Tradicionālā transkripcija

[kaza] 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[kɑzɑ] 

[k] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[z] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

Divzilbju vārds.

kaz- – sakne, vārda celms

-a – galotne

kaz+buk-s

kaz+roz-e

kaza – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija   

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Kopumā visas savvaļas kazas mājo kalnos.

2) izteicēja daļa – Visnepiekāpīgākais mājlops ir kaza.

3) galvenais loceklis – Spītīgā kaza.

4) papildinātājs – Reiz kāds dārznieks nopirka kazu.

5) apzīmētājs – Nav ieteicams dzer nevārītu kazas pienu.

kazas āda, kazas bārda, kazas kāja, kazas piens, kazas siers, kazu vilna

kalnu kazas, mājas kazas, savvaļas kazas

balta kaza, sirma kaza

slaukt kazu

kaza, s.

1. Pārnadžu kārtas vidēji liels dzīvnieks ar garām, spēcīgām kājām, līkiem ragiem un pagaru apmatojumu; šāds mājdzīvnieks.

Kalnu kaza. Savvaļas kazas. Mājas kazas. Kazu vilna.

2. Šā dzīvnieka mātīte.

Kazas un āži. Slaukt kazu. Kazas piens.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 500]

kaza, -as, s.

1. Pārnadžu kārtas (lauksaimniecības vai savvaļas) dzīvnieks, kam raksturīgas spēcīgas kājas, plata piere, ragi.

Mājas kazas. Savvaļas kazas. Kalnu kazas. Balta kaza. Kazas āda. Kazu vilna. Kazas bārda.

Kazas .. nograuž krūmu lapas un zarus, tāpat noēd savvaļas zāles, kuras citi lopi neēd. Apsīts 1, 313.

2. Šo dzīvnieku mātīte.

Kazu siers. Slaukt kazu.

Govs un kaza dod pienu, aita dod vilnu apģērbam .. Mājtur 64.

3. vienk. Ļoti kustīga, trakulīga, arī vieglprātīga meitene, sieviete.

Māte tāda gaisa kaza .. LD 7055, 1.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]

kaza – koza 
[Sagatavots pēc:http://vuordineica.lv]

kaza s. – koza. 1. Mājas kaza. ṕi mỳusu kozu naturìeja. 2. Stirnu mātīte. kozys dźeîvòi hežâ. 
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 507]

Ja (arī kad) (jau) nav kazai piena, lai (arī tad) nav sar. – saka par ko tādu (darbību, darbu u. tml.), kuram nav gaidīto rezultātu un no kura tāpēc bez sevišķas nožēlas atsakās.

Lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva sar. – saka par atrisinājumu, ko panāk, savstarpēji piekāpjoties.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]

Gaisa kaza vienk. – saka par vieglprātīgu, trakulīgu sievieti.

Vest savu kazu tirgū biežāk jautājuma teikumā, sar. – saka, ja kāds lieki, nevietā dod padomu, kaut ko ierosina, izsaka līdzjūtību.

Kazas kāja sar. – paštaisīts smēķējamais.
[Sagatavots pēc: LFV I 1996 : 457, 533]

Augu aizsardzībā – kazu vītols.

Lauksaimniecībā – Alpu kaza, Angoras kaza, mājas kaza, kalnu kaza, kazu infekcijas slimības, Megrēlijas kazas, Piedonas kazas, Zānes kazas.

Tekstilrūpniecībā – kazas vilna, savvaļas kazas vilna.

Uzvārdi – Kalnkaziņš, Kalnkaziņa; Kaziņš, Kaziņa; Raibekazs, Raibekaza; Raibkazs, Raibkaza; Raibkaza.

Ergonīmi – Kaza, SIA; Baltā kaza, SIA; Kazukalns, SIA; Kazupes, zemnieku saimniecība.

