Saruna
Lielā ķirzaka un mazais zalktis
saulē sildās,
lielā ķirzaka un mazais zalktis
sarunājas
gan par ziemu, kad bija jāguļ ilgi, ilgi,
gan par pavasari, kad bij ilgi
jāatmostas,
gan par vasaru,
kad uz silta dēļa
var sarunāties ilgi, ilgi. [Ļūdēns 1987 : 117]
perpetuum mobile
eņģeļi ir kā ķirzakas
norauto spārnu vietā
viņiem aizvien vēl ataug jauni [Briedis 2004 : 68]
Paps saka, ka mūsu divi strādnieki cilātu grigolku kā nieku, bet, rau, viņu vesels desmits – ir tad nevar lāgā pacelt! Ir gan tie iževici!
Jancis dažbrīd mēdza pārspīlēt savus paskaidrojumus – grigolka nav nebūt tik viegli cilājama: tas ir slaids, plakani notēsts baļķis, ko lieto pie plostiem un strūgām, tāpat kā stūri kuģiem un laivām.
– Viņiem laikam nav ko ēst, – Marčs noteica līdzcietīgi. – Nezin ko viņi ved strūgās?
– Ko kuru reizi: kviešu miltus, auzas, tabaku... Reiz, stāsta, te saplīsusi tabakas strūga – tabaka vien pastiepusies! Pakrastes saulītē tāpat ar kaltējuši. Tur nemaz nevar zināt, cik tabakas īsti bijis, bet pakraste bijusi visa pilna. No tā laika te nav vairs nevienas čūskas: visas vai nu apmirušas, vai aizbēgušas – tās nevarot tabaku paciest. Bet senāk viņu šite bijis milzum daudz – nemaz nedrīkstējis iet riekstot. Bērni jau ne zināt! Tagad te šaudās tikai ķirzakas – tās nekam ļauna nedara!
Marčs, kā likās, klausījās uzmanīgi drauga stāstījumā, bet īstenībā tā nebija.
Viņš domāja par daudz svarīgākām lietām nekā ķirzakas un tabaka: Marčs pūlējās sava noguruma cēloņus izdibināt. [Valdis 1992 : 36]
Parasti neparastā pļavu ķirzaka
Latvijas faunai ir piederīgi septiņu sugu rāpuļi. Sešas no šīm sugām pārstāv zvīņrāpuļus – čūskas un ķirzakas. No ķirzakām viena suga (glodene) ir bezkājaina, divām sugām kājas ir. Šoreiz iepazīstināšu ar vienu no kājainajām – pļavu ķirzaku (Lacerta vivipara). Tā Latvijā ir ne vien biežāk un plašāk sastopamā ķirzaka, bet arī biežāk un plašāk sastopamais visas rāpuļu klases pārstāvis. Vēl vairāk – pļavu ķirzaka ir visplašāk izplatītā jeb vislielākajā teritorijā sastopamā savas dzimtas suga pasaulē! Tās areāls aptver milzīgu Eirāzijas teritoriju – no Īrijas, Anglijas un Pirenejiem rietumos līdz Sahalīnai Tālajos Austrumos. No ķirzakām visaukstumizturīgākā suga – to apdzīvotā teritorija ziemeļos sasniedz kontinenta sauszemes robežu pie Ledus okeāna, kalnos – sastopama pat divarpus kilometru augstumā virs jūras līmeņa.
Pieaugušas pļavu ķirzakas virspuse pārsvarā ir brūna, ruda, dzeltenbrūna vai pelēka, un vienmēr tā vairāk vai mazāk redzami izraibināta. Nesen pasaulē nākuši ķirzacēni ir ļoti tumši – tumšbrūni, nereti pavisam melni un bez raibumiem, toties ar viegli metālisku zaigojumu. Augot mazās ķirzaciņas pamazām kļūst arvien gaišākas, uz muguras un sāniem viņām veidojas raksturīgais ornaments.
Pļavu ķirzakas neizceļas ar dižu augumu. Pieauguša rāpuļa garums nepārsniedz 15–17 cm, bet parasti tās ir mazākas – vidēji aptuveni 10–12 cm garas.
Pļavu ķirzaka, tāpat kā visi pārējie mūsu faunas rāpuļi, ir medniece – gaļēdāja. Viņa pārtiek no dažādiem nelieliem bezmugurkaulniekiem, kurus gaišajā diennakts periodā spēj noķert virszemē. Latvijas ķirzaku ēdienkartē pirmo vietu ieņem zirnekļveidīgie.
Pļavu ķirzakas ir labas peldētājas, nirējas, pat zemūdens skrējējas! Viegls plunkšķis, tad īss skrējiens pa gultni un ierakšanās zem noslīkušu lapu klājiena vai dūņās! Ne katrs apēst gribētājs būs gatavs mērcēties, lai turpinātu vajāt bēgli ūdenī. Ja tomēr aizbēgt un paslēpties neizdodas, ķirzakai vēl atliek cerība, ka uzbrucējs viņu satvers tieši aiz pagarās astes. Tad rāpulis, pagriežoties ap ķermeņa garenisko asi, savu asti pats nolauzīs, atstājot to lokāmies pārsteigtā uzbrucēja knābī vai zobos. Pašsakropļošanās jeb autotomija – dabas dots aizsarglīdzeklis. Zaudētā aste atkal ataugs, bet īsāka, citā krāsā un nepārkaulotiem skriemeļiem. Ja asti tikai aizlauž, tai blakus var izaugt otra aste. [Tīrmanis: http://www.videsvestis.lv/]
●
Abinieku nodaļā acis aiz brīnumiem plešas jo platas – vardes te ne tikai zaļas un brūnas, kā Latvijā esam raduši, bet zilas, raibas, ornamentētas, ar sarkanām acīm un dzeltenām pleznām. Pasaulē mazākā esot tikai septiņus milimetrus liela, bet milzu racējvarde, kuras dzimtene ir Āfrika, ir ap 20 cm liela pankūka. Kad tuvojas sausums, viņa var izstrēbt pat puslitru ūdens un, ierokoties dziļāk dūņās, mierīgi pārlaist dabas katastrofu. Šai ir asi zobi, tāpēc maltītē ēd peles, mazus putniņus, ķirzakas. Pasaulē lielākā ir goliātvarde – līdz pat 30 cm!
[Šaitere 2013 : 12]