ēna, -as, s.
1. No pretējās puses apgaismota, piemēram, priekšmeta, cilvēka tumšs atspīdums uz gaišāka fona.
Istaba, gaiša, gaiša. Galds met uz grīdas jocīgu ēnu. Ezera 2, 154.
pārn. Varēja nojaust, ka meitenes citkārt tik priecīgajam un gaišajam raksturam priekšā nolaidusies liela un tumša ēna. Vilks 1, 186.
// Tumšs laukums, plankums. Arī tumšs priekšmets, figūra.
Dispečers Akmeņkalns kļuvis ļoti kluss, zem acīm viņam ēnas. Zigmonte 2, 273.
// pārn. Sliktas pašsajūtas izpausme (piemēram, sejā, skatienā).
Kabinetā ienāca Fredis Līdaka, noguruma ēnām sejā .. A. Grigulis 13, 547.
// pārn. Paliekas (no tā, kas bijis, pagājis).
Aija visu izteica tik atklāti un vaļsirdīgi, ka viss dzirdētais Jāņa dvēselē neatstāja ne mazākās ēnas. Jaunsudrabiņš III, 293.
2. Vieta, kur kas neļauj krist gaismas stariem.
Ēnas augi – ēnaugi, ēnmīļi.
Saule manu muguru pārāk sakarsējusi – jāmeklē ēna. Lēmanis 9, 84.
// Krēsla.
Es attopos tad, kad saule aiz kokiem vairs nav redzama un veranda grimst patīkamā ēnā. Brodele 17, 35.
3. Neapgaismotas vai maz apgaismotas vielas, laukuma atveidojums (tēlotājas mākslas darbā). Šāds mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis.
Labi padevušās ēnas. Ēnu meistari.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
Ēna krīt (uz kādu) – saka, ja kādam tiek pārmests kas negatīvs.
Ne ēnas (no kaut kā, no kāda); ne (kaut kā, kāda) ēnas – saka, pastiprinot kāda cilvēka klātbūtnes vai kādas parādības trūkumu.
Palikt (atrasties) ēnā – būt neievērotam, nepamanītam, tādam, kas neizceļas.
Pārkāpt pāri savai ēnai – padarīt par nebijušu pieredzēto, piedzīvoto.
[Sagatavots pēc: LFV 1996 : 313–316]
Uzvārdi – Ēna.
Vietvārdi – Ēnas, zemniekmāja Rucavā; Ēnas dīķis, dīķis Blīdienē; Ēnava, grava Alsungā; Ēnava, muiža Valtaiķos; Ēnava, upe (Ventas pieteka); Ēnavas kalns, kalns Ulmalē; Ēniķis, zemniekmāja Tāšos; Ēniņi, zemniekmāja Iecavā.
Mūzikas grupu nosaukumi – Ēnu kaleidoskops; Ēnas; Ēnu kabinets.
ēna; parasti uzskata, ka vārds ir izveidojies no *pavēna ‘pavēnis’: > paēna, no kā abstrahēta forma ēna. Blakus formai paēna ir arī apvidvārdi paēnis, paēne, kas atbilst vārdiem pavēnis, pavēne.
Ir iespējams arī cits vārda ēna cilmes skaidrojums, kas saistāms ar indoirāņu valodām: pamatā var būt indoeiropiešu sakne *ai- ‘degt, spīdēt’, kas noteiktā attīstības posmā pārveidojies par *ē, bet paplašinātā sakne *ain- par *ēn-. Raksturīgs nozīmes pārveidojums: ‘spīdēt’ → ‘atspīdēt, atspoguļoties’ → ‘atēnoties’ → (subst.) ‘ēna’.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 266]