Vietvārdi – Kazas grāvis, pļava Rentē; Kazas kalns, kalns Kalncempjos; Kazas sēklis, sala Rīgā Zemgales priekšpilsētā; Kazas strauts, strauts Svētē; Kazu sala, sala Ezerniekos; Kaziņkalns, kalns Zentenē; Kazkalni, viensēta Bilskā; Kazu birze, mežs Veclaicenē; Kazu dīķis, dīķis Vītiņos; Kazu dīķis, purvs Remtē; Kazu druva, lauks Jaunalūksnē; Kazu gārša, mežs Umurgā; Kazu grava, grava Apē; Kazu iezis, krauja Priekuļos; Kazu kalni, krauja Baldonē; Kazu kalns, kalns Sēlpilī, Smiltenē u. c.; Kazu leja, mežs Kocēnos; Kazu līnija, taka Jaunalūksnē; Kazu purvs, pļava Mežārē; Kazu sala, mežs Mālupē; Kazu valks, upe Rumbā, Kazukalns, kalns Drusots; Kazupe, upe Litenē, Pilskalnē u. c.; Kazupīte, upe Ogresgalā, Secē u. c.; Kazusils, mežs Tirzā.

kaza, pretēji parējām baltu valodām latviešu valodā ir atšķirīgi šā dzīvnieka tēviņa un mātītes nosaukumi – āzis un kaza; sal. lš. ožys ‘āzis’ : ožka ‘kaza’, pr. wosux ‘āzis’ : wosee ‘kaza’. Tas mudina domāt, ka senākais kazas nosaukums latviešu valodā izzudis (Sabaļausks) un tā vietā laikam stājies aizguvums no krievu valodas (Brikners, Endzelīns, Pokornijs). Kuršu valodā, kas bija radniecīga prūšu valodai, laikam bija attiecīgs kazas nosaukums *āze; uz to norāda Kursas vietvārdi Āzes (Cērē, Ēdolē,Matkulē, Ugālē).

Vārdu kaza atvedina no ide. *kao- (Pokornijs), kura refleksi ir arī ģermāņu valodās. Šo ide. celmu cilmes ziņā saista ar *(s)keĝ- / *(s)ke- ‘lēkt, lēkāt, strauji kustēties’ (Mladenovs).

Vairāki autori mēģina saistīt vārdu āzis un kaza cilmi: k- uzskata par priedēkli vai protētisku skaņu (Meijē, Maheks); uzskata, ka forma kaza veidojusies metatēzē no *az-ka (lš. ožka, Brikners). Pēc cita uzskata (Koršs), ko motivē arī jaunākā literatūrā (Trubačovs), abi vārdi var būt aizgūti no tirku valodām, turklāt baltu un senindiešu valodās šie vārdi aizgūti agrāk, no senākas formas, bet slāvu valodās no metatēzē pārveidotas formas.

Iespējams vēl cits vārdu cilmes risinājums: ja pamatā ir ide *H₂eĝ > **ĝ-, tad saknes ieskaņā paralēli laringālim varēja izveidoties arī k- un rasties paralēlformas **ĝ- / *kaĝ- < baltu *āž- / *kaž- > la. āz- / kaz-. Saknes fonētiskie varianti tādā gadījumā saista cilmes ziņā ne vien vārdus āzis un kaza, bet arī ezis un odze, un visu šo vārdu kopējais semantiskais pamats ir ‘ass, smails’ (rags, adata, dzelonis).

G. Elgers 17. gs. diferencē vārdus āzis un kazlis (sal. kr. козёл), raksturojot pēdējo ar sinonīmu „nešķīsts āzis” (arī latīņu haedus ‘jauns āzis’).
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 394–395]

angļu – goat

baltkrievu – каза

čigānu – buzní

franču – la chèvre

grieķu – κατσίκα

igauņu – kits

ivritā – עז

krievu – коза

latīņu – hircus

lietuviešu – ožka

lībiešu – tikā

poļu – koza

somu – vuohi

ukraiņu – коза

vācu – die Ziege

zviedru – get

Piegāja kā kaza pie vezuma.

Cūka ragus grib, kaza nedod.

Ka nav, nav kazai piena, paceļ ļipu, atlej atpakaļ.

Lec kā kaza.

Vecai kazai stīvi ragi.

Es turu kazai ragus, bet cits slauc.

Pēc baltām kazām nāk melnās.

Katrai labi barotai kazai ir trauks piena.

Kas kazai asti rauj, pats noraujas.

Kaza balta, nagi melni.

Pate kaza pienu deva, pati izspēra.

Kaza nevar būt par dārznieku.

Cūka kazas zirņos iet.

Jādara tā, ka vilks ir paēdis un kaza dzīva.

Satikās kā kazas uz laipas.

Ēd kā zirgs, vāja kā kaza.

Iet kā kaza pa dēli.

Blēj kā kaza.

Gan velns kazu dīrās.

Kāds vilks, tāda kaza; kāda kaza, tāds vilks.

