***
Mana tauta
Mājizlaupīta,
Druvnopostīta,
Mana tauta, tu klimsti,
Bargā svešumā dzīta.
Ai, dzimtene, dzimtene mīļā!
Tu klimsti un vārgsti
Badā un salā,
Visi plūc tev’ kā zirnīti
Ceļa malā.
Ai, dzimtene, dzimtene mīļā!
Tu izstiepi roku,
Kad spēki tev sīka, –
Ak, akmeni svešnieks
Maizes vietā tur lika!
Ai, dzimtene, dzimtene mīļā!
Kad izkapti druvā
Tu rotājam redzi,
Aiz žēlabām seju
Tad rokām sedzi.
Ai, dzimtene, dzimtene mīļā! [Plūdonis 1939 : 63]
Dzimtenei
Par visu, kas man ir, kas esmu,
es gribētu tev pateikties,
Sprakst krāsnī tavu priežu šķilas,
tu rudzus manai maizei ries,
Caur taviem bargiem padebešiem
man acīs krita pirmais stars,
Tādēļ tās ne vien klusi zilgot,
bet reizēm spoži zibšņot var.
Varbūt mans maigums būtu citāds,
ja nebūtu pie vaiga es
Sev pieglaudusi tavu ievu
un tavu alkšņu pazares.
No mīlestības sūrās veldzes
man ilgi rūgtums paliktu,
Ja nebūtu ikkatrā solī
tik skaista un tik mīļa tu.
Nekur tik daudzsološi gaiša
aiz loga diena neataust,
Nekur vairs citur nevarētu
es tādu darba gribu jaust.
Kā stipra koku sakne tevī
es dziļāk ieaugu arvien,
Lai mani domu bērzi augstāk
pret tavu sauli zarus slien. [Elksne 1996 : 34–35]
Dzimtene
Pateica viens:
– Dzimtene
Pateica otrs:
– Dzimtene
Pateica trešais:
– Dzimtene
Un radās tauta.
Pateica tauta:
– Dzimtene
Un kļuva tauta mūžīga. [Vācietis 1990 : 543]
***
es esmu iemantojis dzimteni
tik biklu līganu kā purva cini
ne mani tā var nostatīt uz kājām
ne es to spēju lielu pacelt garā
mēs abi dzīvojam
un mums ir labi
un asinis ko mēs viens otram lejam
viss pāridarījums gan tīšs gan netīšs
lai nopil dzērvenēs un paliek putniem
ai saudzīgā un siltā latvija
tā arī man prot mācīt biklumu
no mutes izņem manus liekos vārdus
un pārvērš vaivariņu dūmakā
kas mums no saules mūža?
abi mirsim
kam atliek gads kam varbūt gadsimti
zem saules šūpoties
tad darām to
šai vienā pašā iemantotā brīdī
un neprasām nekā [Skujenieks 1995 : 182]
Dzimtene
Dzimtene... Mūžīgā uguns tu esi,
Tevī sadeg un izkvēlo cilvēka sirds.
Savu dzirksti ikviens tavai liesmai ir nesis,
Lai gadsimtu skaudrajos vējos tā mirdz.
Mēs tev neprasām, māt, kādu algu lai gūstam, –
Mūsu sirdis un prātus, un talantus ņem.
Kamēr dzīvi – uz uguni tavu mēs plūstam,
Bet pēcnāves atmaksu – pati mums lem. [Belševica 2000 : 227]
Bērzi
Manas dzimtenes svētie bērzi
stāv pulciņos zilgani bāli
un klusi plaukstošām rokām
svētī dīgstošo zāli...
Vēl puķu dvēseles viegli
pa baltajiem mākoņiem līgo
un pieauž ar ziedoņa ilgām
debesi bezgalīgo.
Bet bērzi un dzimtenes lauki
uz mākoņiem lūgšanas raida
un viņas, tīmekļu maigās,
uz zemi laižamies gaida.
Iet tīrumā salīcis arājs,
vecs, sirms jau; zūd locekļos jauda.
Bet puķu dvēseles viņam
dzied ausīs un vaigus glauda...
Birzs malā tumšajām acīm
viņš ilgi mākoņus pētī,
un bērzi dzeltainām rokām
viņa sirmo galvu svētī...
Manas dzimtenes svētie bērzi
līgojas zilgani bāli,
un dzimteni vienos ziedos
tie redz jau, bet tāli vēl... tāli – – [Bārda 1990 : 50]
Jau gandrīz veselu gadu simteni iznāca tā, ka viena ģimenes daļa dzīvoja še, dzimtenē, otra – vecā tēvijā; uzmanība nesaistījās pie vienas vietas, un nolaidība ir še, ir tur bij gandrīz neizbēgama. Šis visas Baltijas muižniecības kopējais lāsts stipri vien atspoguļojās apdrupušā pilī. Kad nu grāfs Burharts pēdējo reizi pārradās dzimtenē, neviens no šiem iemesliem vairs neeksistēja. Vācu imperators valdīja Rīgā: sākās dzimtenes un tēvijas savienošanās. [Ezeriņš 1998 : 445]
●
„Latviju dēli, atsaucieties – dzimtene jūs sauc! Jūs, kas minat bēgļu tekas, – apstājieties – dzimtene jūs sauc!” Atbalss bangošana ceļ kājās veco naidu, kas mantots no sentēvu paaudzēm, un modina cīņas alku, kas gruzdējusi zem gadsimtu pelniem. [Grīns 1989 : 65]
●
Vārds dzimtene izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Jāņa Jaunsudrabiņa stāstā Dzimtene (1914);
Jāņa Jaunsudrabiņa tēlojumu krājumā Bez dzimtenes (1947);
Anšlava Eglīša romānā Nav tak dzimtene (1966);
Jēkaba Janševska romānā Dzimtene (1953).