Egle, vienmāju priežu dzimtas skuju koks, zied maijā. Sievišķos ziedus sauc par čiekuriem. Vīrišķie – sākumā sarkanīgas, bet vēlāk dzeltenas spurdzes. Sēklām nogatavojoties, čiekurs kļūst brūns. Sēklas nobriest rudenī, bet izbirst nākamā gada pavasarī. Egļu sēklām ir jānoiet garš ceļš, lai no tām varētu izaugt jaunas eglītes.
Latvijā savvaļā aug tikai viena egļu suga. Tā ir parastā jeb Eiropas egle, kas ir otra vērtīgākā mūsu mežu skuju koku suga. No citām zemēm, kur citādi dabas apstākļi, Latvijā ir ievesta asā egle, čūsku egle, sudrabegle.
Egles aizņem 19,4 % no Latvijas mežu kopplatības, jo augsnes ziņā tās ir diezgan izvēlīgas. Egles cieš ne tikai no cilvēku rīcības, bet tās nav noturīgas arī pret stipru vēju, tāpēc to audzes nereti piemeklē stipras vējgāzes.
Egle pieaug 50–60 gados, tās vidējais mūžs varētu būt ap 130–150 gadiem. Atsevišķas egles piedzīvo arī lielāku vecumu – 300–500 gadu. Taču, lai cik veca tā būtu, stumbrs saglabā slaidumu un galotne – smailumu. Visskaistākās ir vientuļās, brīvi augošās egles ar veselīgiem, blīviem zariem un skujām. Latvijā aizsargājamas ir astoņas dižegles, kuru stumbra apkārtmērs krūšu augstumā ir 3 metri un vairāk.
Egles var būt līdz 40 metru augstas, garākās augušas Usmas ezera Moricsalā. Tagad tur to vairs nav. Dižu egļu audze Latvijas mežos ir īsta dabas katedrāle, klusa un svinīga. Pat lielā vējā starp ķērpjiem noaugušajiem stumbriem nestaigā ne vēsma.
Egles cilvēki izmanto saimnieciskām vajadzībām. Dižo egļu baļķus lieto celtniecībā. No egļu sveķiem iegūst terpentīnu, kas ir izejviela daudzu citu izstrādājumu ražošanā. Koksne noder papīrrūpniecībā, malkai; skujas – ēterisko eļļu ieguvei; miza – miecvielu ražošanai, bet paaugušās eglītes tiek pušķotas Ziemassvētkos.
[Sagatavots pēc: http://www.lvportals.lv/]
●
Eglēm ir sekla sakņu sistēma, tāpēc tām ir grūti turēties pretī vētrām. Vainags slaids, konusveidīgs. Miza pelēka, sīkzvīņaini atlobījusies. Skujas tumši zaļas, īsas (2–3 cm), blīvi izvietotas uz zariem.
Egļu čiekuri izaug labu sprīdi gari. Oktobrī tajos nogatavojas mazas, spārnotas sēkliņas. Visu ziemu sēklas pavada zem čiekuru zvīņām. Čiekuri atveras un sēklas izbirdina vējā tikai pavasarī.
[Sagatavots pēc: http://smilsuterapija.1w.lv/]
●
Smalki sakapāti egles zariņi izmantojami kā gaisa aromatizētājs, jo tajos ir ļoti daudz ēterisko eļļu. Egli var izmantot pirts dziedniecībā: pret reimatismu, podagru, poliartrītu, elpošanas ceļu slimību ārstēšanai, pret nervozitāti, lai atbrīvotos no negatīvām enerģijām, svīšanas veicināšanai, pret bezmiegu, pret galvassāpēm.
[Sagatavots pēc: http://www.ziedonis.lv/]
●
Tiek uzskatīts, ka tieši Latvijā, Rīgā, pirmo reizi dzima Ziemassvētku egles rotāšanas tradīcija, līdz ar to 2010. gadā Latvija svinēja Ziemassvētku egles dekorēšanas 500. gadadienu.
Mūsdienās vēl joprojām pastāv neliels strīds starp Latviju un Igauniju par to, kur pirmo reizi tika uzstādīta rotāta egle. Ir zināms, ka Ziemassvētku eglīšu uzstādīšanas un rotāšanas tradīcija tika aizsākta apmēram 15. gs. Livonijā (pašreizējās Latvijas un Igaunijas teritorijā), un 16. gs. tā jau iesākās Ziemeļvācijā.
Lai gan nav zināms, kas un kur uzstādīja pirmo svētku eglīti, tomēr pirmā eglīte, kura pieminēta rakstos un liecībās, ir egle Rīgas Rātslaukumā 1510. gada Ziemassvētkos.
Egle bijusi rotāta ar papīra puķēm, lentēm, kaltētiem ziediem, salmu pinuma lellēm un, iespējams, augļiem. Pēc ceremonijas tā tika sadedzināta.
[Sagatavots pēc: http://www.visitlatvia.lv/]
