dzimtene, -es, s.; parasti vsk.
1. Valsts, zeme, kur (cilvēks) ir dzimis, arī uzaudzis.
Tā bija viena no tām neskaitāmām mūsu dzimtenes upītēm, kas tā garo pēc ūdensrozēm, satrūdējušām lapām, niedrēm un vēžiem. Ādamsons 2, 106.
Vieta, kur (cilvēks) ir dzimis, arī uzaudzis.
Pēc labi garas gadu virknes atkūlos gandrīz nejauši dzimtenē, jo tā jau man jāsauc vieta, kur bērnu dienas pārlaidis. Apsīšu J. 3, 36.
2. Vieta, kur (kas, piemēram, dzīvnieks, augs) ir cēlies, radies.
Abinieku dzimtene ir tropi un subtropi, kur lielā skaitā sastopamas visdažādākā lieluma, veida un krāsas sugas. Sloka 1, 23.
Viņi dzēra kafiju un runāja par kafijas dzimteni Brazīliju. A. Grigulis 10, 77.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
dzimtene – dzimtā zeme poēt., tēvija, tēvzeme, dzimtā vieta, mītnes vieta
Vietvārdi – Dzimtene, pļava Kandavā, ezers Milzkalnē; Dzimtenes, kalniņš Jaunlaicenē; Dzimtmisa, muiža Zālītē; Dzimtenes, viensēta Vecaucē; Dzimtenes kapi, kapsēta Nīcā; Dzimteņi, viensēta Svitenē.
Latv. dzimtene no verba dzimt (liet. gimti, pr. gemmons ‘dzimis’, gemmans ‘dzemdējis’, kas savukārt no indoeiropiešu saknes ar nozīmi ‘iet, nākt; dzimt’, no kā baltu *gem- un latviešu dzem-. Saknes zuduma pakāpē radies verbs dzimt. Nozīmes pārnesums ‘nākt’ → ’nākt pasaulē, dzimt’.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 254]
angļu – motherland; fatherland; home country
baltkrievu – радзіма
čigānu – dādéngīri phū
franču – patrie; mère patrie
grieķu – πατρίδα
igauņu – sünnimaa; kodumaa
ivritā – מולדת
krievu – родина
latīņu – patria
lietuviešu – tėvynė; gimtinė
poļu – ojczyzna
somu – isänmaa; kotimaa
ukraiņu – батьківщина
vācu – die Heimat
zviedru – fädernesland; fosterland