Ezis ar zaķi
Ezis sarunājās ar savu brāli, otru ezi, zaķi piejokot. Mežmalā bija dziļš grāvis; abi eži nostājās viens vienā grāvja galā, otrs otrā, un tad tas ezis, kas šinī grāvja galā, teica uz zaķi: „Nu, klausies, zaķi! Tā tu izlielies: liels skrējējs, liels skrējējs; bet man gandrīz prāts tevi noskriet.” „Ej, ej, ej! Tad lai man ūsas norauj, to neticu.” „Ko tur ticēt, ko neticēt, derēsim: ja tu mani noskrietu, tad izrauji manam kažokam desmit dzeloņus; ja es tevi noskrietu, tad izraušu no tavām ūsām desmit spalvas. Ja? Vai tā paliek?” „Zināms! Bet man tikai žēl tavs kažoks.” „Un man atkal tavas ūsas! Bet tad tu nu, zaķi, kā liekas, skriesi pa grāvja malu, es pa grāvja dibenu.” Labi. Zaķis aizskrēja kā viesulis un karstumā nemaz neapskatījās, vai ezis arī skrien vai ne. Aizskrēja otrā galā, ezis jau priekšā: „Vai dzirdi! Kur tu tik ilgi? Es gandrīz nosalu, tevi gaidīdams.” „Ne, ne, ezīti, man šoreiz nokļūdījās, skriesim vēl atpakaļ.” „Labi, skriesim!” Un zaķis aizskrēja kā viesulis. Bet otrā galā atkal ezis jau priekšā: „Vai dzirdi! Ko tu te mani saldē, dodi tās ūsas!”
„Ne, ne, ne, ezīti, skriesim vēl tikai šoreiz, kas tad būs, tas būs.” Zaķis aizskrēja kā viesulis. Bet otrā galā atkal ezis jau priekšā: „Vai dzirdi, dodi tās ūsas, vairāk ar tevi nespokošos.” Neko darīt, bij jādod. Ezis izrāva zaķim desmit ūsu spalvas un iebakstīja piecas savam brālim pie lūpām, piecas sev pašam. No tā laika visiem ežiem tādas zaķa ūsiņas pie lūpām.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Dēls eža veidā
Vienam tēvam un mātei nebij neviena bērna. Reiz tie abi, aiz galda sēdēdami, runāja: „Kaut jele Dievs mums mazākais tādu bērniņu dotu kā ezīti!” Tos vārdus izteicot, mazs ezītis izlien no aizkrāsnes un saka: "Es esmu jūsu dēls!” Vecie pieņem ezīti un izaudzina.
Kad ezītis bij pieaudzis, tad māte saka tā: „Ja mans dēls būtu lielāks, tad paganītu cūkas, bet tik maziņu cūkas nomīs, un ko tad?”
„Ko bēdāties, gan jau izganīšu!” „Vai tad tev bail nebūs, dēliņ?”
„Man no cūkām bail! Tā tīra ļauna lieta! Dodiet tik šur, gan jau izganīšu!” Labi. Ezītis nu aizdzen cūkas uz mežu un sagana trīs gadus... [..] Bet nu gadījās, ka tās zemes valdnieks bij izgājis tai mežā medīt un tur apmaldījies. Viņš maldoties ierauga ezīša cūku pulku, bet pašu ganiņu neredz, jo ezītis ielīdis vāverīšu cērpā. [..] „Kā tu tik mazs vari cūkas noganīt?” „Kā tu tāds liels vari apmaldīties?” „Izved mani ārā no šī meža.” „Kālab ne? Dod man savu jaunāko meitu par sievu, tad tūlīt.” „To nu gan ne! Es tev tādam mazam krupim došu meitu!”
„Kad ne, ne – meklē pats ceļu!”
Valdnieks aizjāj. Bet, visu dienu izmaldījies, vakarā klāt atkal.
