Tradicionālā transkripcija

[êst]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[eːˀst]

[ē] – garais, šaurais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[t] – nebalsīgais troksnenis

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ē.

ēs- – sakne, vārda celms

-t – galotne

ēs-t+grib-a

ēd-am+gald-s

ēd-am+gliemez-is

ēd-am+istab-a

ēd-am+karot-e

ēd-am+liet-as

ēd-am+reiz-e

ēd-am+rīk-i

ēd-am+telp-a

ēd-am+viel-as

ēd-am+zāl-e

sird-s+ēs-t+i

gard+ēd+is, gard+ēd+e

liek+ēd+is, liek+ēd+e

liek+ēd+īb-a

ēdamais

ēst – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, darbības vārds, tiešs, pārejošs, nepabeigta veida darbības vārds, 1. konjugācija 

ĪSTENĪBAS IZTEIKSME

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME

VĒLĒJUMA IZTEIKSME

VAJADZĪBAS IZTEIKSME

PAVĒLES IZTEIKSME

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Ēst ir katra cilvēka dabā.

2) izteicējs – Baloži ēd ne tikai maizi, bet arī olas un desu.

3) papildinātājs – Pusdienlaikā mani aicināja ēst.

ēst gaļu, ēst kartupeļus, ēst maizi, ēst pusdienas, ēst zupu

aicināt ēst, gribēt ēst

ēst, ēdu, ēd, ēd, pag. ēdu; trans.

1. Ieņemt mutē, parasti sakošļāt un norīt, barību.

Vajadzēt kā ēst sar. – ļoti vajadzēt.

Gribēt kā ēst sar. – ļoti gribēt.

Pat saldējumu viņa ēda pavisam savādāk nekā citas meitenes. A. Grigulis 13, 334.

Es dzirdu, ka zvērs .. kaut ko ēd, ka balti zobi vien brīžiem paspīd. Jaunsudrabiņš 5, 16.

// intrans.

Dot ēst – dot ēdienu.

Pie galda sasēdušies, visi ēda klusu. Sakse 2, 4.

// Uzņemt barību (ēdienreizē).

Viņi varēja iet rotaļās .. un pēcāk visi kopā ēst vakariņas. Lācis 9, 5.

2. sar. Nemitīgi pārmest, nedot miera, sagādāt nepatikšanas, sāpes, ciešanas, nodarīt ļaunu (kādam).

Labi, ka virtuvē nebija saimnieces – tā viņu vienmēr ēda kā par veco kannu, tā par sarūsējušo mazgājamo bļodu. Zvaigzne 59, 13, 26.

3. sar. Dzelt, kost (par kukaiņiem).

.. dunduri ēda nost zirgus un uzbruka arī cilvēkiem, kur vien varēdami piekļūt un pasūkt asinis. Austriņš 1, 352.

// intrans.

Sīkas mušiņas tekāja pa zirgu nosvīdušajām mugurām, ēda ap acīm, līda nāsīs. Kurcijs 4, 277.

// Bojāt, iznīcināt (par kaitēkļiem).

.. dārzā spradži ēda kāpostus nost. Upīts 4, 269.

4. sar. Bojāt (ķīmiski, mehāniski u. tml.).

Rūsa ēd dzelzi.

// pārn. Kausēt (sniegu, ledu) – par sauli, retāk ūdeni.

Saule Bišudruvu dārzā un sētā ēda un kausēja sniegu dienās, migla siltajās naktīs. Bērnība 59, 10, 26.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]

ēst – ēst; ēst nost sar. – ēst kūpā 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

êst. ka putra bi izvàrîta, ta izmeta bļuõdã ùn visi êda.

êd kâ zv¥rs – saka, ja kāds daudz, ar ļoti lielu ēstgribu ēd.

Uzņemt barību (ēdienreizē) – nãk nu laũnagã, jà¥d laũnaks.

duñduri a sìena pļavã êda nuôst.