Kam kāp tik augsti kā Vērnieku kaza uz auzu gubiņas.

Runā kā cūka ar kazu.

Ja grib dabūt pelēkus kazlēnus, tad kaza jāved vakarā pie āža, ja baltus – tad rītā.

Kad kazai atgadās mazi kazlēni, tad viņus vajag piespiest ar roku, lai drusku saklūp; ja to nedara, tad kazlēni ir ļoti nevaldāmi. Ja vienu paceļ uz augšu, bet otru ne, tad paceltais būs ļoti nerātns, bet otrs rāms kā jērs.

Ja līst lietus, tad kazai ragi deg, tādēļ viņa ļoti bļauj.

Kazu piens un siers ir veselīgāks par govju pienu un sieru.

Kad baltu kazu apvedot ap baltu bērzu, tad esot drīz ziema.

Koka kaza, dzelžu ragi. – Baznīca.

Balta kaziņa skrien pa zilu lauku. – Mākoņi.

Pilns aploks baltu kazu,

Viens pats āzis vidiņā. – Debess, zvaigznes un mēness.

Pilni krūmi sīku kazu,

Viens pats āzis kakarainis. – Debess, zvaigznes un mēness.

Balta kaza jūrā brida

Zeltītiem radziņiem;

Tā nebija balta kaza,

Tā bij’  Dieva kumeliņš. [LD 33862-1]

Es redzēju tautu dēlu

Cūk’ ar kazu ecējot.

Cūka kvieca, kaza brēca,

Pats ar' līdzi trallināja. [LD 20799-0]

Balta kaza, balts āzītis,

Balta pate ganītāja;

Tik vien bija melnumiņa

Ka astītes galiņā. [LD 29098-0]

Kaza par līgavu

Reiz bijusi skaista meita, un tai meitai kazas āda. Kad tā gribējusi, ielīdusi ādā un palikusi par kazu. Tomēr to iemīlējis kāds puisis un precējis. Kad tie pie altāra stāvējuši, meita palikusi par kazu un brūtgāns spraudis tai gredzenus uz radziņiem. Pēc laulības tā tāpat daudzreiz darījusi: pārvērtusies par kazu. Tomēr, kad ēdiena laiks nācis, tā to apgādājusi uz vislabāko; pēc tam ietinusies ādā, gulējusi uz mūrīša un gremojusi.

Reiz tā virtuvē maizi cepusi. Viņas vīrs, augšā stāvēdams, to noskatījies. To atkal cilvēka veidā ļoti skaistu redzot, tam tā dikti patikusi. Viņš klusiņām no augšas nokāpis, pakampis ādu, kas turpat kaktā bijusi, un iesviedis krāsnī. Viņa sieva, to redzēdama, tikai iesaukusies: „Manas labās dieniņas beigtas!”

No tās reizes tā bijusi arvienu cilvēks. [http://valoda.ailab.lv/]

Kaza par līgavu

Kādiem vecīšiem nebijis neviena bērna. Reiz sieva guģējusies: „Žēlīgais Dieviņ, kaut mums jel būtu, ja vairāk ne, balta kaziņa par meitiņu."

Te pēc kāda brītiņa ienākusi arī balta kaziņa un prasījusi vecīšiem darbu. Vecīši nezinājuši, ko atbildēt, kā brīnījušies, bet kaziņa no vienas tiesas teikusi: „Es jūs aptecēšu, apkopšu uz labāko, sakiet tik, kas man jādara!"

Vecīši likuši kaziņai lopus ganīt, bet kaziņa kaulējusies, lai dodot rokas darbu arī līdz. Devuši adekli. Kaziņa saadījusi vecenītei daudz zeķu un cimdu.

Bet vienu dienu vecenei iegribējies redzēt, kā tad kaziņa iespēj maz adīt. Klusītiņām aizlīdusi ganībās un paslēpusies krūmos. Drīzi pēc tam kaziņa atnākusi ar lopiem ganībās, novilkusi kazas ādiņu un palikusi par daiļu, daiļu meitiņu; tad pagrābusi adekli un adījusi tik mudīgi, ka pirksti vien mudžējuši. Vecenīte klusām atkal pārgājusi un neteikusi nevienam, ko redzējusi.

