Cilvēku godu ieražām un dziesmām jānodrošina cilvēka un dzimtas dzīves tecējums, gaita.
Cilvēka mūža ritums ir ierobežots laikā un telpā atšķirībā no akmens un saules mūža, godos dzimta nodrošina savu pastāvēšanu, bet dzīvība un nāve tajā ir cieši saistītas. Vēl 1990. gadā Ošu ģimene Gaujienā atcerējās, ka ievērojusi ticējumu un paražu: „Ja vienā laikā mājās dzimst bērns un mirst cilvēks, bērns jākrustī pie zārka.”
Godu ieražu centrā ir cilvēka individuālais liktenis un ģimene, to uzdevums ir nodrošināt gan labu cilvēka individuālo likteni, gan dzimtas pastāvēšanu.
Cilvēka dzīvē bija trīs lieli notikumi:
dzimstamā, mirstamā un tautiņās ejamā diena un ar tām saistītie godi – krustības, bēres un kāzas.
Godu tradīcijas un dziesmas ir atšķirīgas katrā novadā, bet ir arī kopējas iezīmes visā Latvijas teritorijā.
Tradīcijas ir dažāda vecuma, vienas no vecākajām godu ieražām ir pādes dīdīšana vai dancināšana krustībās un vāku vakars, kas notiek bēru priekšvakarā, kad pie mirušā vakarā un naktī (norāde uz apgrieztu laika kārtību) sanāk mājas ļaudis un kaimiņi, pavada nomodā visu vakaru vai nakti, apraudot mirušo dziesmās un ejot simboliskās rotaļās. Savukārt vedības pamazām ir nomainījušas kāzas, iekļaujot tajās ieražas, kas saistītas ar kristīgo baznīcu (kā braukt uz baznīcu, kā doties mājās u. c.), bet bēru tautasdziesmu skaita samazināšos fokloriste R. Drīzule pamato ar mācītāju klātbūtni bērēs.
Cilvēku godu ieražām bija tiesisks raksturs. Godi publiski apliecināja, ka dzimtā ienācis jauns cilvēks, kurš krustībās iegūst vārdu, kūmas, dzimtas aizsardzību, precības un kāzas rāda, ka izveidojusies jauna ģimene, bet bēres nodrošina cilvēka aiziešanu veļu valstī, tad sāk dalīt aizgājēja mantu un rūpējas par mirušā palikšanu veļa satusā.
Vēl 18. gadsimta otrajā pusē Vidzemē bija daudzas ģimenes, kurās bērni nebija kristīti un pāri dzīvoja kopā bez laulībām baznīcā, bet viņi kā ģimene tautas tradīciju izpratnē dzīvoja un audzināja bērnus, ievērojot morāles normas.
Cilvēka godi ir pārejas rituāli: iniciējamais atstāj savu iepriekšējo statusu (bezvārdis, neprecēta meita, cilvēks), viņam vairs nav iepriekšējā sabiedriskā stāvokļa, un ar ieražu palīdzību viņu sagatavo jaunajiem pienākumiem un uzdevumiem, pēc sagatavošanas ar rituāla palīdzību viņš pāriet jaunā statusā. Tā bezvārdis kļūst par bērnu ar vārdu, kuram var sākt aut kājas un uzticēt darbu, līgava pāriet sievas kārtā, bet mirušais ir aizvadīts viņā saulē. Tautasdziesmās sastopami liepu laipas, upes, vārtu, tilta, ceļa motīvi.
Godu dziesmas saglabājušas cauri gadsimtiem senu ieražu leksiku: pāde, vecā tiesa, panāksnieki, vedēji, mičošana, līduma līšana, nelaiķa pēdu mīdīšana u. c.
Krustību, precību un kāzu, bēru ieražas ir cieši saistītas ar tautasdziesmām, tās pavada godu norisi. Dziesmām ir maģisks raksturs, liels daudzums godu tautasdziesmu ir „rituāla komentāri”, kuru uzdevums – organizēt rituāla norisi un izskaidrot veikto darbību maģisko jēgu. Visplašākā ir precību un kāzu dziesmu grupa, tajā nozīmīgu daļu veido apdziedāšanas dziesmas.
[Sagatavots pēc: Straubergs 1995 : 38–291, Drīzule 1970 : 16]
