Parastais jeb Zviedrijas kadiķis
Kadiķis jeb paeglis ir mūžzaļš 3–5 m, dažreiz līdz pat 12 m augsts koks vai krūms. Miza pelēkbrūna, saplaisājusi. Vainagu forma ir ļoti daudzveidīga – no plašas un kuplas līdz šauri piramidālai; ne velti kadiķi dēvē par ziemeļu „cipresi”.
Uz vieniem augiem attīstās tikai vīrišķie ziedi ar putekšnīcām (šiem augiem čiekurogu nav), bet uz citiem – tikai sievišķie ziedi, no kuriem attīstās čiekuraugi. Zied aprīlī, maijā. Vīrišķie ziedi ir dzelteni, izvietoti skuju žāklēs mazās spurdzītēs. Sievišķie ziedi ir 0,2 cm gari, pumpurveida, zaļi, arī atrodas skuju žāklēs. Pēc apaugļošanās izveidojas čiekurogas, kas sākumā ir zaļas; vēlāk tās kļūst tumšas un klātas ar zilganu apsarmi.
Pašlaik ir zināmas apmēram 70 kadiķu sugas. Plaši izplatīts Eiropā, Āzijā, Ziemeļamerikā, aug Sibīrijā un visā Ziemeļu puslodes mērenā klimata joslā. Paeglis aug lēni, un tā mūžs ir no 300 līdz 2000 gadiem ilgs.
Latvijā bieži sastopams jauktos un skuju koku mežos, izcirtumos, mežmalās, akmeņainos upju krastos un citur. Ārstniecībā izmanto tikai parastā kadiķa jeb Zviedrijas kadiķa augļus (čiekurogas) un zaru galotnes ar skujām.
Ar savu enerģētiku kadiķis dziedina, attīra un aizsargā cilvēku no negatīvām enerģijām.
Daudzas tautas to uzskata par dzīvības simbolu. Tam ir veltītas daudzas leģendas, piemēram, uzskatīja, ka kadiķis ir saistīts ar simbolisko skaitli 3, jo kadiķim skujas sakopotas pa trim skujiņām (adatiņām), sievišķajās vārpiņās – 3 augļus nesošās zvīņas un čiekurogās – 3 sēklas. Senajā Grieķijā un Romā to uzskatīja par vislabāko līdzekli pret čūskām, tur arī pirmo reizi kadiķi lietoja kā ārstniecības augu.
Mūsdienās ārstniecībā izmanto čiekurogas, kam piemīt tonizējoša, spēcinoša, baktericīda, pretiekaisuma, atkrēpojoša, ļoti spēcīga urīndzenoša, žultsdzenoša, ēstgribu ierosinoša, brūces dziedinoša, pretaudzēju iedarbība. Ogas lieto arī kā garšvielu pie gaļas un zivju ēdieniem un kā piedevu ēdienam no medījuma un kūpinājumiem. Zarus dedzina telpu dezinficēšanai, bet ar skuju slotiņām peras pirtī.
Karstā laikā 1 ha kadiķu audzes diennaktī izdala tik daudz fitoncīdu, ka pietiktu vienas lielas pilsētas gaisa attīrīšanai no slimību izraisošiem mikrobiem.
[Sagatavots pēc: Rožkalne 2006 : 111–112]
Baložu kadiķis
Latvijā lielākais kadiķis aug Valmieras pagastā (Valmieras novads). Kadiķa apkārtmērs ir 2,80 m, augstums – 9,3 m. Tā stumbrs ir resnākais Eiropā.
Latvijas dižkadiķi ir arī Labzdeņu kadiķis (Ģibuļu pagasts, Talsu novads), kura apkārtmērs ir 1,9 m, augstums – 9 m, un Auziņa kadiķis (Praulienas pagasts, Madonas novads) ar apkārtmēru 1,3 m.
[Sagatavots pēc: http://www.dabasretumi.lv un http://eeb.lu.lv]
Kadiķu karaļvalstī
Dabas liegums „Gudenieku kadiķu audze” atrodas Gudenieku pagastā (Kuldīgas novads). Liegums 106 ha platībā ir izveidots 1999. gadā, lai aizsargātu Latvijai specifisko biotopu – Zviedrijas kadiķu audzi.
Gudenieku kadiķiem ir 50–70 gadu, brašākie kadiķi jau ir sasnieguši 8 m augstumu.
Gudenieku kadiķu audzē var atrast arī retus un aizsargājamus augus, piemēram, staipekni, zaļziedu naktsvijoli un stāvlapu dzegužpirkstīti.
Dabas liegumā ir izveidotas divas tūristu pastaigu takas: lielā taka stiepjas 2 km garumā, bet mazā taka ir 0,5 km gara.
[Sagatavots pēc: Latvijas Valsts meži 2012 : 14–17]