Bojāt (par kukaiņiem) – es jàu duõmãju, ka bûs kuôļi sa¥duši, stipri v¥c deķis, bet ne·viênc kuôlis nàu êdis.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 319]

●

êst. 1. 3. pers. Dzelt, kost (par kukaiņiem lielākā daudzumā). siênpļava vakaras uôds eîd nuôst.

2. Nemitīgi pārmest, nedot mieru, sagādāt nepatikšanas, ciešanas; arī nīst. ix joû tâd ci`vek, kas nemaz nevax dzîvat, ka nedabu cits ¥st.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine A–M 2000 : 199]

ēst – mieloties, baudīt, ieturēt maltīti, ieturēties sar., stiprināties sar., grauzt sar., tiesāt sar., sukāt sar., vicot sar., locīt [iekšā] sar., (bērnu valodā) ņammāt, ņemmāt, ammāt, (nedaudz) iekost, uzkost, aizēst, ieķert sar., (kaut ko šķidru) strēbt, lepēt vienk., ļeksēt vienk., kluncīt vienk., iekampt sar., vīkstīt vienk., gumzīt vienk., ķellēt vienk., ņukāt vienk., šķūrēt iekšā vienk., rīt vulg., gremot sar., ņergāt sar., apv. kņēgāt, gņēdāt, glemzt, gļēmot, žulināt sar.

Par velti maizi ēd – saka, ja kāds nestrādā vai strādā maz.

Ēst ar gardu (arī saldu) muti – ēst ar lielu patiku, ar lielu apetīti.

Ēst (ar) gariem zobiem – ēst bez patikas, bez apetītes.

Ēst (arī grauzt) sirdi sar. – nemitīgi sagādāt sirdssāpes, morālas ciešanas.

Ēst mūžu sar. – nemitīgi sagādāt citam ciešanas, bēdas.

Ēst ar ēšanu sar. – nemitīgi pārmest, sagādāt nepatikšanas (kādam).
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

Ēst neprasa kaut kas kādam sar. – saka, uzsverot, ka pieminētais nav par traucējumu, apgrūtinājumu.

Kā ēst parasti savienojumā ar vajadzēt, vajadzīgs – saka, ja kas ir ļoti nepieciešams, ļoti vajadzīgs, ļoti gribēts.

Ne ēdis, ne dzēris sar. – saka, ja kāds kaut ko dara, visu atlicis, no visa atsacījies. 
[Sagatavots pēc: LFV 1996 : 319–320]

Augu aizsardzībā – ēdamie produkti, ēdamās vielas.

ēst, liet. ėsti ‘ēst (par dzīvniekiem), rīt’, pr. īst, īstwei, kr. ecть, čehu jísti, angļu eat, latīņu edere. Pamatā indoeiropiešu sakne *ed- : *ēd-, no kā baltu *ēd-ti, no kā savukārt *ēsti, no tā latviešu ēst. 
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 272]

angļu – to eat

baltkrievu – ёсць

čigānu – xáv

franču – manger

grieķu – φάω

igauņu – sööma

ivritā – לאכול

krievu – есть; кушать

latīņu – edere

lietuviešu – valgyti

lībiešu – sīedõ

poļu – jeść

somu – syödä

ukraiņu – їсти

vācu – essen; speisen; (par dzīvniekiem) fressen

zviedru – äta

Ēd kā pie mieta bijis piesiets. [LTS 1730 21097]

Ēst gribīs kai suņam. [LTS 640 1262]

Kas ād, tys strōdoj. [LTS 640 980]

Pats neēd un otram nedod. [LTS 1225 40075]

Ātri ēzdams aizrijas. [LTS 925 1423]

Ēd sviestu kā mālus. [LTS 1661 4334]

Skopam ir paēst žēl. [LTS 17 188 282]

Ne ēdis, ne neēdis. [LTS 1225 21673]

Ēd vairāk, runā mazāk. [LTS 1459 2545]

Ēd kā gailis, strādā kā vērsis. [LTS 1650 1111]

