postu: nedrīkst teikt, ka patīk, citādi puisis apmanīs nejauko pakauša ligu un neņems ne traks. Neko darīt – tik jau greizi šā, kā tā – labāk izliekas mēma un nerunā nemaz. Bet puisis mēmu sievu nevēlas un tā aiziet.
Trešajā gadā puisis no sirdēstiem, ka pirmā līgava mēma, apņems kaut kādu atraitni, kad tikai sieva. Bet kāzās arī mēmā atvelkas neaicināta – mazākais par ēdienu vārītāju. Labi. Patlaban vāra brokastu. Tiklīdz brokastu paēdīs, brauks laulāties. Bet taisni šorīt daiļai meitai beidzas trīs soda gadi. Šī vāra, vāra noskumusi – te, it kā skubināta, piepeši atminēsies ieteikties: „Tava balss trīs gadi nēsāta, trīs gadi pārciesta, tava balss – pļunkt – katlā iekšā!”
Un skat, tai pašā brīdī meita patika no ligas vaļām. Ko nu gaidīt? Tūliņ pie brūtgāna iekšā: vai pazīstot vēl viņu?
„Vaigs pazīstams, valoda sveša. Vai neesi mana pirmā līgava?”
Jā, tā jau būšot gan!
Nu, kādēļ toreiz mēma izlikusies?
„Are, es jau trīs gadi kaunējos.”
„Kaunējies?”
„Jā, kaunējos! Pirmo gadu sakaunējos no tēva, otru gadu no mātes, trešo gadu no tevis.”
Puisis pasmējās par tādu kaunu un apņēma vēl tai pašā dienā savu pirmo līgavu, daiļo mātes meitu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Dzeja
Pārveidotāji
Dzīve ir tāda tāpēc,
lai mēs to pārveidotu.
... pārdēvēja Kartupeļu ielu,
nosauca par...
kaut ko tik jauku,
ka nevar atcerēties,
un pašu kartupeli pārdevēja
par saldu bumbuli,
arī labi...
... iztaisnoja līkloču Melnupi,
iznāca melngrāvis
bez vēžiem
un zivīm,
apcirta krastus,
tagad vasarā brist var
un bikses neuzlocīt...
... aizmirsa kukaiņu vārdus,
visi – insekti,
arī bite un skudra,
aizmirsa koku vārdus,
viss – zaļš kokmateriāls,
putni arī bez pasēm,
ja nu meža pīles –
jāzin, ko šauj;
aizmirsa vēl šo to;
tagad tik lakoniska tā valoda –
vienā minūtē
visu var pateikt…
Ar visu to
dvēselē arī kļuva tik klaji –
vienā minūtē
visu var apskatīties. [Vācietis 1982 : 116]
Daugavas dieviņš
Nu jau diezgan Daugavmantu:
Atnes treknus ūdens mēslus,
Atnes neauglīgas smiltis,
Visi zivju pārēdušies.
Ej nu, Daugav’, savā gultā!
Laukā iesim, darbā iesim!
Ciemā brauksim, puisīts līdzi,
Puisīts līdzi, plaukstas sizdams.
Pasaulītei atkal plesties!
Puisīts priecājas uz ciemu:
Daugav’ smej, un plūdi neplok: –
„Man šepat tīk paciemoties!”
Dievu lūdz, lai plūdi plaktu,
Nepalīdz, – nu puisīts palūgs:
Klusi iet aiz klēts un lūgsies,
Ko lai lūdzas? Daugaviņu!
Bet ko ļaudis lūdz, tas – dieviņš,
Vai tad dieviņš Daugaviņā?
Daugaviņā dejo saule,
Vai tad saule gan tas dieviņš?
Tētiņš līdzīgs ir kā dieviņš,
Dziļām acīm, laipnu seju, –
Poniju viņš nespēj padot,
Kurš kā suņus piesies plūdus?
Vecs, vecs vīriņš, ļaudis saka,
Ubags ejot, tas viņš esot, –
Vai tas būtu vecais Marčuls?
Dziedāt prot, bet plūdus neveic.
Jāpaklausot, jābūt labam,
Pāri nedarīt nevienam,
Ij ne kukainim, ne mušai, —
Zēns jau mušu pienā glāba.
Ilgi meklē zēns, kur dieviņš?
Ij vēl jaunus gadus cauri, –
Tik jau tagad tūdaļ jālūdz
Karsti, karsti: plokat, plūdi!
Skatās saule smaidīdama,
Savīpsno ar Daugaviņu:
Stāv tur zēniņš as’rām acīs,
Dūrītēm pret sienu dauza.
