Irbes pierunāšanas vārdi
Irbe, nebaidies no manis,
Es jau arī dabas bērns,
Mežā audzis tā kā tu –
Vējmāte šūpoja,
Vējmāte auklēja,
Karš grabuļus grabināja.
Es jau arī meža putns,
Jutos te kā savās mājās –
Te man sēnes,
Te man ogas,
Meža takas šūpolīgas –
Irbe, tev tik naskas kājas!
Tā kā aizaugušas vagas
Tranšejas pa purvu stiepjas –
Dzērvenes un bērza bekas
Noliek galvu mīkstās sūnās.
Irbe uzšvīkst zelta bērzā,
Novēro kā novērotājs –
Vai tiešām meža putns? [Bebre 1975 : 4]
Irbes
Bez tevis irbes melnas kļūst,
Nav piparmētrām smaržas,
Un debess sijas pāri grūst
Un maizei nava garšas.
Bez tevis irbes melnas kļūst.
Bez tevis virši sirdi dzeļ,
Sāk upes aplam murdēt.
Nav spēka tam, kas jāpaceļ.
Rīts rītpusē jau gurdens.
Bez tevis virši sirdi dzeļ.
Bez tevis diena dienu ēd,
Šķiet, asinstrauki susē,
Uz pleca sāpes pūce sēd,
Un domas skumji klusē.
Bez tevis diena dienu ēd.
Bez tevis dzeguzei nav balss,
Vai mūžam jāapstājas?
Tas zilais vakars kļuvis palss,
Salts vējš pār zemi klājas.
Bez tevis dzeguzei nav balss. [Bārbale 1981 : 8]
Irbes sniegā
Ne zobens – tagad spalva manā rokā.
Kā gaiss tik viegla. Karavāli pārsver.
Vairs nelīdz vīra spēks un vīra prāts,
Ne vīra drosme.
Manas kiligundas,
Ai, manas irbes sniegos abpus Ventai,
Ar alkšņa rudumu, ar pūpolmaigām lāsām
Tais salmu spārnos. Katrai saimes sirds
Un pūkainīši baltām galvām.
Skatās
Ar acīm vaļā, mazām mutēm vaļā
Uz mani kuršu bērni.
Spalva viegla
Kā bērna matiņi zem vīra plaukstas raupjās.
Viens spalvas vilciens pergamentā. Viens.
Un tēva skaudrais zobens makstī ieaugs,
Vairs kaujā necilājams.
Vīru acīs
Guls naida rūgtais nespēks.
Guls pret mani
Mēms irbes naids ar spārniem aizpļautiem.
Tik viegla spalva: uzpūt – aizlidos.
Tik grūta roka – nevar spalvu pacelt
Un ērglim parakstīt, lai vanags nenoplēš
Tās manas irbes, kas ar mani naidā
Uz mūžu būs.
Pār spalvu ļimis mūžs.
Un laiki klāt, kad paraksts pergamentā,
Lemj tikai paraksts tautu likteņus,
Un cerība –
kas zina, spalvā klups
Reiz vanags ērglim. Pastarp izlavīsies
No abu nagiem irbe.
Ērglis tālu,
Un tuvu vanags...
Dziesma?
Vaida atbalss?
Tā zeme bija balta
No kuršu vairogiem.
Tā zeme bija sarkana
No kuršu asinīm –
Pie Rīgas.
Ugunskapi.
Tur, zem irbju spārniem,
Nav bērniem vecotēvu.
Asaras?
Nē. Sērsna žilbi dzeldē. Tikai sērsna.
Ja irbēm neizlauzties? Baltais kaps
Ja neatlaidīs, iestings nebūtībā?
Tik nezinīgi sniegā irbes dvašo.
Sit rāmi sirdis. Paļaujas uz mani,
Par lēmēju un sargu iecēlušas.
Kālabad mani?
Viens pret bojāeju
Ar spalvu rokā.
Nepasniegt to roku
Un irbes nenoglaust.
Uz kādām atvadībām,
Uz kādu cerību vēl klusos spārnus skart,
To alkšņa rudumu ar pūpolmaigām lāsām?
Cik nedzirdami Kursas likteņstundā
Ap spalvas asi griežas laika rats
Es parakstos.
Pār manām kiligundām
Rīt saule uzlēks –
Sveša dieva acs.
Ir 1576. gada 10. jūlijs.
Grotusa dzimtcilvēks
Jurģis Ranke bēg uz Rīgu. [Belševica 1986 : 4]
Noķertās irbes
Starp augstām kupenām, prom savrup dārza malā,
Ar sniegu apsegts stāv mazs namiņš ziemas salā.
Pa vasaru šad tad tur vistas mitinājās,
Nu irbēm notvertām te izraudzītas mājas.
Šim sīkam mājoklim blenž viena pati rūts,
Un zari svilpdami tam pāri vējā dūc.
Bet iekšā – pilns tas viss ar zaļiem paegļiem,
Un irbju pulciņš prāvs tur bikli tek starp tiem.
Nesen tās, aukstuma un bada mājās dzītas,
Bij pelu gubenī zem režģa sagūstītas...
Te – mīlīgs pavēnis, kaut nebrīvības sprosts,
Kur dienas pavadīt, līdz beigsies ziemas posts.
Vējš ārā nikni kauc, sniegs būdai pāri klājas,
Bet iekšā priecīgi te soļi nenostājas
Un maigi iesvelpjas pa brīžam kāda balss,
Kas pavasari sauc, kaut visai skarbs vēl sals.
Tās visas vēl nesen pa baltu lauku skrēja
Un sniegā ierakās, lai paslēptos no vēja.
Bads viņas dzenāja ap rijām, gubeņiem,
Kaut nebij atrodams vairs it nekas pie tiem.
Un visur atstāja tās baltā sniegā pēdas
Un viegli tecēja un nesa savas bēdas.
Bet tagad viņām dots te pavēnītis silts,
Var graudus paknābāt, zem kājām sausa smilts.
Un tomēr klajais lauks tās vilina un sauc,
Kaut baltos virpuļos sniegs logam garām trauc.
Un, smiltīs pērušās, kad ārā puteņo,
Tās saskrien pulciņā un brīdi pasapņo, –
Par to, kur klīdušas tās pērn – pa kādu druvu,
Kur gulēt steigušās, kad vakars bijis tuvu.
Un pēkšņi liekas tām: ar savu dzirdi smalku
Tās klusu it kā dzird sev pāri vārpu šalku.
Un, dzirdot šalku šo, tik saldi skauj tās miegs:
Šķiet, skāra vasara, kaut laukā jaucas sniegs. [Bārda 1976 : 84]
●
Vārds irbe izmantots Artura Gobas dzejoļu grāmatas nosaukumā Irbītes bērni (1982).