Ēd kā zirgs, strādā kā gailis. [LTS 785 237]

Ēd kā ar gariem zobiem. [LTS 1552 11957]

Ēd, ka vai plīst. [LTS 1459 2885]

Ēd kā pie bada bijis. [LTS 1661 4304]

Ēd kā maizi redzējis nebūtu. [LTS 877 2678]

Ēst lēti, pelnīt grūti. [LTS 1667 835]

Jo ēd, jo grib. 1713 1401]

Kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. [LTS 556 13010]

Ne viss der ēst, ne viss der runāt. [LTS 1557 903]

Vecā gada vakarā jāēd sausi novārīti zirņi, lai asaras tiktu apēstas.

Ziemassvētkos vajag deviņas reizes ēst, tad būs bagāts.

Ziemassvētku naktī vajag ēst zirņus, tad būs pulka naudas.

Bez manis maz ko ēd, bet mani vienu nekad neēd. – Sāls. [LTM 935, 10048]

Kas ēd sienu trijiem zobiem? – Dakšas. [LTM 927, 560]

Lapiņas, kas lapiņas, kas pie kokiem neaug un ko cilvēki labprāt ēd. – Kāpostgalva. [LTM 1730, 11977]

Miesu noēd, sirdi aizsviež. – Ķirši. [LTM 556, 2131]

Zelta galva, sudraba āda, bet kaulus pat suns neēd. – Lini. [LTM 929, 47658]

Jo vairāk ēd, jo vairāk atliek. – Riekstus ēdot. [LTM 279, 124]

Zagļi zog, melis ņem, kungs dabū. – Ēd: pirksti, mēle, vēders. [LTM 917, 2302] 

Es bij’ liela saiminiece,

Es mācēju ēst taisīt,

Es mācēju ēst taisīt

No tiem lagzdu pumpuriem. [LD 31055-0]

Jānim auga mieži, rudzi,

Tas man deva maizi ēst;

Marijai govis, aitas,

Tā man deva sieru ēst. [LD 32777-0]

Zirgi liesi, puiši tauki

Ziemas svētku vakarā:

Zirgi liesi, salmus ēda,

Puiši tauki, taukus ēda. [LD33394-0]

Reizē apēstas brokastis, pusdienas un vakariņas

Skops saimnieks salīgst kalpu. Brokastis kalpam viņš dod plānas jo plānas. Kalps, paēdis, prasa vēl. „Kā, vai tad tu pusdienas tiesu gribi apēst?” brīnās saimnieks.

„Kāpēc ne, dod tik šurp!” Kalps apēd pusdienas tiesu arī. „Nu, tad jau pie reizes apēd arī vakariņas,” viltīgi saka saimnieks. „Labi!” Kalps, paēdis „vakariņas”, saldi nožāvājas, izstaipās un saka: „Tā, nu vakariņas paēdis, var iet gulēt!”
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Sīkstais saimnieks dod kalpam garozas ēst

Bija reiz saimnieks un šim saimniekam bija kalps. Saimnieks visādi gudroja, kā jo vairāk iegūt kalpu pie darbiem un kā to jo sliktāki ēdināt. Viņš strādāja pats līdz un sauca kalpu ēst tikai tad, kad pašam pārāki gribējās ēst. Ēst saimnieks ēda maizes mīkstumu vien, kalpam tikai garozas dodams. Bet kalps nebija arī vis muļķis vīrs, viņš izgudroja, kas darāms, lai saimnieku pārmācītu. Reiz, labi nostrādājies, saimnieks sacīja kalpam: „Man gribas ēst!”

Bet kalps atteica: „Brīnums, man vēl nemaz negribas!”

„Kā tad tas nākas?” vaicā saimnieks.

„Es,” atbild kalps, „saēdos brangas garozas; kamēr garozas vēderā neizmirkst, tikmēr ēst negribas.”

