Par vīngliemežiem
Vīngliemežu audzēšana ir viena no netradicionālās lauksaimniecības nozarēm, kas Latvijā sāka veidoties 20. gadsimta 90. gadu vidū, bet nespēja kļūt ražīga un ienesīga. Itālijā ir speciālas fermas ar aplokiem, kuros gliemežus audzē lielos daudzumos. Taču Latvijā ir daudz garākas ziemas, tādēļ nav iespējams iegūt tik strauju gliemežu pieaugumu kā Dienvideiropas zemēs.
Vīngliemežu audzēšanai nepieciešami piemēroti dzīves apstākļi. Galvenie faktori, kas nosaka, vai vieta ir piemērota un labvēlīga vīngliemežiem, ir: 1) kaļķa avots, 2) barības bāze, 3) piemērota augsnes virskārta.
Gliemeža čaula sastāv galvenokārt no kalcija karbonāta, tādēļ, lai gliemezis varētu normāli augt un attīstīties, tam visu laiku ar barību jāuzņem kaļķi. Vīngliemežu barība ir lakstaugi un to atmirušās daļas, tādēļ gliemežu dzīvesvietā tiem jābūt pietiekamā daudzumā. Biezā čaula gliemežus labi pasargā no visiem dabiskajiem ienaidniekiem, taču, trūkstot kaļķim, čaula ir plāna, tātad vieglāk sakožama, sagraužama, saknābjama, jo gliemežus labprāt ēd gan žurkas un peles, gan putni. Olu dēšanai vīngliemežiem nepieciešamas tādas vietas, kur augsnes virskārta ir mīksta un tajā nav daudz augu. Svarīgi, lai būtu pietiekams mitruma daudzums. Tātad vīngliemežiem labvēlīgi dzīves apstākļi, t. i., piemērots biotops, būs visu ūdenskrātuvju tuvumā, ja to krastos ir atstāta saimnieciski neskarta josla ar lapu kokiem un krūmiem.
Svarīgs ir arī vides aizsardzības aspekts. Ja vietas, kurās dzīvos vīngliemeži, netiks apsaimniekotas atbilstoši lauksaimniecības tradīcijām, tajās mājvietu atradīs daudz un dažādi sīki dzīvnieciņi, kuri var dzīvot blakus vīngliemežiem un cits citu netraucēt. Tas ir ļoti svarīgi, lai saglabātos Latvijas dabas daudzveidība.
[Sagatavots pēc: http://gliemji.daba.lv/]
●
Gliemeža ķermenis ir šķietami asimetrisks, ar labi atšķiramu galvu un t. s. kāju, kurai ir plata pēda. Uz galvas ir 1 vai 2 pāri taustekļu un acis, kas reizēm atrodas ievelkamu taustekļu galos. Ir vai nu viengabala, parasti uz labo pusi spirāliski savīta čaula, vai tās vispār nav (kailgliemeži). Pie šīs klases pieder 85 % no visām gliemju sugām, Latvijā – 103 sugas, kas ir 78,6 % no vietējās gliemju faunas.
Vieni no lielākajiem mūsu saldūdens gliemežiem ir ģints Viviparus sugas. Šīs ģints latīniskais nosaukums norāda uz tajā ietilpstošo sugu vairošanās īpatnību, proti, šie gliemeži ir dzīvdzemdētāji. Šai ziņā tie ir izņēmums, jo pārējie vietējie saldūdens gliemji nērš olas. Latvijā ir divas sugas, kuru čaulas augstums sasniedz pat 4 cm, bet platums – 3,5 cm. Uz čaulas parasti ir trīs tumšas, spirāliskas joslas. Viena suga, kurai čaula līdzenāka, dzīvo galvenokārt tekošos ūdeņos; otra, kurai čaula reljefāka, dzīvo galvenokārt stāvošos ūdeņos, lai gan lēnās upēs nereti sastopamas abas. Pārtiek no dūņām, bet reizē ar tām apēd arī sīkus dzīvnieciņus – zoomikrobentosu.
Ļoti izplatītas stāvošos un lēnos ūdeņos ir valvātas. Tie ir nelieli gliemeži ar apaļu čaulas atveri, resp., vāciņu.
Dzimtas Lithoglyphus vienīgais pārstāvis Latvijā – Lithoglyphus naticoides – ir vidēji liels gliemezis, kuru varētu arī nepieminēt, ja vien tam nebūtu interesanta pagātne. Tā ir pontiska suga, kas sākotnēji dzīvojusi Melnās un Azovas jūras baseina upēs, bet vēlāk pa kanāliem nokļuvusi Baltijas jūras baseinā un patlaban izplatās Rietumeiropā, Latvijā sastopama Daugavā un Lielupē.
Plaušgliemeži ir gliemežu apakšklase, kas evolūcijas gaitā stipri attālinājušies no citiem gliemežiem. Tie pielāgojušies dzīvei uz sauszemes, iegūstot sauszemes dzīvniekiem raksturīgu elpošanas orgānu – plaušas.