Nokusis no lielas lūgsmes,
Puisīts iekrīt miega rokās –
„Meklē, meklē, – te es esmu!”
Saule skatās zēna sejā:
„Puteklīts no saules biris,
Saules bērniņš tas tu esi,
Saule visam dzīvam māte,
Sevī pašā sauli meklē!
Kaut no ceļa noklīdīsi,
Allaž atkal nāc pie saules!
Vienīgs palīgs pats un saule
Plētīsies tev pasaul's telpas!”
Saul’ un Daugav’ saskatījās,
Rītu nokrīt ūdensplūdi, –
Zirgus jūdza, ciemā brauca,
Puisīts līdzi, plaukstas sizdams. [Rainis 1978 : 353–354]
Proza
Avotā ķepurojās visiem spēkiem un locekļiem kāds kukainis, kas, kā rādījās, arī gribēja pret straumi peldēt.
Diemžēl avota un kukaiņa spēki bija vienādi, un tāpēc no lielās ķepurošanās nekas neiznāca.
Marčs stāvēja mazu brītiņu klusu, it kā pārdomātu, vai par redzamo smieties vai ne.
Viņš paspēja tikai pasmīnēt, jo kukainis tam likās pēkšņi visai labi pazīstams.
– Vuij! Tā jau varde! – Marčs iesaucās.
– Vai tad tev no vardes bail?
Marčs padomāja mazliet.
– Nav vis! – viņš priecīgi teica un tad, it kā savu drošību pierādīdams, izplēta labās rokas pirkstus un norausa vardi pa līdzeno radzi zemē.
Varde nokrita augšpēdus, bet, tikusi seklākā ūdenī, ātri nostājās uz visiem četriem, paskatījās platām acīm Marčā un tad gariem lēcieniem pazuda lielāko akmeņu starpā. [Valdis 1950 : 17]
●
Aņus teic, ka Mika nu esot debesīs. Bet Aņui vis tūlīt tā nevarēja ticēt. Cik reiz, kad Mika vēl dzīvs bij, viņa teica, ka tas nākšot ellē, tāpēc ka tik briesmīgi lādot. Un ko viņa vēl toreiz teica par tiem zilajiem brīnumiem, tas arī nebij tā.
Lādēt gan lādējās Mika. Spēra suņiem, kad gadījās tie pa kājām; bet māte jau saka, ka Mika esot „no darba sagrauzts”. Un bērnam viņš nevienam ļauna vārda neteica un uz sliktu nemācīja.
Nē, ellē Mika vis neies. Un, ja arī Dievs gribēs, Pestītājs nelaidīs. Pestītājs paņems Miku pie rokas un tik ilgām lūgsies, kamēr Dievs nebūs Mikum visus grēkus piedevis.
Un Dievam – kas tad viņam no tā, ka Mika ellē! Kas gan priekš viņa ir Mika grēki? Tam, kam acis kā rīta zvaigzne un drēbes kā saules mirdzums, kas tad tam ko nenomazgāt Mika grēkus ar izopu, ka tie kļuva balti kā sniegs? Jo Dievs tak ir visspēcīgs un visur klātbūdams.
Bet vai ar vienmēr ir visur klātbūdams? Šorīt bij. Šorīt, kad Dievs skatījās Anneles grāmatā, tad sirds izpletās kā pasaule un dedza kā ērkšķu krūms Mozus tuksnesī, bet nu viņa tā sarāvusies kā kukainītis, kas grib zemē ielīst. Dievs stāv no tālienes un nevelk to vairs pie sevis.
Kādēļ Dievs nevelk vairs sirdi pie sevis? – Būs tā palikusi grēcīga.
Annele smagi nopūšas.
Grēcīga gan! Cilvēks jau grēkos ieņemts un piedzimis. Kur tad izbēgsi grēkam? [Brigadere 2007 : 235]
●
Milzis gāja, gāja un uzgāja kalnu. Iet nu no kalna lejā, redz – viens puika gana aitas.
„Ekur, kukainis,” milzis teica un smaidīja.
Pret sauli ziedēja baltābola pakalne. Zemu pie debesīm gulēja balti mākoņi. Ne zelts, ne sudrabs kalna dziļumā, nekas nebij tik gaišs kā šī pakalne. Milzim gribējās te atlaisties zālē un apskatīties: te laikam sākās tā skaistā pasaule, par ko viņam bij stāstījušas meža laumiņas. Tās klejoja tālu ar vēju, maldinādamas ganus un medniekus, un daudz zināja stāstīt.