Vienu dienu vecene sūtījusi kaziņu miltus malt, ko rītu maizi cept. Kaziņa gājusi, bet vecene bijusi aizsteigusies priekšā un paslēpusies. Kaziņa novilkusi ādiņu, palikusi par meitiņu un sākusi dzirnavas griezt; vecene turpretim ātri izlēkusi, paķērusi ādiņu un iemetusi ugunī. No tā laika kaziņa arvienu palikusi par meitiņu. [http://valoda.ailab.lv/]

Kaza un vilks. [http://valoda.ailab.lv/]

Suns ar kazu. [http://valoda.ailab.lv/]

Par kazu. [http://valoda.ailab.lv/]

Vēlreiz par kazām

Veca fabula

Jau zināms bij pie senās Bābeles,

ka dārzam

kaza

lielu postu nes –

un tomēr,

aiz muguras kaut sen tai slava slikta,

par dārznieci bij atkal

kaza

likta.

Ka pienākas,

bij uzrakstītas dubultanketas,

bij lūgumraksts

un vēl šis tas.

Smalks ieteikums,

ka gudra, čakla tā –

tai bij pie rokas –

ka izturēta

un ka visi darbi sokas,

Un, protams,

jaunā vietā kazai vajagot

visatbildīgāko

no darbiem dot.

Bij doma,

nu kaza taču neplēsīs vairs jokus,

tā sargās

bietes, burkānus un lokus...

Vai ļautiņi!

Kas to gan dos!

Kā tika dārzā –

tūdaļ kāpostos!

Un nu tik plēš,

un nu tik rij ar zilonisku kāri.

Kā negaiss melns

iet zaļām dobēm pāri...

Jūs prasīsit –

Pēc tam –

vai kazu stipri sit?

Nu kāpēc atriebīgām domām ļauties!

Nu kāpēc kauties!

Pie aktiem nav šī lieta jāpiekar –

uz citu dārzu

kazu

sūtīt var!...

Un atkal anketas,

un citas rakstu lietas,

un atkal

kaza

ir pie vietas!

Un atkal skatiens jož visapkārt kārs –

kur

zaļāks

dārzs!

Ir katram savas rūpes – nav tās mazas,

bet tomēr, biedri, uzmanīsim kazas! [Lukss 1953 : 63]

Neved kazu tirgū

Nestaigāsim

Ar pārāk augstu paceltu galvu.

Katram mūžam,

Pat visvienkāršākajam,

Ir savs svars un savs laiks.

Arī diženāko kalna ozolu

Aizstāj jauni zīļu dīgsti.

Dzejnieki, dzejnieki,

Visskaistākās vārsmas

Novalkājas kā svārki,

Pants apdilst un nobružājas.

Bez tam piegriezumā

Arī modei savs vārds sakāms,

Bet tā no laika gala

Ir mainīga un nepastāvīga

Kā vējgrābsle meitene.

Laika vienmuļīgais ritējums

Kā ceļa līdzinātājs rullis,

Kā nežēlīga blīve

Saberž un saspiež

Viskodolīgākos graudus.

Mūžīgais Rainis

Arī jau paliek atstatu,

Šodienā tikai ar

Vienu kāju.

Kā gan būs pēc gadsimta?

Un kuru no mums

Tad vēl pieminēs?

Draugi, neesat lepni

Un iedomīgi vismazāk.

Uz kādu tirgu

Jums jāved sava kaza?

Uzklausiet čigāna padomu:

– Neved kazu tirgū,

Atved zirgu!

Kādā kalngalā pakāpties,

Lai dziesma aizskanētu

Pār Laika klajumiem,

Atbalsotos Mūžības upes

Otrajā krastā un

Nesatrūdētu zem

Aizmirstības akmens? [Balodis 1973 : 26]

Kaza

Es guļu maigā zālē. Man rokā grāmata maza.

Nes saldu un dzeltenu vēju ar augumu līdzi sev kaza.

Es viņas siltumu jūtu un dzirdu tās elpu dziedam.

Tai mīkstas un baltas sprogas spīd līdzīgi plūmes ziedam.

Ceļ kaza debesīs galvu un saka mīkstu mēli,

Ko pabāž man pretī kā slaidu un sārtu arbūza šķēli:

– Man nepietiek vairs ar putniem, ar kaklā pakārto zvanu,

Es gribu tām melnām skudrām, kas lapās tev, kļūt par ganu.

Tās smaržo kā vaivari brūni un kož manas acis saldi.

