Ķirši zied
Kā es nīdu melno sienu,
Met kas tumsu manā logā! –
Te es kādu saules dienu
Ieraudzīju: – baltā togā
Ķiršu koks pret melno biedu
Paceļ klēpjiem saldu ziedu. [Ķezbere 2006 : 138]
Ķiršu lietus
Kaut kur tālu zilos kalnos
sarkans ķiršu lietus līst.
Apkal ziemeļbriežus salnos
ķiršu ziedu ugunīs!
Atauļo caur ķiršu ciemu,
atauļo – kaut mirkli vien!
Skrej caur vasaru un ziemu –
tā kā ķiršu lietus skrien...
Atnes uguns atvasaru,
lai es eju vēl caur to,
un ar vienu zibens staru
visu mūžu izgaismo! [Krūklis 1996 : 16]
***
Par savu ķirsi neesi tik drošs.
Par saknēm nerunā. Par to, kas iestādīts.
Tu redzi: strazdu spārnos vibrējošs
Koks izpleš zarus. Ogas spalgi trīc.
Tur nekliedz putni. Lapas gavilē
Tam austrenim, kas ķirsi gaisos ceļ.
Un galvu nekrati un nesaki, ka nē,
Ka debesis nav Lielais Ķiršu Ceļš,
Bet zeme... Arī zeme nesacīs,
Pret ko tā savas sirmās nātres bož.
No padebeša sarkans lietus līst.
Tev dārzā ķirsis? Neesi tik drošs. [Belševica 1999 : 258]
Ķirsis un pļava
Pilns ar sarkanbrūnām ogām,
Ķirsis smejot zemē liecas,
Saldus augļus karinādams,
Kairīgi pret pļavu sniecas;
Zaļā zīda priekšautā
Pļava ogas uzķert tiecas. [Rainis 1996 : 19]
Saujiņa ziedu
[..] Ķirsis ziedos
Stāv ķirsis pilnos ziedos:
Tu skaistā puķe baltā maigumā,
Tu stiprais koks, kas iztur vētras biedos! [..] [Rainis 1996 : 44]
●
Vārds ķirsis izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Pētera Brūvera dzejas krājumā Melnais strazds, sarkanie ķirši (1987);
Alfrēda Krūkļa dzejoļu krājumā Ķiršu lietus (1977) .
Laukumiņa vidū auga 3 vai 4 brīnumdiženi jāņogu krūmi. Starp tiem atradās neliels ķirsītis ar kādām 10 tumši brūnām ogām.
– Tas mans ogu dārzs, – Jancis sacīja manāmā lepnumā.
– Tā?... Kur tad tu viņu ņēmi?
– Kur ņēmi! Pats iztaisīju.
– Kad tad?
– No rītiem, dienvidos – kad iznāca vaļas.
– Un kur tu ogulājus ņēmi?
– Ķirsīti paps iedeva, kad dēstīja lielkungam dārzā, un jāņogu krūmu uzgāju tepat. [Valdis 1992 : 138]
●
Dārznieka dēlēns Ķirsis patlaban sēdēja vārtu staba galā un uzmanīja tēva dārzu, kad pēkšņi ieraudzīja tuvojamies ļauno Ziemeļvēju. It kā uz visu pasauli noskaities, tas brāza, kokus lauzdams un izbradādams puķu dobes.
„Ko darīt, kā nosargāt tēva dārzu?” domāja Ķirsis un ātrumā cita nekā nevarēja kā paņemt akmentiņu un iesviest Ziemelim bārdā.
– Ak tu man esi tāds palaidnis! – iekliedzās Ziemelis un sāka tvarstīt puiku. Ķirsis gan šur, gan tur, bet Ziemelis visur uz pēdām un jau pastiepa ledaino roku, lai sagrābtu zēnu aiz matiem, kad šis ieraudzīja peles alu un mudīgi mudīgi ielīda tajā. Ziemelis iekaucās aiz dusmām un, piemīdījis alu, uzpūta tai savu auksto elpu.
– Ho-ho-ho! Tagad tu vairs ārā netiksi! – viņš gavilēja un aizjoņoja tālāk darīt savus posta darbus.
Dārznieks skuma pēc sava mīļotā dēla un raudāja žēlas asaras. Kad tās krita uz dēla kapa vietas, tur sāka augt koks. Dēla piemiņai dārznieks to nosauca par Ķirsi un kopa un loloja kā acuraugu.
Pļāpīgie zvirbuļi izčivināja pa visu pasauli, ka Ķirsis esot tas pats dārznieka dēls. Vārnas to pastāstīja Ziemelim, un tas nozvērējās Ķirsi izdeldēt. Lai tikai pasakot, kāds viņš izskatoties. Nu, tāds pelēks esot, stāstīja vārnas, tāds pats kā Ķirsis, pelēkos svārciņos. Ziemelis atkal brāza uz dārzu, bet zīlītes, noklausījušās pļāpīgo vārnu nodevību, pavidžināja cita citai ziņu, un tās, kas dzīvoja dārznieka tuvumā, viņam paklidzināja, lai glābjot Ķirsi no Ziemeļa.
Dārznieks uzmeta kociņam baltu seģeni.
Kā tad – atskrēja Ziemelis, izmeklējās pelēko kociņu – nav tāda. Aizskrēja tālāk tiesāties ar vārnām. Kamēr nu tās izdibināja, ka Ķirsis vairs nav pelēks, bet balts, kamēr padeva Ziemelim ziņu, kamēr nu tas atskrēja, tikmēr arī zīlītes nebija snaudušas. Dārznieks mudīgi norāva balto seģeni un uzklāja zaļu.
Šņākdams un aurodams atauļoja Ziemelis, skatās – nav tāda balta kociņa. Pārskaitās uz vārnām un nosolījās tām knābjus aizsaldēt, ja vēl mānīšoties.
Un tomēr vārnas viņu atkal piemānīja. Pastāstīja gan, ka Ķirsis nu esot zaļā tērpā, bet dārznieks pa to laiku piešuva tam sarkanas podziņas.
Rudenī dārznieks uzmeta Ķirsim dzeltenu seģeni, ziemā atkal pelēku, un tā izglāba kociņu.
– Ķirsi, mans mīļotais dēls! – tā dārznieks katru pavasari uzrunā koku, un tas ar pumpuriem piebriedušu zariņu noglauda tēva grumbainos vaigus. [Sakse 1974 : 41–43]