„Ei, ei, lielais!” puika kliedza. „Neieguli tik atkal bedri manā norā! Kur jūs, milži, guļat, tur trīs gadi zāle neaug.”
Tas bij liels nebēdnis, un viņam nebij pirmā reize ar milžiem un velniem.
„Klausies, puika, es gribu drusku uzkost. Dod man vienu aitu.”
„Vai, rīma! Veselu aitu! Bet nāc pa priekšu ar mani cīksties. Ja pieveiksi, tad dabūsi aitu, ja ne – tavs zelta gabals būs man.”
Milzis skatījās uz puiku kā suns uz skudru, kura rāpo viņam starp izstieptām ķepām. „Ekur, kukainis!” milzis brīnījās. Tā būtu mums, ja mēs gulētu zālē un zaļš vaguliņš mūs lielīgi uzrunātu.
„Labi. Iesim skrieties,” milzis teica.
„Ei tu! Kur es ar tevi, tādu lempi, iešu skrieties. Te aiz krūmiem guļ dienas vidu mans jaunākais brālis, tas ies manā vietā.”
Puika pasvilpa. No krūma izskrēja zaķis, un milzis nebij salocījies vien, kad zaķis jau bij gabalā.
Tad milzis paķēra no zemes akmeni un saspieda viņu plakanu. „Nu, vai tu to vari?”
„Tas man nieks. Bet vai tu vari saspiest akmeni tā, ka viņam sula sāk tecēt?”
Un puika izvilka no savas gana lādītes gabalu siera un spieda to tā, ka viņam sula tecēja caur pirkstiem.
Milzis brīnījās vien.
„Vai, kas tu par vāju vīru! Tev jau tik vien ir kā tie lielie kauli,” puika smējās. „Vēlreiz es eju, tad Dievs ar tevi.”
Tad milzis aiz dusmām grāba akmeni un svieda gaisā. Abi, atgāzuši galvas, skatījās, lai viņš pazuda debesīs. Pēc laba laika akmens nožvankstēja uz noras.
Bet puika izvilka no azotes putnu un palaida gaisā.
„Redz, es iesviedu akmeni pašā Aizsaulē. Tā tu vairs nekad neredzēsi,” puika lielījās.
Milzis gaidīja, kad akmens nāks zemē, bet tik kakls notirpa skatoties: nekā nesagaidīja.
Viņš bija pazaudējis.
Atdeva puikam zelta gabalu un gāja tālāk. Viņš gāja ātri un smagi, atstādams zemē dziļas pēdas. Nabaga milzis bij gluži apjucis, un bailes mina viņam uz papēžiem. Viņš meta līkumu, kur arājs ara un gani ganīja. Šiem kukaiņiem bij brīnišķīgas varas. Tas nieks viņam bij atņēmis zelta gabalu un izpostījis viņu līdz pašai serdei. Viņš nu bij kā liels koks ar cauru vidu un neticēja vairs ne savām rokām, ne kājām. Viņš gāja un nezināja, kur soli spert – kad tik atkal neizlien no zemes kāds kukainis un neievelk derībā! Izdzīs vēl trīs sloksnes ādas no muguras, kur tad vairs rādīsies... [Skalbe 1952 : 127–128]
Dramaturģija
(Svinīgs troksnis un mušu deja.) (Ieskrien muša, tad kukainis.)
MUŠA (aizelsdamās). Vai, vai, vai, vai!
Vai, vai, vai, vai!
Sir, sir, sir, sir!
Briesmas mums ir!
(Visi kukaiņi un mušas uztraukti skraida, Lidis līdzi.)
LIDIS (bailīgi). Kur pats tumšākais še kaktiņš?
Kur no āras neierauga.
Aši, aši, sakāt, sakāt!
Paslēpjat! es jūsu ķēniņš!
(Ieskrien kukainis.)
KUKAINIS (nevarēdams izrunāt). Vai, vai, nāk!
Vai, vai, nāk!
Mušiņas vāk!
Mušiņas vāk!
MUŠAS (uztrauktas, apjukušas). Kas tad šis? Kas tad šis?
KUKAINIS. Zirneklis! zirneklis!
MUŠAS. Nemanīts pienācis!
KUKAINIS. Tīklu jau izstiepis!
LIDIS (iznāk ārā no savas paslēptuves atkal pilnā drošsirdībā). Ak, tad zirneklis vien ira!
Ko jūs, muļķes, sabijāties?
Vai tad tas jums spēj ko darīt?
Nelienat tik tīklā iekšā!
VECĀS MUŠAS.
– Lai nu viens sak’!