Ar ko viņas darīji rāmas un baltā grāmatā valdi? –

Es smaidu un saku: – Ar garu. – Ar garu? – un brīnās kaza

Par svešo un savādo lietu, kurai klausa grāmata maza. [Čaks 1972 : 1]

●

Vārds kaza izmantots Ilgas Kalnciemas un Laimoņa Pēlmaņa bērnu dzejas grāmatas nosaukumā Balta kaza māju cēla (1967).

Vairāk no mazās kristumātes ar’ gan diez’ nekā nevaru stāstīt tāda sakarīga. Tik to varu teikt, ka viņa ar Lienas tēvu vienmēr bārās un ka viņai bija divas kazas: viena sirma, otra balta; baltā bij mazāka, sirmā lielāka. Un to arī varu teikt, ka es viņas netiku priecīgas vairāk redzējis, kā tikai vienu vienīgu reiz: t. i., toreiz, kad sirmai kazai bij atlēkuši kazlēni, āzītis un kaziņa. Abus šos zvērīšus viņa bij grozā ielikusi un grozu ar lupatu apsegusi. Tad toreiz viņa bij priecīga un smējās, pacēla lupatu uz augšu un mums, bērniem, rādīja mazos „kukaiņus”. Es nevarēju saprast, kas tie tādi gan var būt par kustoņiem, tīri tādi paši kā kazas, bet tik ļoti maziņi un bez ragiem.

[..] Vēl par mazās kristumātes kazām var pārstāstīt: eku’ bij kukaiņi! Mēs bērni jau nedrīkstējām uz pagalma ne rādīties. Tūlīt šās viena vai otr’ klāt, pašķiebj vien galvu un tik taisās jau durt. Ak tavas nelaimes! Es pat – būtu ne dažu labu reizi paskraidījies pa pagalmu vai kādu zvirbuli lūkojis nosist, vai... bet šīs abas divas kā preilenes „cierē” pa kūts priekšu, siena zāles lasīdamas. Nekā: paver gan istabas durvis, paskaties – paliec mierīgs „mājā”. Es vēl nebiju vis īsti tik bailīgs, bet meitenes, tās vai ģība nost, kolīdz kazas ieraudzīja. Un bij ar’ jau neizprotams zvērs tā kaza. Gandrīz tik liela kā aita, bet – ko domā – mazā kristumāte šo i tad slauc! [Doku Atis 1927 : 30–31]

●

Vārds kaza izmantots daiļdarbu nosaukumos:

Ritas Liepas prozas grāmatā Pegazs un kaza (1956);

Andreja Irbes stāstu krājumā Marisandra kaza (1966);

Aijas Vinteres-Brugmanes un Marutas Kajakas bērnu bilžu grāmatā Kaza (1984).

Kaza reizēm tiek saistīta ar auglību, taču uzskata, ka kazai bijusi saistība arī ar dēmoniskajiem spēkiem. Senebreju tradīcijās bija prasība telts apsegu noaust no kazas vilnas. Grieķu mitoloģijā Zevu zīdīja kaza Amalteja.
[Sagatavots pēc: Becker 1996 : 181]

Valters Hirte Kaza (apaļskulptūra). 

Eduards Sidrabs Kalnu kazas (dekoratīvs objekts).

Antons Šmulāns Kaza (1960; svilpaunieks).

Īsmetrāžas dokumentālā filma Gana (2001). Režisore Inese Kļava.

Mangaļsalā prom no lielpilsētas dzīvo sieviete un kazas, kuras sieviete uzskata par īstenām Dieva radībām.

Īsmetrāžas animācijas filma Kā govs un kaza radās (2009). Režisore Māra Liniņa.

Īsmetrāžas dokumentālā filma Kazas gads (1991). Režisore Rūta Celma.

Dziesma Balta kaza. Valda Artava vārdi, Raimonda Paula mūzika.

Dziesma Piemineklis kazai. Ulda Bērziņa vārdi, Jura Kulakova mūzika.

Pret kazu audzēšanu Latvijā ir zināmi aizspriedumi, un par nopietnu lopu kaza parasti netiek uzskatīta. Par kazām atceras tad, kad ārsts iesaka lietot kazas pienu vai arī veikalā pamanām sieru no kazas piena.