„Kur tu esi? Vadzi, mazo ganiņ, nevaru vis ceļa atrast, nāc izved mani ārā.” „Kālab ne? Dod tik man savu jaunāko meitu – tūlīt.” „Ej, ko tu muldi? To jau nevaru!” „Kad ne, ne – meklē pats ceļu!”
Maldītājies apjāj, apjāj tādu riņķi; necik ilgi klāt atkal. „Nu, kas ir? Izved mani laukā!”
„Kālab ne? Dod tik man savu jaunāko meitu – tūlīt.” „Ko ar tevi iesākt? Ņem vesels!”
„Tad tu apsoli man savu meitu?” „Apsolu!”
„Labi! Tagad jāj man pa šo teku pakaļ; bet steidzies, kamēr man cūkas nedabū izklīst.”
Ezītis parāda valdniekam ceļu, nosaka, kurā dienā būšot uz kāzām braukt, un tad steidzas, ko tik vien māk pie cūkām atpakaļ. Trīs dienas priekš kāzām ezītis pārdzen cūku pulku tēva sētā. [..] Trešajā dienā agri, agri ezītis uzvelk goda drēbes, pārvelk eža kažociņu tām pāri, aizjūdz divus melnus gaiļus tāšu karītei priekšā un tad laiž, ko māk, uz pili pie savas līgavas. Valdinieks nesagaida vis šo plikām rokām; tas pavēl karavīriem ar akmeņiem mest, lai tāšu karīte sašķīstu un gaiļus nosistu. Bet, kurš akmens nāk, tā gaiļi ķir! ķir! ķir! palec uz augšu – akmens pa apakšu cauri. Un nu tā vien, kamēr karīte apstājas pie pils durvim un gaiļi abi nodzied: „Kiķerikū! Mūsu valdnieka znots atbraucis!”
Līgava iznāk pretim, ieceļ ezīti zīda priekšautā un ienes pilī. Abas vecākās māsas smejas, zobojas; bet jaunākā tik atbild: „Lai, lai, kāds jau nu man novēlēts, ar tādu pietikšu!”
No rīta līgava atkal izceļ ezīti savā priekšautā un aiznes uz baznīcu laulāties. [..] Citi gan smejas par jocīgo pārīti, bet jaunā sieva tik atbild: „Lai, lai, kāds jau nu man novēlēts, ar tādu pietikšu!”
Vakarā, gulēt iedams, ezītis novilcis savu eža kažociņu un nolicis kājgalā. Sieva, to redzēdama, domā: „Kam nu tādu ērkšķainu kažociņu glabāt. Pag, pag, lai tik vīriņš piemigs – kažociņu vajag sadedzināt!”
Kā domājusi, tā padara. Bet kas nu notika? Līdz ko kažociņš sadedzis – vīriņš uz nāvi slims. Šī nu raud un aizbildinās; ezītis turpretim, par sāpēm nebēdādams, vēl sievu mierina, sacīdams: „Sieviņ, mīļā, zinu jau zinu, ka ļaunā nodomā to nedarīji, bet tev vajadzēja ar vīriņu aprunāties, iekams pie kāda darba ķeries. Redzi, nebūtu tu tagad kažociņu sadedzinājusi, tad pēc divām nedēļām būtu tā kā tā no viņa vaļā ticis bez kaut kādām sāpēm; tomēr, ja izcietīšu, tad tik tu redzēsi brīnumus: asaru vietā tu līksmosies.” Grūti ezītim gāja – tomēr cieta un izcieta. It īpaši beidzamo dienu slimība nejauki vārdzināja. Bet, līdzko saulīte norietēja, tā ezītis no gultas ārā, nošņauc trīs reiz deguntiņu, nu acumirklī paliek par staltu ķēniņa dēlu. Sievas tēvs no priekiem atdod valdību savam znotam. Jaunais valdnieks ataicina savus vecākus pie sevis un tad dzīvo ar savu jauno sieviņu laimīgi.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
