ērce, dsk. ģen. -ču, s.
Sīks zirnekļveidīgo klases dzīvnieks, kas parazitē uz augiem vai dzīvniekiem.
Bumbieru lapu ērce. Miltu ērce. Kašķa ērces.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 281]
ērce, ērces, dsk. ģen. ērču, s.
Sīks vai ļoti sīks zirnekļveidīgo klases dzīvnieks, kas parazitē uz augiem vai dzīvniekiem.
Kamēr zirgs dzēra, zemnieks lasīja tam no krēpēm dadžus, izrāva ērci, kas bija piezīdušies kaklam .. Lācis 15, 259.
.. vectēvs bija uzcēlis savu pirmo būdu Ondrupes mežā, kur zem katra krūmiņa zaķis, kur vecu egļu caurumos pūce vai ūpis un kur blusu vietā lēkā ērces. Salenieks 1, 31.
Atgulās tīfu var pārnest arī ērces .. Veselība 58, 4, 13.
sal. Un tomēr kā ērce tāds zemnieks turas, zemei piekodies, līdz viņu ar varu atrauj un aizmet. Upīts 7, 87.
dsk.; zool. Zirnekļveidīgo klases kārta.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Kā ērce – ļoti cieši klāt, stipri; neatlaidīgi; saka par skarbu, naidīgu, ķildīgu cilvēku (biežāk par sievieti).
[Sagatavots pēc: LFV 1996 : 317–318]
ērce, mantots vārds; pamatā ide. *er- ‘plēst, durt’, atvasinājums *er(e)k-, no kā baltu *erkŠā- > *erkē- > latviešu *erk’e > ērce. Apvidvārds ercis ‘cilvēks, kas baras; dusmīgs cilvēks’. Vārda sākotnējā nozīme ‘dūrējs, plēsējs’. No tā arī ērce ‘kašķīgs, nesaticīgs cilvēks’, ērcēt ‘plēst’, ērcēties ‘plēsties’.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 268]