– Šausmīgi, ak!
– Izskats pēc velna!
– Balts krusts uz melna!
JAUNĀS MUŠAS.
– Zīdā tērpts, glauns,
– Smaidīgs un jauns!
VECĀS. Lampiņas dzēst!
JAUNĀS. Lai nevar mūs plēst!
(Lampiņa apdziest, iestājas tumsa.)
VECĀS. Ko ievilin’ tīklā,
To nemin ne mīklā!
JAUNĀS. Ko rokās grib slēgt,
Tas nespēj vairs bēgt.
LIDIS. Ha, ha! man tik jāpasmejas:
Zirneklis, kur te tās briesmas? –
Tikai kamdēļ lampas dzēšat?
Tā man pretīga šī tumsa.
MUŠAS.
– Dzi, dzi! kāds spiedz!
– Pēc palīga kliedz.
– Kas to lai glābj?
– Pats tīklā tas slāpj.
LIDIS. Kur tad ir viņš? Nākat šurpu!
Tā nekā es nesaredzu.
Rādat lampas! – Kas par cīņu,
Kad man pretinieks nav redzams? [Rainis 1981 : 53–54]
Publicistika
Mājiņas kukaiņiem
Par kukaiņu mājiņām un to nepieciešamību Latvijā lielākoties neviens nav dzirdējis, bet Eiropā, piemēram, Anglijā, par tām neviens nebrīnās, un tiek piedāvātas interesanta un glīta dizaina kukaiņu mājiņas, sākot no maza savrupnamiņa un beidzot ar prāviem daudzstāvu mitekļiem.
Entomologs Voldemārs Spuņģis atzīst, ka vislabāk kukaiņu mājiņas nolikt saulainās vietās (kukaiņi, sevišķi bites, to novērtēs!), kur nepieciešama apputeksnēšana, un iesaka to darīt ikvienam, jo tās nerada kaitējumu, tieši pretēji, palīdz kukaiņiem rast mājvietu, bet kukaiņi palīdz apputeksnēt augus. Kukaiņi ir ļoti čakli un augus aprūpēs regulāri, tāpēc, ja dārzā būs izliktas kukaiņu mājiņas, tie šajā vietā uzturēsies visu laiku. Vislabāk, ja mājiņas novietotas saulainā vietā, jo kukaiņiem patīk uzturēties siltās un sausās vietās.
Kukaiņu mājiņām var izmantot dažādus, lielākoties dabiskus materiālus. Visvienkāršāko namiņu var pagatavot no koka bluķa, tajā izurbjot caurumus. [Arbidāne, Spuņģis 2012 : 28]
Cita informācija
Kukaiņi ir vislielākā dzīvnieku klase uz Zemes – 70 % visu dzīvo būtņu. Pasaulē ir vairāk nekā miljons dažādu kukaiņu sugu. No kukaiņiem pazīstamākie ir tauriņi, vaboles, mušas, skudras un bites. Zinātni, kas pēta kukaiņus, sauc par entomoloģiju.
Kukaiņi ir vienīgie dzīvnieki, kas ir spējuši pilnībā pielāgoties cilvēkam un viņa dzīvesveidam.
Pirmie kukaiņi uz Zemes bijuši jau pirms 320–300 miljoniem gadu. Laika gaitā ir mainījies kukaiņu izskats. Piemēram, 250 miljonu gadu vecos akmeņogļu nogulumos var atrast fosilijas, kas liecina, ka šajā laikā ir dzīvojuši kukaiņi, kuru spārnu izpletums ir bijis 90 cm, bet šobrīd Latvijas lielākā kukaiņa – spāres – spārnu izpletums nepārsniedz 13 cm. Savukārt vieni no vecākajiem kukaiņiem – prusaki – līdz mūsdienām pārveidojušies samērā maz.
[Sagatavots pēc: Krēsliņa 2003 : 6]
●
Cilvēki bērnībā aug nepārtraukti, lielāki top gan viņu kauli, gan citas ķermeņa daļas. Jaunajiem kukaiņiem augšanu traucē āda. Tā veidota no cietas vielas, kas nav spējīga izplesties. Šo vielu sauc par hitīnu. Tādēļ kukaiņiem laiku pa laikam no vecās ādas jāatbrīvojas, kukainis no tās izraušas. Ķermenis tam segts ar jaunu ādu, kas izveidojas zem vecās.
Pārmaiņas, kas norit, kukainim augot, sauc par metamorfozi jeb pārvēršanos.
