Tā ir pusmūža himna.
Viļņi ir noziedējuši, bet viļņu augļi vēl nav bijuši. Un pūš priekšgala vējš. [Ziedonis 2011 : 192]
●
Pret verdzību dod naidu Helvetia,
Uz mākslu mīlu dod mums Itālija.
Un otrais himnas pants nobeidzas ar vārdiem:
Un, kas pret varmākām ir cīnījies,
Tam drošam patvērumam veram rokas.
Trešais pants arī raksturīgi skan:
Nelga, kas gribētu ieslēgt mūs važās;
Mūs dzīvus par vergiem neviens nespēj ņemt.
Ij sievas, ij bērnus par varoņiem vērtīs
Tā brīvības mīla, kas svēta mums ir.
Ak, svēta mīla, ak, ciešanas, sodi!
Mūs tēvi par dzimteni cietuši gan.
Brīvi nu šveicieši būsim mēs arī,
Tēvu cienīgi gribam mēs mirt.
Skaista un spēcīga himna! Kas tādu dzied, tie gan nekad netiks vergi. Cik vārgas un bālas un biklas himnas dzied citas tautas, kuras ... [Rainis 1983 : 41–42]
●
– Par Dagmāru! – Haralds nopietni teica un ieskatījās drauga acīs. Visi saskandināja.
Jā, arī tas vēl. To viņš šai jūklī bija piemirsis. Nabaga Magda! Viņš neļāva sievietei pat pavadīt veco gadu. Ko viņa Kārlim ļaunu nodarījusi? Un kurp aizgāja? Un kas bija viņas sirdī? Kārli, ko tu visu jauc un putro? Un Dagmāra tālā, plašā, bezcerīgā aukstumā. Kamēr viņš ar saviem draugiem rij un dzer. Kamēr divas sievietes tumsā un naktī...
– Raudāsi atkal? – Haralds, zobus sakodis, iedunckāja, taču tā, lai neviens to nemanītu, un pasniedza glāzi.
– Laimīgu Jauno gadu!
– Laimīgu Jauno gadu!
– Laimīgu Jauno gadu!
Visi saskūpstījās un saņēma Kārļa dāvanas. Viena palika uz grīdas. It kā viņš būtu paredzējis. No tuvējiem dzīvokļiem varēja dzirdēt himnas skaņas, bet vecais Siliņš turpināja spēlēt ermonikas. Klāra bija aizmigusi uz zilā dīvāna un sapņoja par laikiem, kad salatētis reiz būs dzīvs. [Repše 1990 : 96–97]
●
Kaislīga mīlestība ir vētra, viņa pārskrien, lauzdama dažu labu cēlu koku; nāk saldais klusums, cik viņš ir atspirdzinošs – tik klusībā mīt skaistums!... Tanheizeram jāatzīst, ka saldās jūtas, mīlestība uz Elizabeti ir tā pati ideālā mīlestība, kuru Volframs Vartburgas dziesmu karā bija apdziedājis. Jā, pie tā arvien jāturas, kas vispēdīgi nāk... Jā, ir daudz patiesību! Viena karo ar otru. Katrā cilvēkā ir sava patiesība, un dažs labprāt izlej savas asinis, savu patiesību aizstāvēdams. Vartburgas dziesmu karā Tanheizers bija Venus dievietei himnu dziedājis, citus apsmādējis un nonicinājis kā nezinātājus un muļķus! Bet vai viņš caur to bija vispasaulīgo, absolūto – mūžīgo patiesību rādījis? Volframs kā kluss vīrs ir Elizabeti skaistāki mīlējis! Viņš mīlēja šo dievišķīgo sievieti, bet vai šī mīlestība aizliedza arī Tanheizeram mīlēt?... Ja saule būtu sieviete, kura mums neaizsniedzama spīd, un mēs visi viņu mīlētu, vai tur rastos greizsirdība?... Īstai, ideālai, šķīstai mīlestībai trūkst greizsirdības. Šī mīlestība ir gaisma, visas esošās, sevi atzīstošās pasaules pašmērķis! Kāda tur var būt Volframa greizsirdība, kur viņš redz, ka arī viņa draugs to pašu gaismu mīlē, kuru viņš pats? Volframs paliek tāds pats no drāmas sākuma līdz galam, iz mirstošā Tanheizera top Volframam līdzīgs cilvēks. Vai patiesība ļautos uzvarēties?... Nē! Ansis atzina – ir gan bijis liels gars, kas cīnījies maldīdamies, kuram beidzot jāatzīst klusās, sapņainās mīlestības vara.
[Poruks 2004 : 45]
●
O, kad cilvēki grib ēst, tad viņi rāda savas iekšas. Viņi rāda savu kuņģi, un tas ir tik pretīgi. Kad viņi ļoti grib ēst, ar kādu ļaunu īgnumu viņi kliedz uz saviem bērniem un tuviniekiem, ar kādu neiecietību. Nerunājiet ar ierēdni, ja viņam jāsteidzas pusdienās. Viņš uzsviedīs galdā savu māgu blakus portfelim un kliegs uz jums, un sacīs:
„Vai jūs neredzat?”
Nerunājiet ar savu vīru, negaidiet no viņa labu vārdu, kad viņš ir nokavējis pusdienas. Neejiet viņam klāt! Pasviediet pa gabalu viņam nažus un dakšiņas, karotes, salvetes, bļodiņas, un viņš tās norīs. Dziediet lielo sekrēcijas himnu, līdz viņš nomierinās. Un tad viņš sāks smaidīt un būs kā visi cilvēki. [Ziedonis 2011 : 63]
●
Vecais Krauklis apklusa. – Labāk paklausies!
Lejā atkal skanēja dziesma, bet cita, ļoti skaista un svinīga, kā nodomāja Krauklēns.
– Tā ir himna! LATVIJAS HIMNA! – klusu, tā, lai netraucētu skaņām, nočukstēja vecais Krauklis.
– Himna? Kas tas ir – himna? – kad dziesma bija izskanējusi, jautāja Krauklēns.
– Himna? Nu, es nezinu… Tāda dziesma, ko cilvēki klausās, kājās piecēluši, vīrieši noņem cepuri… [Zvirgzdiņš 2008 : 4–6]
