Tradicionālā transkripcija

[kaũls]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[kɑ͜uːls]

[k] – nebalsīgais troksnenis

[au] – divskanis

[l] – skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

Vienzilbes vārds.

kaul- – sakne, vārda celms

-s – galotne

kaul+aud-i

kaul-eņ+aug-i

kaul-eņ+kok-i

kaul-iņ+aug-l-is

kaul+griez-ēj-s

kaul+muš-a

kaul+ogl-e

kaul+plēv-e

kaul+veid-a

kaul+ziv-is

mugur+kaul-s (→ mugur-kaul+ain-ie)

(mugur-kaul+niek-i)

(bez+mugur-kaul+niek-i)

siet-iņ+kaul-s

ziloņ+kaul-s

kaul+veid+īg-s

kauls – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija
 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Sasistais augšstilba kauls ilgi sāpēja.

2) izteicēja daļa – Skriemeļi arī ir kauli.

3) galvenais loceklis – Liels kauls suņa bļodiņā.

4) papildinātājs – Divi suņi plēšas par kaulu.

5) vietas apstāklis – Kaulā ir dzīvi audi.

6) apzīmētājs – Kaulu uzdevums ir balstīt un saturēt ķermeni.

kaula adata, kaulu kambaris, kaula lūzums, kaula plēve, kaulu sāpes, kaula smadzenes
 

asaru kauls, astes kauls, atslēgas kauls, augšdelma kauls, bļodas kauls, ceļa kauls, ciskas kauls, deguna kauls, elkoņa kauls, gūžas kauls, iegurņa kauls, krūšu kauls, pieres kauls, spieķa kauls
 

garš kauls, jauktais kauls, liels kauls, mazs kauls, plakans kauls

kauls, -a, v.

1. Skeleta atsevišķa sastāvdaļa (cilvēkam un citiem mugurkaulniekiem).

Kaulu deformācija. Kaulu tuberkuloze.

Bļodas kauli – kauli, kas veido iegurni.

Balts kā kauls – ļoti balts.

Zirgam klibojot, izspiežas viens kauls pēc otra – pleci, lāpstiņas, gūžas kauli. Indrāne 7, 67.

2. Dzīvnieku skeleta sastāvdaļa (arī kopā ar muskuļaudiem un taukaudiem), ko izmanto uzturam.

Liellopu un putnu kauli noder dzidro buljonu vārīšanai .. Kļaviņa 1, 406.

3. Dzīvnieku skeleta sastāvdaļa, ko izmanto par materiālu, izejvielu.

Kaula papīrnazis. Kaula harpūna. Kaulu līme.

4. parasti dsk. Sakaltuši augu (piemēram, āboliņa, aveņu) stublāji.

.. Melānija sajuta nepieciešamību drusku paārstēties un šajā vēlajā stundā dzēra ar aveņu kauliem savārītu tēju .. Ezera 13, 234. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

kauls – kauls; pārkost pirkstu līdz kaulam – puorkūst pierstu da kaulam; sāpes kaulos – džergste
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

kàuls – 1. (ciets) kâ (viêns) kàuls – saka par ko ļoti cietu, stingru, arī pilnīgi sausu: zìrņi sakàltuši ciêti kºâ kàuli./ àitu tàuki ciêti kºâ viêns kàuls./ kas ta àr var izbexst [beržot izmazgāt] aûstas drbes! rùokas laûze vPi ºârâ, kam¦r tu viņu nùogrìez kºâ kàulu.

2. kâ bez kàulìem: a) ‘ļoti lunkans, lokans’: ļà‹kanu tùo àr sàuc, kas ìr kºâ bez kàulìem, vàr visâdi izlùocîtiês. b) ‘pārāk lokans, ļodzīgs’: s¥d ļà‹kariski, nasaturìgi kºâ izļuôõijiês, kºâ bez kàulìem.

3. kâ kàulu kàmbaris//kàmberis

4. kâ sùns kàula; kâ sùns àr kàulu; kâ suņi pìe kàula. 
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 86–87]

Spēks kaulos – saka, ja cilvēks ir stiprs.

