Dzērvju deja
To ļoti reti var redzēt,
Jo dzērvju arvien kļūst mazāk.
Man pietika ar vienu reizi,
Un man vēl šodien ir skumji.
Tie droši vien viņām bij prieki
Par dienu, kad satikušās,
Un tāpēc tās dejoja purvā.
Nu, mūsu valodā – purvā,
Bet viņas – pasaulē savā.
Un dejoja tādu deju,
Kur krustības, kāzas un bēres,
Un daudz kas man ienāca prātā –
Un ienāca viss vienā reizē –
Tik jocīgi reizē un dziļi.
Un es līdz reibumam jutu,
Ka man it nekas tāds nav bijis.
Ne naktī skatoties zvaigznēs,
Ne ejot uz pirmo deju,
Ne aprokot pirmo draugu,
Ne pirmoreiz jūtoties liekam. [Vācietis 1989 : 115]
Dzērves vainīgas
Domādams neizdomāsi,
Ar prātu tur nepietiek –
Kas manam gaišajam bērnam
Tālumā skatīties liek...
Ir mājas, ir maize, ir darbs,
Ir manas domas un sirds,
Bet viņa tālumā skatās,
Un skropstas tā savādi mirdz.
Un pati tāda kā slima,
Tāda kā izdzisusi,
Nē, es nespēju noskatīties,
Es nespēju ilgāk klusēt.
– Saki, mans bērns, – kas tev kaiš,
Kā tev pie manis trūkst? –
Mātes mīlestība nemūžam
Nesapelē un nesarūgst.
Bet viņa aiz apvāršņa skatās
Un nelaiž mani sev klāt,
Un skumji atbild: – Dzērves,
Dzērves vainīgas, māt! [Elksne 1988 : 278]
Atnākuši Meteņi
I
Atnākuši Meteņi,
Ārā sniega šķeteņi,
Kliedz kā dzērves, kauc kā zvēri,
Žēli blēj kā jaunie jēri.
Pēdējais šis veļu laiks,
Zudīs tie kā rīta tvaiks.
Saule uzlēks krustiem cauri,
Klusēs vētras, vēju auri.
Atnākuši Meteņi,
Ārā sniega šķeteņi.
Aizsnieg sētas, aizsnieg mājas,
Vilks pie kūtīm naktī stājas.
Cūkas šņukurs, cūkas auss
Galdā likts un alus kauss.
Nosniguši ābeļzari
Rūtīs sit kā veļu bari.
II
Dzērve, vilks un tūļais lācis
Meteņos pie mums ir nācis.
Vilks par salu baigu vēsta,
Lācis – viņa vara dzēsta.
Purvi atsals – dzērves klaigā –
Pavasaris šurpu staigā.
Saules rats jau griežas, griežas,
Augstāk debess kalnā sviežas.
Ragana uz slotas kāta
Skurstenī tiks izvadāta.
Lai tā aizjāj, viņas vara
Beidzas, kad nāk pavasara.
Seski, lapsas, sermuls, zaķi
Līdz ar lūsi, meža kaķi,
Droši iet pie ļaudīm raugos,
Meteņos ir visi draugos.
Zvēri priecājas un ļaudis:
Metens ziemas beigas paudis!
Ārā puteņo, griež sniegu,
Iekšā – danči gaina miegu. [Vīka 1993 : 48–50]
Pavasara miglas dziesma
Migla.
Pavasara migla.
Elpo purvs to,
Meži elpo,
Miglu elpo padebeši.
Ilgu pilns skan dzērves sauciens.
Dzirdot to, sirds spārnus prasa.
Krīt uz plakstiem debess rasa.
Miglā klusi ēnas staigā.
[..]
Miglas plīvurs apkārt kļaujas
Man ap pieri un ap rokām –
Dvēseli ver ilgu mokām.
Smaržo zeme,
Smaržo sūnas,
Smaržo pērnās lapas brūnas,
Jaunie pumpuri un ziedi.
Purva dzērve, kam tu dziedi?
Ilgošanās skan tev dziesmā,
Viļ un dedzina kā liesmā.
Sauciens tavs man satrauc sirdi. [Ķezbere 1944 : 7, 10]
Augu dienu tīrelī nenorima dzērvju klaigas. Tikai no rīta puses bij drusku klusāk: tad visas lielās aizskrēja mežam pāri laukmalā barību meklēt, un, kas palika perēklī uz olām vai par sargiem, tās izturējās klusu un iekliedzās tikai retu reizi, kad mežsarga āpšelis ierējās tīreļa salu ataugā vai izbiedēts briedis paskrēja tuvu garām. Bet jau pirms pusdienas tīrelī ņudzēja visi mežmalas ieloki un gaiss trīcēja dzērvju klaigā. It sevišķi uz vasaras beigām, kad visi perēkļi bij tukši un dzērves sāka nopietni taisīties uz rudens ceļojumu.
Jaunā dzērve bij kā apmulsusi, kā noreibusi šajā ņudzeklī. Visa lidošanas māksla, visi paņēmieni, izveidojumi un izlocījumi, ko citas dienām mācījās, viņai ar reizi bij rokā. Vecie, parauga dēļ visvisādi izlidojušies, izmanevrējuši, mazliet aizkusuši nolaidās zemē. Jaunā spēcīgi pavēcināja spārnus, paskrēja divus soļus uz priekšu, pacēlās un ar četriem spēcīgiem spārnu vēzieniem uzšāvās pāri visgarākās egles galotnei. Kājas un kaklu lepni izstiepusi, spārnus tikko kustinādama, viņa aplaidās egles galotnei trīs reizes apkārt uz vienu pusi, trīs reizes uz otru. Pacēlās taisni gaisā – augstu, augstu, tā ka no apakšas neizskatījās lielāka par cīruli, tad laidās zemē, veikli izvairījās no māsas, kas laidelējās turpat meža galotņu augstumā, gandrīz aizķēra vecos, tā ka tie brīdinādami skaļi iekliedzās, apskrēja reizi apkārt noliektajam bērziņam un nometās divi soļi no vecā perēkļa. Viņas brūni sarkanās acis dega kā ozola ogles, nāsu caurumiņi klusi, bet neatlaidīgi svilpa, melni zilganais, slaidais knābis laistījās kā sakarsēta tērauda nagla. Viņa to iedūra sūnā un padzērās vēso, smaržīgo rāvu. [Upīts 1983 : 4–6]
●
Kādā saulainā rītā dzērves pacēlās visas pāri purvam gaisā. Nemierīgi un juceklīgi lidoja, sasaucās. Sevišķi viena vairāk reizes aplidoja apkārt citām, arvien klaigādama, it kā bažīdamās, vai ir visas pacēlušās no purva. Tad tā aizlidoja priekšgalā. Citas sarindojās kāsī kā divos spārnos. Tad sāka slīdēt pret sauli. Maigi, aizplīvuroti atskanēja saucieni priekšā, vidū, rindas galos. Kā rakstā. Ko viņa sauca? „Ardievu, ardievu!”
Annele izstiepa rokas. Dzērves! Skaistās, gudrās dzērves! Ka tā prastu lidot. Nenolaida acu, kamēr aiz balta mākoņa aizgrima slaidās pasaules ceļinieces. [Brigadere 1973 : 325]