2000. gadā Eiropas Savienībā bija ap 12 miljoniem kazu (vairāk – dienvidu zemēs), un kazas ir vienīgais no mājlopiem, kuru audzēšanai Eiropas Savienība nenosaka kvotas. Latvijā izveidota Kazu audzētāju apvienība. Pie lielākajām kazu audzētāju saimniecībām pieder z/s Līcīši Jelgavas novadā, kur audzē vairāk nekā 100 kazas un ražo produktus no kazas piena – lielveikalos nopērkams Līcīšu kazu siers Feta un Feta eļļā.

Kazas audzē arī Vidzemes saimniecībās, piemēram, Madonas novadā z/s Līvi (ap 100 kazas). Salīdzinājumā ar Eiropas lielfermām tās, protams, ir nelielas. Vācijas fermās ir pat 1000 līdz 2000 kazas, kuras visu laiku pavada kūtī. Tas droši vien ir rentabli un ekonomiski izdevīgi, bet kazas piens tādējādi zaudē daudz no savām labajām īpašībām. Tik lielās fermās viegli izplatās slimības, jālieto medikamenti – bet tas viss ietekmē piena kvalitāti.
[Sagatavots pēc: http://www.ludzaszeme.lv/]

●

Kazas piens ir vērtīgs ārstniecisks uzturlīdzeklis, un tikai no laba un tīra piena var pagatavot kvalitatīvus piena produktus (kefīru, krējumu, sviestu, sieru, jogurtu u. c.). Ārstnieciskos nolūkos kazas pienu lieto cilvēki, kas sirgst ar bronhiālo astmu, tuberkulozi, kuņģa čūlu, aknu un žultspūšļa slimībām, ekzēmu, migrēnu, aizcietējumiem un citām slimībām.

Kazas piens, pretēji govs pienam, nesatur karotīnu, kas ir A vitamīna priekšpakāpe, un līdz ar to arī sviests ir pilnīgi balts. Toties tajā ir vairāk A vitamīna. Pēc garšas tikko izslaukts kazas piens maz atšķiras no govs piena. Tipiskā, nedaudz asā kazas piena smarža rodas vēlāk.

Kazas piens bagāts ar kazeīnu, turklāt kazeīns un albumīns nav tik blīvi kā govs pienā, tāpēc nesagremotā veidā neiziet caur zarnu sieniņām, bet kuņģa sulas iedarbībā izgulsnējas vieglās pārslās, un organisms to viegli pārstrādā jeb uzņem pašsaprotami kā mātes pienu. Cilvēki, kuriem ir alerģija pret govs pienu, droši var lietot kazas pienu.

Tauku saturs kazas pirmpienā sasniedz pat 14 %, tauku lodītes ir ļoti sīkas, vienmērīgi sadalītas pienā, tādēļ ātri un vienmērīgi tiek sagremotas un uzsūktas. Kazas piens satur daudz kaprīnskābes, kurai piemīt uzbudinošas īpašības un kas labvēlīgi ietekmē bērnu, vecu un slimu cilvēku organismu. Kazas pienā esošās omega 3 taukskābes ir neaizvietojamas un veicina sirds un asinsvadu veselību. Vitamīni un minerālvielas, kuras atrodas kazas pienā, sekmē kaulu stiprināšanu un labvēlīgi iedarbojas uz redzi un ādu.

Kazas piens, it īpaši, ja kazas saņēmušas tām paredzēto kombinēto spēkbarību, satur visas aminoskābes ļoti labās attiecībās. Kazas piena tauku komponentiem – taukskābēm – ir gan barojoša, gan medicīniska nozīme. Kazas pienam piemīt unikālas vielmaiņas īpašības, tās nodrošina enerģiju un tajā pašā laikā pazemina, ierobežo un izšķīdina holesterīna nogulsnes. Holesterīna līmenis kazas pienā vidēji ir 0,030 g/100 g, t. i., piecas reizes mazāk nekā govs pienā. Holesterīnam kā žultsskābes priekštecim organismā ir svarīga loma, turklāt tas ir arī izejviela steroīdiem hormoniem (kartikoīdi un dzimumhormoni). Organismam kaitē gan pazemināts, gan arī paaugstināts holesterīna līmenis. Ja holesterīna daudzums ir 200 mg un vairāk, nepieciešama ārstēšana. Norma ir 200 mg holesterīna 100 mililitros asiņu. Cilvēkiem, kam ir paaugstināts holesterīna līmenis, vajadzētu uzturā lietot kazas pienu, biezpienu un sieru.
[Sagatavots pēc: Sprūdžs: http://www.videsvestis.lv/]