īss, -ais; s. -a, -ā
1. Tāds, kam ir samērā neliels garums. Pretstats: garš.
Īsas piedurknes. Īsa pātaga. Īsi svārki. Īsie viļņi.
// Tāds, kas nav plašs apjomā (piemēram, par tekstu).
Īss stāsts. Īss dzejolis.
Īsais stāsts – neliels prozas darbs, kas parasti veltīts kādam atsevišķam notikumam.
// Lakonisks.
Īsos vārdos – pavisam īsi (sacīt, runāt).
2. Tāds, kam ir samērā neliels ilgums (par laika posmu). Neilgs.
Reiz, kad Annele uz īsu brīdi bij nogrimusi grāmatā, pēkšņi to izbiedēja uztraukums lopos. Brigadere 2, 297.
.. pēc īsiem saules mirkļiem sals iedvašo arī cilvēkiem sejās .. Sudrabkalns 5, 92.
Logā nemanot bija izdzisis rieta sārtums .. Ziemas dienas ir bezgala īsas. Zvaigzne 57, 3, 3.
// Tāds, kas noris samērā nelielā laika posmā, tāds, kas tiek veikts samērā nelielā laika posmā.
Īsa izrāde. Īss koncerts.
Zvanīja tālrunis. Sekoja īsa, aprauta saruna. Purs 1, 10.
// Tāds, kas ātri paiet, beidzas. Nepietiekami ilgs.
„ .. vai redzi, dzīve taču ir tik īsa kā decembra diena...” Karogs 58, 3, 40.
.. bišu mūžs ir īss, darba bitēm tikai daži mēneši .. Sudrabkalns II, 509.
// Par izjūtām, stāvokli, attieksmēm.
Īsa mana laime bija, Atzibsnīja, aizzibsnīja. Paegle 2, 675.
„Pašreiz eju aprunāties .., kā darīt galu Strautiņa priekiem, kas būs tik īsi kā Jāņu nakts.” Fimbers 1, 317.
// val. Tāds, kam ir samērā neliels valodas tradīcijas nosacītais izrunas laiks (parasti par valodas skaņām).
Īsā zilbe – zilbe, kuras centrā ir īss patskanis vai skanenis.
// Tāds, kas noris dažos mirkļos, tāds, kas tiek veikts dažos mirkļos.
Īss svilpiens, īsa skaņa, īsa nopūta.
.. atskanēja īss, aprauts kliedziens. Bērce 3, 268.
Tūlīt pēc pusastoņiem noskanēja īss, aprauts zvans .. Karogs 57, 5, 13.
// Neliels, bet straujš (par kustību).
Ar īsu žestu tas aicināja viņu apsēsties sev pretim. Sakse 7, 373.
Tēva izkapts vēzieni bija īsi, aprauti, spēcīgi .. Bērce 3, 76.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]