Pirmās ziņas par krievu virtuvi un tās īpatnībām sastopamas jau 10.–15. gs. rakstos, galvenokārt hronikās. Krievu virtuves tradīciju veidošanos būtiski iespaidojis valsts ģeogrāfiskais stāvoklis un vide. Upju un ezeru pārbagātība, ogām un sēnēm, kā arī medījamiem dzīvniekiem bagātie meži noteica galveno uzturā izmantojamo produktu klāstu.
Tomēr krievu virtuvē netrūka arī graudaugu ēdienu. Līdzās medījumu gaļas ēdieniem, sēnēm, dārzeņiem un visdažādākajos veidos pagatavotām zivīm krievu ēdienkartē stabilu vietu ieņēma arī putras, graudaugu ķīseļi un zupas, kurām bija ļoti daudz nosaukumu, ko noteica pagatavošanai izmantotie produkti un pagatavošanas veids.
Līdz pat 19. gs. Krievijā vārds „zupa” bija svešs, taču vācu un holandiešu, bet vēlāk arī franču pavāru ietekmē, mainoties krievu virtuves tradīcijām, visas pohļobkas (virumi), ščī (kāpostu zupas), uhas (zivju zupas), okroškas (aukstās zupas, ko gatavo, izmantojot kvasu) u. c. šķidros ēdienus apvienoja plašajā zupu kategorijā.
Krievu virtuvē allaž plaši pārstāvētas bija aukstās uzkodas un salāti. Būtiska krievu virtuves īpatnība ir tā, ka produktus parasti nesmalcināja (izņemot dažus dārzeņus, piemēram, kāpostus) un nesajauca, tādējādi vēsturiski krievu virtuvē salātus gatavoja no viena produkta un aizdarīja ar augu eļļu. Ārvalstu pavāru ietekmē salātu sastāvdaļas sāka sasmalcināt un jaukt. Tāpat ārzemnieki krievu virtuves tradīcijās ieviesa maltas un kapātas gaļas un zivju ēdienus. Aukstā galda tradīcija krievu virtuvē saglabājusies līdz pat mūsu dienām, un uzkodām maltītē ir būtiska loma.
[..] Krievu virtuves ēdienu neparastās garšas noslēpums ir īstā krievu krāsns. Daudzi krievu kultūras pētnieki tieši krāsns fenomenam veltījuši neskaitāmas publikācijas. Un tam ir pamats.
Ēdiens, kas gatavots krāsnī, ir īpašs. To uzsāk gatavot augstā temperatūrā, jo krāsni vispirms izkurināja un tikai tad tajā novietoja čuguna vai māla podiņu, kurā jau bija salikti gatavojamie produkti. Dažus ēdienus gatavoja, uzturot krāsnī nemainīgi augstu temperatūru, citus – krāsns karstumu pamazām samazinot. Tādējādi ēdieni drīzāk bija sautēti un sutināti, nevis vārīti. Šādi gatavoja gan zupas, gan putras, ķīseļus un sakņu sautējumus. Cepšana pannā un gatavošana uz atklātas uguns krievu virtuves tradīcijā ir salīdzinoši jauna tehnoloģija.
[Jākabsone 2006 : 43]
●
Krievu mūzikas kultūras sākotne rodama seno austrumslāvu cilšu mūzikas folklorā. No pagānu kulta laikiem saglabājušās ieražu dziesmas. Vēlākus mūzikas folkloras slāņus pārstāv vēsturiskās, darba, mīlas dziesmas. Plaši pazīstamas ir biļinas – episkas tautasdziesmas par krievu varoņiem spēkavīriem (11.–16. gs.), kā arī gari velkamās liriskās dziesmas, kam raksturīga brīva variantveida melodijas attīstība, jaukta metrika (to atskaņojums parasti ir daudzbalsīgs, dziedātājiem melodijai pieskaņojot tās variantus – piebalsis), un deju dziesmas („Bariņa”, „Kamarinskaja”). Jaunākos mūzikas folkloras slāņus pārstāv častuškas – īsas, ritmiskas dziesmas ar sadzīves vai sabiedriski politisku saturu. Pie senākajiem tautas mūzikas instrumentiem pieder kokles tipa instrumenti, gusļi, trīsstīgu lociņinstrumenti, gudoks, dažādi pūšaminstrumenti un zvani. Vēlāk izplatījusies balalaika, domra, septiņstīgu ģitāra, harmonikas, bajāns.
[Sagatavots pēc: LPE 1984 : 463]