„Labi, ka to zinu,” domā saimnieks, „ēdīšu nu brangas garozas pats, lai labi ilgi var strādāt, negausīgo mīkstumu lai ēd šis kalpa draņķis.”

Riktīgi! – No tās pašas reizes saimnieks ēdināja kalpu tikai ar mīkstumu, pats garozas vien ēzdams. Pagāja atkal kāds laiks. Te reiz saimnieks atkal labi nostrādājies, saka kalpam: „Man gribas ēst!”

Bet kalps atteica: „Brīnums, man vēl nemaz negribas!”

„Kā tad tas nākas?” vaicā saimnieks.

„Es,” atbild kalps, „saēdos brango mīkstumu: maizes mīkstums salīp vēderā kā māli; kamēr viņš neizkūst, tikmēr cilvēks brangi paēdis.”

„Nu tagad es saprotu,” domā saimnieks, „jāēd viss kopā, mīkstums un garozas, tad būs vislabāk.” Un no tās reizes saimnieks vairs nepūlējās atdalīt kalpam sliktāko maizes daļu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 ●

Bērni grib ēst velna gaļu [http://valoda.ailab.lv/]

Ēstgriba

Sensenajos laikos dzīvoja kāds nabadzīgs vīrs. Daudzkārt viņam nācās neēdušam likties gulēt. Reiz viņš iet pa mežu un prāto, cik gan labi būtu, ja vispār nevajadzētu ēst. Pēkšņi ierauga priekšā sirmu vecīti:

– Ja tu, dēliņ, gribi, lai tev nevajadzētu ēst, tad apej trīsreiz apkārt tam krūmam.

Nabadzīgais vīrs paklausīja vecīti, apgāja trīsreiz ap krūmu un mierīgs devās uz savu sētu. Kopš tās reizes viņam vairs negribējās ēst. Ar laiku viņš kļuva turīgs, ēdiena galdā bija diezgan, ēst tomēr negribējās.

Aiziet vīrs pie kaimiņiem ciemos. Visi viesi ēd, dzer, mielojas, bet šis tikai sēž un skatās, ne kumoss nelien mutē. Ar laiku viņam tāda dzīve galīgi apnika.

Reiz viņš iet atkal pa mežu un skumīgs savā nodabā prāto, sak, cik gan labi tagad būtu, ja varētu ar gardu muti ēst!

Tikko viņš tā nodomā, pēkšņi redz: priekšā stāv vecītis. Tas vaicā:

– Kāpēc tu, dēliņ, tāds skumīgs?

– Re, kāda liksta, – vīrs saka, – tagad man gribētos ēst tāpat kā citiem cilvēkiem!

– Ko tad bēdāt? Apej trīsreiz ap šo krūmu, tūdaļ sagribēsies ēst.

Vīrs tā arī izdara. Un tūliņ viņam gribas ēst. Pārnācis sētā, viņš jau pa gabalu sauc:

– Siev, nes ēst!

Bet sieva atbild: – Ko tad es tev nesīšu! Klēts tukša kā izslaucīta.
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]

Jaunais pāris. Vīrs, ēdot vakariņas:

– Zini dārgā, šodien zupa ir tik garda kā nekad agrāk. Kā tu to panāci?

– Es noskaidroju, ka tas viss maisījums esot arī jāuzvāra.

●

Dēlēns atsakās ēst brokastu putru, tāpēc māte, pabaidīt gribēdama, saka:

– Ja neēdīsi putru, es pasaukšu raganu!

– Un tu domā, ka ragana ēdīs?

●

– Dakter, kas ir visgrūtākais jūsu darbā?

– Uzzināt, kāds ir pacienta mīļākais ēdiens.

– Kāpēc?

– Lai viņam aizliegtu to ēst.

●

Krustmāte saka meitenei, kas pie viņas aizgājusi ciemā:

– Nu, ēd, Mirdziņ, vēl vienu šķīvi!

– Paldies, krustmāt, šķīvi gan es neēdīšu.

