Ķekatas
No Mārtiņiem līdz pat Meteņiem latvieši gājuši masku gājienos. To nosaukumi un paražas atšķiras atkarībā no vietas un laika, kad maskās iets. Gājieni staigāja no mājas uz māju, trokšņodami, dziedādami sev raksturīgas dziesmas (ar piedziedājumiem kaladō, tōtari, duidō, olilō, kūčō u. c.). Ja kāds mācēja kādu mūziku spēlēt, tad uzspēlēja, ja ne, tad iztika ar sadzīves priekšmetiem: pannām, katliem, veļas dēļiem, govju zvaniem u. c. Galvenais – jābūt lielam troksnim.
Starp ķekatu, budēļu, kaļadu u. c. gājieniem ir arī atšķirības – gan maskās (čigāniem, piemēram, jābūt čigānu saimei ar kādiem papildu zvēriem un mošķiem, ko izrādīt), gan dziesmās. Nonākušas kādā sētā, ķekatas ar dziesmu prasījās istabā. Ja nelaida, tad drīkstēja kādu skādi padarīt. Bet galvenais – šādam namam netika ķekatu nestā svētība, veselība, auglība.
Tāpēc visi prātīgi ļaudis aicināja ķekatas istabā.
Domu apmaiņa norisa gan runājoties, gan apdziedoties. Ja bija kādi zvēru viepļi, tad tiem bija jārāda, ko māk darīt, bieži vien dancojot. Saimes locekļus iepēra žagariem – tas devis svētību, veselību, auglību. Budēļu māte un čigānietes mēdza zīlēt, pareģot nākotni. Reizēm ķekatas arī kādu nieku „nozaga” – noslēpa, lai saimnieki dabū pameklēt.
Saimniekiem savukārt bija ķekatiņas jāpabaro, jāpadzirda un vēl kulē kas jāieliek. Bet ne jau uzreiz, protams. Vispirms jāparauga, ko ķekatas māk, jāapprasās, kādus ceļus staigājuši, jāmēģina saprast, kas zem kura viepļa noslēpies.
Budēļiem, no savas puses, par visu varīti jācenšas palikt nepazītiem. Lai nepazītu pēc balss, mutē lika kādu priekšmetu, reizēm no rāceņa izgrieza liekos zobus.
Pazīstamākās ķekatu maskas.
1. Ļaudis – puisis par meitu, meita par puisi, čigāns, žīds, ubags, zaldāts u. c.
2. Dzīvnieki – lācis, kaza, zirgs, dzērve, buks, stārķis, govs u. c.
3. Priekšmeti – siena kaudze, labības kūlis, siets, slota, grozs u. c.
4. Pārdabiskas radības – Nāve, Velns, Dievs, Laima, dzīvais mironis, spoki, garā sieva, mazais vīriņš, ragana u. c.
5. Jauktie – spēlmanis uz siena kaudzes, jātnieks uz zirga u. c.
[Sagatavots pēc: http://folklora.lv/]
●
Pazīstama Ziemassvētku tradīcija ir ķekatās iešana. Dažos novados ķekatas sauc par budēļiem, nūjiniekiem, kūjiniekiem, preiļiem, kurciemiem un čigāniem. Latgalē ķekatniekus sauc arī par kaļēdām vai kaladniekiem. Ķekatnieki, dažādās maskās tērpušies, iet no ciema uz ciemu, lai nestu tur svētību un aizdzītu prom dažādus ļaunos garus.
Ķekatu barā kāds ir vecākais, barvedis jeb budēļu tēvs, kam līdzi arī sieva jeb budēļu māte. Budēļu tēva rīkojumiem paklausa budēļu saime. Budēļu tēvs arī ievada pirmās sarunas ar mājas saimnieci.