Izstaipīt kaulus – izstaipīt locekļus.

Atlaist kaulus (arī muguru, locekļus) – atgulties, lai atpūstos.

Atpūtināt kaulus sar. – sēžot vai guļot atpūsties (parasti pēc fiziskas piepūles).

Izstiept kaulus sar. – guļus atpūsties.

Drebuļi (arī šermuļi, tirpas) pārskrien (arī skrien, iet) pār kauliem (arī pār muguru) – saka, ja izjūt lielas bailes, uztraukumu.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

Ar atkaru kauliem apv. – gļēvi, ar atslābinātiem muskuļiem, bez spraiguma darbā.

Būt pa kaulam (kādam) 3. pers. – būt pa spēkam, būt piemērotam.

Iesēsties (iegulties) kaulos (kādam) 3. pers. – spēcīgi pārņemt, iesakņoties.

Iet (griežas) caur kauliem (kādam) 3. pers. – saka, ja griezīgas, asas skaņas rada nepatīkamu sajūtu.

Kā bez kauliem – fiziski nevarīgs, ļengans, bez spēka; arī ļoti lunkans.

Kā kauls – ļoti ciets (parasti koks).

Kauli un āda sar. – saka par ļoti novājējušu cilvēku vai dzīvnieku.

Kauli vien grab (kādam) sar. – saka, ja cilvēks vai dzīvnieks ir ļoti novājējis.

Kauls no (kāda) kaula; kauls no (kāda) kaula un miesa no (kāda) miesas; no viena kaula un vienas miesas; no viena kaula; no (kāda) kaula – saka, norādot uz asinsradniecību, sociālu kopību un uzskatu sakritību.

Kost (ķerties) kaulā (retāk kaulos) (kādam) 3. pers. – 1. būt par grūtu, radīt nepatīkamu sajūtu, kaitēt; 2. sāpināt, radīt nepatiku, skaudību.

Lauzt kaulus reti – darīt darbu, kas prasa lielu fizisku piepūli, mocīties.

Līdz kaulam (retāk kauliem) – ļoti, pavisam pamatīgi (biežāk laikapstākļu iedarbībā); sāpīgi; ļoti dziļi. 
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 524–529]

Anatomijā – kaula augšana, kaulaudi, kaula plēve, kaulu smadzenes, kaulu šūnas, kaula uzbūve, asaru kauls, astes kauls, atslēgas kauls, augšdelma kauls, ceļa kauls, ciskas kauls, deguna kauls, gūžas kauls, jauktais kauls, kauls, krustu kauls, krūšu kauls, mēles kauls, pakauša kauls, papēža kauls, vaiga kauls, zirņveida kauls.
 

Arheoloģijā – kauls.

Uzvārdi – Kauls, Kaula; Kauliņš, Kauliņa; Kaulačs, Kaulača; Kaulakalns, Kaulakalne; Kaulišs, Kauliša.
 

Vietvārdi – Kaulači, apdzīvota vieta Rēzeknes nov.; Kauliņi, apdzīvota vieta Ogres nov.

kauls, lš. káulas ‘t. p.’, pr. caulan (ak.) ‘kaulu, kāju’, go. us-hulon ‘izdobt’, v. hohl (hul-) ‘dobs, tukšs’, si. kulyam ‘sadedzinātu miroņkaulu glabātuve’ (*kúlya ‘kauls’), arī ar nozīmi ‘strauts, grāvis, kanāls’ (← ’dobe’), gr. kaulós ‘stiebrs, kāts, spalvaskāts’, lat. caulis ‘stiebrs, stublājs’, caulae ‘poras’ (‘caurumi, tukšumi’).

Pamatā ide. *kaul-: *kul- ‘dobs; dobs kauls vai stiebrs’ no saknes *keu- ‘ļiekt, liekties; ieliekums, izliekums, dobums’. Raksturīga ir vārda kauls attiecināšana uz augu stiebriem (piem., „aveņu kauli”). Sākotnēji kauls dzīvniekiem laikam apzīmēja tikai dobo stilba kaulu.