●

Kāda mātes meita, liekot preciniekiem uz galda sviesta tasi, sacījusi:

– Ēdiet, ciemiņi, nekaunieties, godam likts, ne ēšanai. Ja nav kauna, apēdiet visu! Precinieki, to dzirdot, aizbraukuši.

Pavasara ganības

Aitiņas,

Pavasarā ganībās izdzītas,

Apskatās, saskatās:

Kaili vēl visi lauki!

Pavasarā tomēr ir jauki!

Pilnām mutēm ēd jēriņi;

Mazākais sūdzas žēlīgi:

„Mem’, mem’, maza zāle.”

Māte teic, ēdot steidzīgi:

„Lab, lab, lab!” [Rainis 1978 : 53]

Dod ēst

„Jāsarauj reiz tā ēšana,

Visa kaudze pagalam jau apēsta!”

Teic govs: „Nedod saimniece siena,

Nedod gotiņa piena.”

Bet varbūt ka tomēr dabū,

Ja pierunā govi ar labu.

Govs zin tik: nav siena,

Nav ari piena.

Nelīdz nekāda vara.

Kad gribi, lai darbu dara, –

Dod ēst. [Rainis 1978 : 54]

Kūtrais māceklis

Tik patīkami sildīties saulē,

Svaigu augli lobīt un ēst;

Pielikt roku un vezumu pacelt;

Dzirdēt sirdi sev krūtīs pukstam:

Gulēt un apziņu turēt, ka dzīvs.

Tā vien, cik tāli atmiņa sniedzas:

Kustēties, ēst un just, un būt,

Kā zālīte augt, kā akmens sūnot.

Tā parasts ik dien’ – tev, man un visiem –

– Nu piepeši nebūt nekam!? – Ā, kā?

Tu nesaproti – tas nevar notikti

Vismaz jele mazāko krimslīti ēst.

Nu, nē jel. – Vismazākais just, ka guli;

Neredzēt, salt un mirt, bet manīt!

Nē! – Kā tad nekā vairs? itin nekā?

Tikai, cik citos bijis, tik esi?

Atmiņa tikai, pat dvaša vairs ne?

Pat vairs ne gaisā zūdoši dūmi?

Ko tad tu noziedzies? Kādēļ tas tevim?

Un kā tāds pēkšņums? tāds lēciens? Ko, gals?

Nau lēciens, nau gals, tik dzīves maiņa.

Tu negribi maiņas, tev labi i tā,

Būt mūžam miesām un priekam, un saulei.

– Vai mācīji sevi: kā mūžam būt?

Nu jāmirst, un neesi mācījies mirt,

Tu, kūtrais! [Rainis 1977 : 333]

Pirms pieciem gadiem Latvijā ar lieko svaru bija tikai nepilni 10 % bērnu, taču tagad šis skaitlis divkāršojies, ziņo Latvijas Radio. Arī Eiropā aizvien pieaug hronisku aptaukošanās gadījumu skaits.

Eksperti gan vaino ģimenes, kas nemāca bērniem pareizi ēst un kustēties, gan arī norāda uz trūkumiem veselīga dzīvesveida popularizēšanā. [Diena.lv 2011 : http://www.diena.lv/]

Paulis Postažs Meitene ar ābolu.

Gata Šļūkas karikatūra.

Autore A. Otomere.

Spēlfilma Nepabeigtās vakariņas (1979). Režisors Jānis Streičs.

Dziesma Pavāru dziesma. Jāņa Anerauda vārdi, Raimonda Paula mūzika, no kinofilmas „Vella kalpi vella dzirnavās” (1972).

2006. gadā Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotājs 342 gramus saldējuma apēda 30 sekundēs, savukārt 2011. gadā Lietuvā 21 gadu vecais Viļņas iedzīvotājs Mindaugs Podžus kļuvis par rekordistu, 350 gramus saldējuma apēdot 29 sekundēs, vēsta Postimees.
[BNN 2011 : http://bnn.lv/]