Klusums
Vai jūs dzirdat, kā klusums kliedz?
Kapos zārkus lauž līķi,
tukšās istabās lien.
Pār vēstures dīķi
pasauļu vēji skrien,
uz pleca raud brīvības sapnis.
Vai jūs zināt, cik klusums baigs?
Mēmās sienas dveš vaidus,
nāvē ļimst tulpes zieds slaiks.
Ļaudis veras pār jumtiem un gaida,
stingst virs galvas tik laiks,
ilgu spārni mirkst asarās slapji.
Vai jūtat, kāds klusuma smeldzei spars?
Pierē ēnu met domu rieva,
tāda cietuma nav, kur ieslogāms gars;
lūpās ir sāpes, bet acīs zib nieva, –
sveiks esi, cīņas pavasars,
tavās straumēs plaukst brīvības sapnis. [Skujiņa 2004 : 68]
Lielā piektdiena
Mēma un smaga nakts.
Visa dzīvība nospiesta bailēs, –
Sastingusi tik tikko iedrīkstas elpot, –
Slēpjas zem miega bezapziņas segas,
Lai ne redzēt, ne dzirdēt, ne just,
Ātrāk lai pāriet tā laika šalts,
Kas tik mēma un smaga kā nakts.
Vienam un modram būt,
Līdzi nospiestam zemē gulēt,
Bet visas briesmas redzēt un dzirdēt, un just,
Platām acīm dzirdēt, ka nav nekas redzams,
Vaļā ausīm dzirdēt, ka nav nekas dzirdams.
Modriem prātiem just, ka jūtams ir gals,
Briesmu asmeņus durt visus vienā sirdī
Kas tik mēma un smaga kā nakts. [Rainis 1979 : 147]
●
Vārds dzirdēt izmantots arī Janas Egles dzejas krājuma nosaukumā Dzirdēt noklusēto (2002).
„Nē, nerunā. Es negribu dzirdēt. Es jau dzirdēju no tevis, ko tu pūlim teici.”
„Arī tev būs jānāk pa to pašu ceļu, kuru es eju, kad tu to atzīsi.”
„Nekad es neiešu pa jūsu ceļu .. Un tur vairs atsvabināšanās nav.”
„Bet paklausies tak, Viktorij.”
„Nē, ej; es nekā negribu dzirdēt.” [Akuraters 1972 : 47]
●
Vārds dzirdēt izmantots arī daiļdarbu nosaukumos:
Ilzes Indrānes romānā Zemesvēzi dzirdēt (1986);
Jāņa Jaunsudrabiņa stāstu krājumā Redzēts, dzirdēts un justs (1940).