Pēc cita uzskata (Jēgers) vārda kauls nozīme saistāma ar saknes *keu sākotnējo noz. ‘sist’: kauls ir bijis ‘priekšmets’, ar ko sit’ vai ‘tas, ko sasit’ (lai iegūtu kaula smadzenes). Tādā gadījumā arī augļa kauliņš ir bijis ‘tas, ko sasit, lai iegūtu kodolu’. Šis uzskats tomēr grūti saistāms ar citu valodu radniecīgajiem vārdiem.

Šahā kauliņš ‘spēles figūra’ no 1892. g.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 392]

angļu – bone

baltkrievu – косць

čigānu – cokalos, kokalo

franču – osseuse

grieķu – κόκκαλο

igauņu – ristluu

ivritā – ביין

krievu – kость

latīņu – os

lietuviešu – kaulas

poļu – kośc

somu – luu

ukraiņu – кістку

vācu – der Knochen

zviedru – ben

Ieēdies līdz pašiem kauliem. 
 

Nu plyka kaula gaļas nadabosi. 
 

Veci kauli grabēt grab. 
 

Slapjš līdz kauliem. 
 

Nav kauli bez gaļas, ne gaļa bez kauliem. 
 

Tu esi izdilis, ka kauli un āda vien. 
 

Tas kož kaulos. 
 

Vienreiz pievilsi ar kaulu, otrreiz pat ar gaļu ne. 

Lopu un cilvēku kauliem piemītot savāds spēks, kas dažās lietās noderot cilvēkiem un lopiem. Kad ieviešas slimība, kur lopi nobeidzas, tad nosprāgušo lopu kauli varot to sērgu atkal atturēt. Tādēļ viņi liek pie kūtīm uz sētas mietiem sprāgušu zirgu un govu galvas kausus, kas sargājot no lopu sērgām.

Mazs mazs vīriņš kaula kažokā

Sēd zaļā krēsliņā. – Rieksts. 
 

Gaļa iekšā, kauli ārā. – Rieksts. 
 

Kam kaula āda un gaļas kauli? – Rieksts. 

Ēdat, panāksti,
Metat acis griestos,
Vēl mūsu griestos
Trejāda gaļiņa:
Vārnas gaļa, kraukļa gaļa,
Vāverītes astes kauls. [LD 19238-4]

Aizjūdzos vēja zirgu
Pie tām kaula kamanām;
Nepiekusa vēja zirgs,
Nedilst kaula kamaniņas. [LD 30698-0]

Atminieti, sveši ļaudis,
Kas guļ kaula kažokā?
Riekstiņš kaula kažokā
Sēd zaļāi krēsliņā. [LD 26049-1]

Patais’ man, brāleliņ,
Rieksta kaula dziernaviņas;
Lielijām meitiņām
No pelēka akmentiņa. [LD 2172-2]

Dzied’, gailīti, velc, gailīti,
Ar to kaula deguniņu,
Lai ceļās tie bērniņi,
Kam nav tēva, māmuliņs. [LD 4701-0]

Tek vilciņis smilkstēdamis
Garām manu kumeliņu;
Vilciņam kaula zobi,
Man tērauda kumeliņis. [LD 29984-0]

Nava lāga, nava lāga
Šitās brūtes panāksniņi,
Tādi vien, tādi vien
Kaula pieres sagājuši. [LD 20154-6]

Es redzēju Vāczemē
Div’ raženus dancojam:
Blusa zīda mētelī,
Circens kaula zābakos. [LD 2724-2]