Budēļu tēvs vēl apjautājas saimniecei, vai rauši izcepti, vai bērni mācās grāmatu. Turpretī saimniekam budēļu tēvs jautā, vai alus ir salds, vai nevēlas mainīties zirgiem. Saimniekam tiek arī atgādināts, lai tas mīl sievu un māca bērnus, bet bērniem – lai tie ir rātni un mācās grāmatu. Budēļu tēvs apskatās arī, vai meitas istabu tīri izslaucījušas, vai galdus labi nomazgājušas. Budēļu tēvam līdzi arī "dzīparota" pātadziņa vai arī bērzu slotiņa jeb tā saucamā budēļu rīkste. Nepaklausīgos un slinkos budēļu tēvs pārmāca ar savu rīksti.
Kā jau parasti senlatviešu godos un svētkos, arī budēļu svētkos redzamu vietu ieņem apdziedāšanās. Ķekatnieki jeb budēļi cenšas ikvienā no māju ļaudīm saskatīt kādu vainu, lai par to pajokotu. Savukārt mājas ļaudis nepaliek parādā.
Pēc jautras ciemošanās pie kāda no viesmīlīgajiem kaimiņiem budēļi ar pateicību atvadās no namamātes, lai dotos tālāk.
Ap Meteņa jeb Vastlāvja dienu izbeidzās budēļos iešana, tāpēc pēdējā dienā šī tradīcija bija sevišķi iecienīta. Dažos novados pat Meteņa dienu sauca par budēļu svētkiem. Meteņa dienas budēļus vēl sauca gan par skutelniekiem, gan arī par Meteņa bērniem vai Meteņiem. Katrs nesa līdzi mīkstu slotiņu, ar ko pēra slinkākos. Visvairāk pērienu dabūja puiši un meitas, kā arī bērni, kas nemācījās grāmatu. Saimniece deva nogaršot Meteņa pīrāgus.
[Sagatavots pēc: Līdeks 1991 : 14–20; 127–128]
●
Izbeidzoties klusajam veļu laikam, sākas jautrais budēļu jeb ķekatu laiks, ko sauc par Mārtiņa dzīšanu. Pašus Mārtiņa dienas ķekatniekus sauc par Mārtiņa bērniem. Iespējams, šos Mārtiņa bērnus uzskatīja par svētību nesošiem veļiem.
Ar ķekatām jeb Mārtiņa dzīšanu saistās arī tautasdziesmas par vīžu pīšanu. Tām ir zināms sakars arī ar Katrīnas dienu un Meteņa dienu jeb pēdējo ķekatās ejamo dienu. Mārtiņa bērni staigā apkārt nomaskojušies. Tautasdziesmas piemin gaiļa masku.
Trīs nedēļas priekš Ziemassvētkiem ir Bārbes jeb Bārbanas diena, to svētī aitām par labu. Viena no galvenajām šīs dienas tradīcijām ir ķekatās iešana. Ķekatās iešana ir īpatnēja katrai svinamai dienai.
[Sagatavots pēc: Līdeks 1991 : 222–239]
Masku grupu nosaukumi Latvijā
Latvijā maskas tiek sauktas dažādi: vakara vecīši, Mārtiņu veči, Mārtiņu vecīši, maskarādi, maskerāti, Mārtiņa bērni, Mārtiņu bērni, Mārtiņbērni, Mārtiņu ubagi, Mārtiņu nabagi, spalvainie Mārtiņi, maski, maskas, nabagi, Katrīnas bērni, Katrīnas ubagi, Baltie Katriņi, Katrīndzinējas, kūjenieki, kūjnieki, kūjinieki, nūjenieki, nūjnieki, bubuļnieki, bubuļi, Niklāvi, būzuļi, būzeļi, danču bērni, tatari, totari, miežvilki, čigāni, čigaiņi, ķigāni, kaladnīki, dādi, galenkas, pakukas, spūki, kaitas, buki, ķekatas, ķekati, ķekuti, kurciemi, kurcumi, Meteņi, Meteņa bērni, Miesmeša bērni, budēļi, buduļi, spiekstiņi, Pelnu āži, suselnieki, suksuļi, skutelnieki, laulobnīki, laulovnīki.
[Sagatavots pēc: Rancāne 2009 : 43–72]