Kukaiņiem nav plaušu. Vissīkākie kukaiņi uzsūc skābekli caur ādu. Ūdenskukaiņu kāpuri elpo ar žaunām. Taču lielākais vairums kukaiņu gaisu uzņem caur ķermeņa sānos izvietotām atverēm, kuras sauc par elpekļiem jeb stigmām. No elpceļiem gaiss nokļūst elpvados, tie sazarojas pa visu ķermeni un apgādā to ar skābekli.
Kukaiņiem ir divu veidu redzes orgāni. Tiem ir pāris salikto acu jeb fasetacu, kas sastāv no daudzām vienkāršām acīm jeb omatīdijām. Daļai kukaiņu bez tam ir vēl 3 punktacis.
Kukaiņiem nav ausu pie galvas, bet tie spēj uztvert zemes satricinājumus un gaisa svārstības.
Kukaiņi sajūt smaržu ar taustekļiem. Jo prāvāki taustekļi, jo lielākā attālumā kukainis uztver smaržu.
Kukaiņiem nav mugurkaula, skelets atrodas ķermeņa ārpusē. Tas ir ciets ragvielas ietvars, kas patiesībā ir sīksta āda.
Kukainim ēdot, barība nokļūst barības vadā, no kurienes guzā, tad muskuļkuņģī. Tajā esošie daudzie muskuļi barību saspaida un sašķeļ. No muskuļkuņģa barība nonāk zarnās, kur tiek sagremota.
Labi paēst un paglābties no vajātāja – kukaiņu dzīves pamatlikums. Vairums kukaiņu no draudošām briesmām izvairās aizskrienot vai aizlidojot. Daļa ir bruņojušies ar aizsargieročiem.
[Sagatavots pēc: Bērtons 1988 : 11–33]
●
Blaktis (Heteroptera) – kukaiņu klases kārta; sīki līdz vidēji lieli kukaiņi. Uz cilvēkiem parazitē gultas blaktis (Cimex lectularius). Ķermenis tai lapveidīgs, saplacināts muguras un vēdera virzienā, brūns, ar nelieliem spārnu aizmetņiem. Pieaugušas gultas blaktis dzīvo apmēram 14 mēnešus. Tās var ilgi saglabāt un pārnēsāt mēra, salmoneložu un atguļas tīfa ierosinātājus.
Blusas (Aphaniptera) – kukaiņu klases kārta; sīki (1–5 mm gari) asinssūcēji, kas parazitē uz siltasiņu dzīvniekiem un cilvēkiem. Cilvēka blusas var pārnēsāt apmēram 25 cilvēkam bīstamas slimības: mēri, tularēmiju (infekcijas slimība, kam raksturīgs limfmezglu bojājums un intoksikācija), ērču encefalītu, brucelozi (hroniska infekcijas slimība), liesas sērgas, hemorāģiskā drudža ierosinātājus. Blusas ir arī lenteņu starpsaimnieki.
Dunduri (Tabanidae) – divspārņu kārtas dzimta; asinssūcēji kukaiņi. Pārnes mehāniski un saglabā organismā tularēmijas, liesas sērgas, zirgu infekciozās anēmijas u. c. slimību ierosinātājus. Dunduru dzēlumi var izraisīt alerģiskus iekaisumus.
Knišļi (Simuliidae) – divspārņu kārtas dzimta; sīki (2–5 mm gari) asinssūcēji kukaiņi. Knišļu siekalas indīgas, dažkārt sadzeltajam paaugstinās temperatūra, veidojas plaušu un limfmezglu tūska, punktveida asinsizplūdumi sirds muskulī; vieglākos gadījumos – ādas iekaisumi (kukaiņu dzēlumi). Knišļi var mehāniski pārnēsāt tularēmijas un liesas sērgas ierosinātājus, kā arī būt dažādu filāriju (parazītiski tārpi) starpsaimnieki.
Odi, dzēlējodi (Culicidae) – divspārņu kārtas dzimta; sīki asinssūcēji kukaiņi. Odi mehāniski un bioloģiski pārnēsā un saglabā daudz cilvēkam bīstamu slimību (Japānas encefalīta, dzeltenā drudža, tularēmijas, malārijas un melioidozes) ierosinātājus. Dažas odu sugas ir arī filāriju starpsaimnieki.
[Sagatavots pēc: PME 1984 : 356]
●
Jauniešu un bērnu vokālā un deju studija Kukaiņi, vadītāja Baiba Jansone. Kopš 2009. gada studija aktīvi piedalās dažādos pasākumos (meistardarbnīcās, koncertos, svinībās) un ir izdevusi četrus mūzikas diskus.
