Pavasara ganības
Aitiņas,
Pavasarā ganībās izdzītas,
Apskatās, saskatās:
Kaili vēl visi lauki!
Pavasarā tomēr ir jauki!
Pilnām mutēm ēd jēriņi;
Mazākais sūdzas žēlīgi:
„Mem’, mem’, maza zāle.”
Māte teic, ēdot steidzīgi:
„Lab, lab, lab!” [Rainis 1978 : 53]
Dod ēst
„Jāsarauj reiz tā ēšana,
Visa kaudze pagalam jau apēsta!”
Teic govs: „Nedod saimniece siena,
Nedod gotiņa piena.”
Bet varbūt ka tomēr dabū,
Ja pierunā govi ar labu.
Govs zin tik: nav siena,
Nav ari piena.
Nelīdz nekāda vara.
Kad gribi, lai darbu dara, –
Dod ēst. [Rainis 1978 : 54]
Kūtrais māceklis
Tik patīkami sildīties saulē,
Svaigu augli lobīt un ēst;
Pielikt roku un vezumu pacelt;
Dzirdēt sirdi sev krūtīs pukstam:
Gulēt un apziņu turēt, ka dzīvs.
Tā vien, cik tāli atmiņa sniedzas:
Kustēties, ēst un just, un būt,
Kā zālīte augt, kā akmens sūnot.
Tā parasts ik dien’ – tev, man un visiem –
– Nu piepeši nebūt nekam!? – Ā, kā?
Tu nesaproti – tas nevar notikti
Vismaz jele mazāko krimslīti ēst.
Nu, nē jel. – Vismazākais just, ka guli;
Neredzēt, salt un mirt, bet manīt!
Nē! – Kā tad nekā vairs? itin nekā?
Tikai, cik citos bijis, tik esi?
Atmiņa tikai, pat dvaša vairs ne?
Pat vairs ne gaisā zūdoši dūmi?
Ko tad tu noziedzies? Kādēļ tas tevim?
Un kā tāds pēkšņums? tāds lēciens? Ko, gals?
Nau lēciens, nau gals, tik dzīves maiņa.
Tu negribi maiņas, tev labi i tā,
Būt mūžam miesām un priekam, un saulei.
– Vai mācīji sevi: kā mūžam būt?
Nu jāmirst, un neesi mācījies mirt,
Tu, kūtrais! [Rainis 1977 : 333]