Brālīts jāja kariņā
Nepuškotu cepurīti.
Tec, māsiņa, dārziņā,
Puško brāļa cepurīti!
– Dziedādama appuškoju,
Raudādama izvadīju.
– Neraud’ gauži, man’ māsiņa,
Gaidi mani pārejam.
Ja tu mani nesagaidi,
Sagaid’ manu kumeliņu. –
Kumeliņis pārtecēja
Smilšainām kājiņām.
Pavaicāju kumeļam,
Kur palika jājējiņš.
Tur palika jājējiņis,
Kur asiņu upe tek;
Tur guļ vīri kā ozoli,
Sašaudīti, sakapāti.
No kauliem tiltu taisa,
Cepurām kaudzi meta,
No plintēm mietus dūra,
Zobeniemi žogu pina. [LD 31933-6]

Suns par kunga pavāru

Reiz kungs gāja medīt. Pie mazas mājiņas nošāva zaķi un atdeva savam sunim, pieteikdams: „Pārnes un izvāri man azaidu!” Labi. Mājā suns sāka zaķim kājas grauzt. Sulainis prasa: „Ko tur dari?” „Kājas laizu – laizi tu arī!” Sulainis laiza, laiza, bet nekraukšķ tā kā sunim. „Vai sunīti, kā tev tā kraukšķ?” „Are! Es jau laizu ar zobiem, tu ar zobu smaganām.” Nu sulainis arī pielicis zobus. Iekrakšķējies gan; bet kauls nejauki sadurstījis smaganas: mute gadījusies pilna ar asinim. Suns aizdzinis sulaini: noķērnājot kunga azaidu ar sarkanumu. Nu suns iekūris uguni un licis zaķi vārīt. Pārnāk kungs, ēd tencinādams: „Ak tavu mīkstu cepeti: ne kauliņa, ne cīpsliņas.” „Are! Kā tad nebūs mīksts: es jau visus kaulus ar zobiem izlasīju!” [http://valoda.ailab.lv/]

***

kas ir tas kas neuzrakstās kad laipnība par visu gādās

ak jautātājs

aizput ceļi pļavas aizaug debess sadilst bildi skatos

neticīgais

cauri kaulam izsalst skumja domas pavasara slēpjas

neaiztiec

iedomājies gadatirgus saldū cauri stiklam izsvīst rīts [..] [Gaiķu Māris 2011 : 46]

Zem Rīgas

Zem Rīgas – smiltis,
baltas, baltas smiltis.
zem Rīgas – kauli,
balti, balti kauli,
tie mīlēja reiz
baltu, baltu sauli...
Zem Rīgas – ciltis,
neskaitāmas ciltis.

Zem Rīgas rūsa – rūsa,
vecu šķēpu rūsa,
zem Rīgas – kauss,
no kura alus kūsā,
zem Rīgas – vergs
un lielkungi no rātes,
zem Rīgas – daļiņa
no Brāļu kapu mātes.

Zem Rīgas – granīts,
rupji aptēsts granīts,
zem Rīgas zvani,
ar ko posts ir zvanīts,
zem Rīgas – naids,
kad ienaidnieks top manīts,
zem Rīgas – pulss
un daļiņa no manis.

Stāv Rīga torņaina,
un pamatos zem viņas
šo torņu saknes baro
senču sirdsapziņas. [Vācietis 1989 : 288]

Viņa pārlaida pirkstu galus pār seju. Ķīļveida kauls. Asaru kauls. Sietiņkauls. Lemeškauls. Deguna kauls. Suņa bedre...

„Vai esmu mirusi?” viņa jautāja sev, ar klusu padevību Liktenim samierinādamās ar visu.
[Ezera 1995 : 126]

VELĒNU VECĪTIS. Noper mani pirtiņā.

MAIJA. Ar mīļu prātu, vectētiņ. Ja tik tev pa prātam izdarīšu. – Dod ko uzmest garu!

VELĒNU VECĪTIS. Pavardā būs maitas kauls. Ar to uzmet garu.

MAIJA. Ko tu runā, vectētiņ? Kas tad ar maitas kaulu garu met? Es gan zinu! Priekš kam man mans kausiņš? Lūk! Uzmetīšu garu, būs rožu smarža pirtiņā. [Brigadere 1956 : 137–138]

Kauli − mirstīguma un nāves simbols.

        
„Kaulu māja” Barselonā. Autore M. Purviņa.