No dīķgliemežu dzimtas Latvijā ir sastopamas septiņas sugas. Lielākā suga ar čaulas augstumu līdz 4 vai 5 cm ir lielais dīķgliemezis, kas bieži atrodams augiem bagātos saldūdeņos. Izplatīti arī ausveida, ovālie un purva dīķgliemeži.
Parastajam dzintargliemezim čaula parasti dzintardzeltena, 20 mm augsta. Parastie dzintargliemeži ar pulsējošiem taustekļiem novēroti vairākās vietās Latvijā, piemēram, pie Balviem. Ļoti izplatīts ir krastmalu dzintargliemezis, kas dzīvo pie ūdens, pat uz augu virsūdens daļām. Pārcieš applūdināšanu.
Cilindrgliemeži ir ļoti sīki. Tikai dažām sugām čaula augstāka par 2 mm (līdz 4 mm).
Kailgliemeži pieder pie divām dzimtām – meža kailgliemežiem un lauku kailgliemežiem. Čaulas nav. Skuju koku un jauktos mežos izplatīts rūsganais kailgliemezis, kas izstiepies sasniedz 5–7 cm garumu. Visgarākā suga ir lielais kailgliemezis, kas sasniedz pat 15 cm garumu. Tā pamatkrāsa ir gaiša – pelēcīga vai bālgana.
[Sagatavots pēc: Latvijas dzīvnieku pasaule 1974 : 103–105]
Kultūraugiem bīstamākie augēdāji
Profilaktiskie pasākumi, lai mazinātu gliemežu nodarītos postījumus dārzos, balstās uz zināšanām par šī kaitēkļa bioloģiju. Galvenais uzdevums – jācenšas neradīt dārzā un laukā gliemežiem piemērotus dzīves apstākļus.
Padomi gliemežu mehāniskai ierobežošanai nelielās platībās.
- Gliemežu attīstību kavē augsnes virskārtas apvēršana vai irdināšana.
- Jāizvairās no gliemežiem tīkamu kultūraugu sēšanas mitrās augsnēs un meža tuvumā.
- Gliemežu izplatību negatīvi ietekmē arī augsnes nosusināšanas pasākumi.
- Lai traucētu vai apgrūtinātu gliemežu pārvietošanos līdz barības augam, starp lauku un vietām, kur pulcējas gliemeži, var veidot aizsargjoslas (smilts, grants, neapsēta un veģetācijas periodā rušināta augsnes josla u. c.).
- Veģetācijas periodā jāveic nezāļu ierobežošana kultūraugu sējumos un stādījumos, kā arī lauka vai dārza malā, jo nezāles nodrošina gliemežiem patvērumu un mitrumu saulainā dienā.
- Slēptuvēm gliemeži mēdz izmantot arī komposta kaudzes, neiestrādātas augu atliekas, ķieģeļus un citas piemērotas vietas, kur arī dienas laikā saglabājas mitrums.
Kas jādara?
- Dārzā izvieto ķieģeļus, dēļus vai citus objektus, kur gliemeži var patverties, regulāri salasa gliemežus un nekavējoties likvidē.
- Gliemežus nolasa tieši no augiem.
- Gliemežu pievilināšanai lieto rūgstošus šķidrumus, piemēram, alu.
[Sagatavots pēc: Dārzs un Drava 2011 : http://www.delfi.lv/]
●
Latvijas Malakologu biedrība par 2011. gada gliemi izvirzījusi lielo dīķgliemezi, kas bieži sastopams vietējos ezeros un dīķos. Pieauguša īpatņa čaulas garums sasniedz 45–60 mm, un tā ir garākā čaula Latvijas gliemežu sugu īpatņu vidū. Plašās izplatības dēļ dīķgliemezis visā pasaulē ir biologu iecienīts eksperimentu objekts. 1922. gadā lielie dīķgliemeži kopā ar citiem gliemjiem izmantoti Latvijā pirmajā ekoloģiskajā eksperimentā. Pētījuma mērķis bija pierādīt, ka lidojoši ūdensputni var pārnest gliemežu olas uz citiem ūdensbaseiniem un tās neiet bojā. Eksperimenta laikā olu kokonus piestiprināja, piemēram, pie koka nūjas un, braucot ar vilcienu, turēja ārā pa logu. Pēc tam olas ievietoja akvārijā un ļāva tām attīstīties. 1924. gadā pirmajā zinātniskajā publikācijā Latvijā par gliemju faunu varēja lasīt, ka dīķgliemežu olas dažādu veidu pārvietošanu pārcieš viegli.
[Sagatavots pēc: Ilustrētā Zinātne 2011 : 17]
●
Gliemežu fotogrāfijas. [http://gliemji.daba.lv/]
●
Latvijas gliemežu sugu saraksts. [http://gliemji.daba.lv/]
