Kristīne atspieda elkoni pret kumodi, lūkojās baltajos ziedos, kuri aiz loga rūtīm līgojās, un pielika par brītiņu: „Akmentiņš arī bija.”
Vešerienes bālā, laipnā seja kļuva jautrāka. Viņa piedūra vairāk reižu pirkstu pie spodrās galdiņa virsas, it kā gribētu no tās noraust kādu nesaredzamu puteklīti, un sacīja tad:
„Tā... Nu ko tad viņš... jūs tak runājāt arī?” „Viņš mani pavadīja līdz muižas kunga ābeļdārza stūram,” Kristīne atbildēja. „Pļāpājām tāpat... Es darīju tavu gribu, biju pret viņu laipna.”
Vešerienes vaigos parādījās gandrīz nemanāms sārtums, un viņas acis iemirdzējās. Viņa gribēja kaut ko teikt, bet neuzdrošinājās, baidīdamās, ka viņas balss varbūt drebētu. Viņa kaunējās meitai rādīt, ka šis mazais apstāklis viņu tik lieliski iepriecināja.
Kaut kādu piezīmi pie saviem pēdējiem vārdiem sagaidīdama, Kristīne pagrieza galvu un pamanīja mātes sakustinājumu. Viņa atstāja kumodi, paņēma krēslu un nosēdās mātei līdzās.
„Ej tu!” viņa sacīja laipnā pārmetumā. „Tā ne, mammiņ! Nedomā jau nu tūliņ... tūliņ... tik tāļu... Es tev saku: man nācās ļoti grūti ar viņu laipni parunāties. Ļoti grūti.”
Viņa satvēra mātes izdilušo roku un glaudīja to, it kā gribēdama šīs patiesības dēļ lūgt piedošanu.
Māte purināja galvu.
„To es nesaprotu,” viņa sacīja. „Viņš tak tik labs cilvēks. Un pret visiem citiem tu vari laipna būt, tikai pret viņu vien ne! Taisni pret viņu ne... Tu nu gan liedzies – bet tak kad tevi būs kādreiz sakaitinājis.”
„Nav, tici, ka nav!” Kristīne dzīvi iesaucās. „Es nezinu, kas tas ir, tiklīdz viņa tuvumā esmu, manī saceļas tāds kā naids uz viņu un man gribas vai ar katru vārdu rādīt, cik nepatīkams viņš man ir. Man viņš izliekas kā slīcējs. Viņš pieķeras pie katra nieka vārdiņa. Pie dārza stūra jau tā bija, kā kad mani gribētu uzrunāt.”
Vešeriene nopūtās.
„Kas tā būtu par dzīvi!” viņa čukstēja.
Kristīne cieta klusu.
„Akmentiņiene!” māte turpināja. „Es cerēšu un cerēšu, ka tu reiz tiksi par Akmentiņieni.”
Kristīne satvēra viņas abas rokas un spieda tās pret savu pieri.
„Ak mammiņ, necerē vis labāk, mammiņ. Necerē vis.”
„Nu vai tu gribi palikt neprecējusēs?”
Skuķis palaida rokas vaļā, piecēlās ātri, piegāja pie loga un skatījās pār veco ābeļu galotnēm dzidrajās debesīs. Viņa atņēma dziļu elpu un sacīja pēc brīža: „Ak mamm!...” Un tad: „Vai šie jau nav pusdienā aizgājuši?”
„Ķēkša vēl nav bijuse saukt... Bet ko nu... lai... nāc nu runāsim vien vēl tāļāk. Tu tak Edgaru... Edgaru tu tak...”
„Vai tev jau atkal bailes no Edgara?” Kristīne pagrūti ievaicājās.
„Zināms!” māte atbildēja, un viņas acis piesarka. „Ja viņš tavas dzīves neizpostīs, tad tu reiz dzīvosi laimīgi. To es bīstos, un to es ticu.” [Blaumanis 1955 : 320–321]
●
Šādus brīžus nogaida Janča dīvainais gars un piesitas puikam.
„Nez kādēļ tikai – ak Dievs! ak Dievs! – es nevaru saprast šo uzdevumu?” Jancis domā.
„Tāpēc, ka esi slinks,” gars saka.
„Nav taisnība!” puisēns iesaucas. „Es gribu mācīties! Vai dzirdi: es gribu!”
„Nu, tad esi neuzmanīgs,” gars atkal saka.
„Es?” puisēns brīnās un apdomājas. „Jā, tur varbūt tev taisnība: man jau brīžam iešaujas gan citas domas galvā, kad skolotājs runā, bet tās tak par to pašu, par ko arī viņš.”
„Nu, tad tev grūta galva un tu nekad visa nevarēsi iemācīties,” gars nosaka.
„Jā,” puisis nopūšas. „Tur gan tev laikam visvairāk taisnības... Bet, kad tu tikai zinātu, cik tas slikti, – cik tad grūti!” [Valdis 1983 : 207]
KALVIS. Es prasu: vai tā svētais ūdens dzimst?
VĪTUS. Vai mana mute vairs var aizrunāt,
Ko tavas acis gaiši redzējušas?
[..]
VĪTUS. Ne tas brīnums ir, kur ūdens cēlies,
Bet kādu svētību tas ļaudīs nesīs.
KALVIS. Nu, kādu tev tas nesis? Stāsti jel –
Kur klibie, kas bez kruķiem atkal iet?
Cik mēmiem ūdens mēli atraisījis?
Cik kurliem ausis, acis atdarījis?
Nu zinu, kādēļ Spilva velti ziedo.
Tu viņas ticību liec apsmieklā.
VĪTUS. Ak, atjēdzies! Vai tu vairs neatminies
To reižu, kad tu dieviem pateicies
Par ļaudīm parādītu žēlastību?
KALVIS. Es atsaucu, ko esmu darījis!
Tu mani vadīji pa maldu teku,
Gar kuru brīnumi kā ķēmi stāv;
Es gribu patiesības ceļu iet. [Blaumanis 1997 : 451–452]