Kaulu muižiņa dibināta uz divu zemnieku – Sēlīša un Reņģes – sētu zemes pēc 1709. g. mēra epidēmijas. 1787. g. muižiņa nonāca Rīgas tirgotāja Hermaņa Brūnsa īpašumā. J. K. Broces zīmējumos Kaulu muiža attēlota 1782., 1801., 1803. gadā, kur atainota divstāvu guļbaļķu celtne ar stāvu četrslīpju dakstiņu jumtu. Būve ir vienkārša, bez īpašiem rotājumiem.
[Sagatavots pēc: Pāvils 2009 : http://www.ambermarks.com/]

Dziesma Somu pirts. Arnolda Auziņa vārdi, Raimonda Paula mūzika, dzied Ojārs Grīnbergs.
 

Dziesma Es gribu kļūt par roku lēnu. Knuts Skujenieka vārdi, Imanta Kalniņa mūzika, dzied Uģis Roze.
 

Dziesma Pēc skaudra maiguma Knuts Skujenieka vārdi, Imanta Kalniņa mūzika, dzied Uģis Roze.
 

Dziesma Atbalss. Jura Helda vārdi, Imanta Kalniņa mūzika, dzied Ainars Mielavs.
 

Dziesma Šie kauli, šī miesa. Jānis Steika vārdi, izpilda grupa „Vilki”.

„Kaulu māja” Barselonā

Viena no visvairāk fotografētajām ēkām Barselonā noteikti ir Casa Batllo. Šī arhitekta Antonio Gaudi 1877. gadā pabeigtā celtne ieguva nosaukumu „Kaulu māja”, jo tās balkonu kolonnas līdzinās kauliem. Tiesa gan, šai ēkai ir vēl kāds nosaukums, ko tā ieguvusi plašo logu dēļ, – „Žāvu nams”. Ēku, kurā pašlaik iekārtots muzejs, savulaik bija celta kādam bagātam aristokrātam.
[Sagatavots pēc: http://www.aviewoncities.com/]

Izgudro mākslīgos kaulus

Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki strādā pie materiāla, kam ir vistiešākā saistība ar cilvēku veselību. Viņi darbojas ar biomateriālu, ko sauc par mākslīgo kaulu. Ar laiku cilvēka organismā mākslīgais kauls tik veiksmīgi ieaug, ka to nevar atšķirt no īstā kaula.
[Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/]

●

Kauls latviešu mitoloģijā saistīts ar dažādiem ticējumiem. Piemēram, no kapiem nedrīkst izvazāt kaulus, jo tos pastardienā būs grūti salasīt kopā. Ārstniecībai paņemtie kauli jāatliek atpakaļ kopā ar ziedojumu miroņa dusmu remdināšanai. Pie kauliem vai to tuvumā paliek dvēsele, ja miesa nav apbedīta ar vajadzīgajām ceremonijām pienācīgā vietā. Dvēsele maldās ap kauliem un parādās kā spoks tur, kur notikusi slepkavība, pašnāvība vai kur aprakti nonāvētu cilvēku, sevišķi nogalinātu bērnu, kauli. Bieži kaulus lieto tautas ārstniecībā, ticot, ka miroņa ķermeņa daļas var remdināt sāpes. 
[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija 2 1994 : 192]

●

F. Roberts veido mākslas darbu sēriju no cilvēku kauliem, lai pievērstu lielāku uzmanību vardarbības sekām.
[Sagatavots pēc: http://www.istyle.lv/]

●

Lai gan kauli izskatās sausi, trausli un pat nedzīvi, tie ir aktīvi audi ar ļoti labu asinsapgādi, kuri paši spēj sevi atjaunot. Pēc traumas, tāpat kā tas notiek visās citās vietās, asinis sarecē. Sarecējušajās asinīs vispirms ieaug fibrozie audi, bet pēc tam jaunie kaulaudi, kuri savieno lauztā kaula fragmentus un atjauno to cietību.
[Sagatavots pēc: Pārkers 2009 : 46]