Sīkstais saimnieks dod kalpam ūdeni dzert
Bija ļoti skops saimnieks: savam kalpam nevīdas ne paēst iedot; katrreiz priekš ēdiena lika kalpam izdzert krūzi ūdens, lai vēders pildītos un mazāk ieēstu. Bet reiz sīkstulis salīga citu kalpu; tas, izdzēris to krūzi, prasīja vēl otru. Saimnieks brīnījās: „Kāpēc tu vēl otru dzersi?”
„Tādēļ vien, lai vēders izplēstos lielāks un vairāk varētu ieēst.”
Saimnieks sabijās un no tā laika ne lūdzams vairs nepiedāvāja ūdeni.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Dzeršana ir lielākais ļaunums
Reiz dzīvoja viens nabaga vīrs, kas gan godīgi strādāja savu darbu, bet nekas viņam nelaimējās. Lai viņš strādāja kā strādādams, vienādi gadījās kāda klizma priekšā. Reiz vakarā viņš nāk piekusis uz māju un pārdomā par savu grūto dzīvi. Pretī viņam nāk velns un prasa: „Kādēļ tāds noskumis?”
Vīrs atbild: „Kā man nebēdāties? Pūlējos, cik vien spēdams, bet nekā netieku uz priekšu.”
„Apsoli man savu dvēseli, tad es tev došu daudz naudas.”
„Labāk dzīvošu par nabagu nekā par velna kalpu.”
„Ja negribi man dvēseli atdot, tad izdari vienu no trim noziegumiem. Vai nu nosit kādu cilvēku, vai nozodz otram kādu lielāku mantu, vai arī sadzeries. Arī par to es tev došu lielu naudu.”
To dzirdēdams, vīrs sāka domāt: „Esmu godīgs cilvēks, kādēļ par cilvēka sišanu jeb zagšanu gan nevaru domāt. Bet piedzerties jau var arī goda vīrs. Dzeršana jau vēl nav liels grēks. Pēc tik daudz raizēm varu vienu vakaru arī papriecāties kā citi ļaudis.”
Tā apdomājies, viņš saka uz velnu: „Ja tu man labi par to samaksā, tad varu šovakar sadzerties.”
Velns atbild: „Tepat netālu ir krogs, iesim tūdaļ turpu. Par apsolīto algu tu nebēdājies!”
Velns ir pieņēmis cilvēka izskatu, paņem nabaga vīru līdz, un tā abi aiziet uz krogu. Tur velns izpērk dzērienus, dzer pats un dod arī nabaga vīram! Nogurušam strādniekam dzērieni iet labi pie sirds, un tas nu dzer vienu glāzi pēc otras. Kad vīrs jau ir labi iereibis, tad velns to ved laukā. Izejot no kroga ārā, velns rāda nabaga vīram vienu naudas maku, ko pametis pašlaik no kroga izgājis kungs, un saka: „Redzi, kāda tev laime! Liels naudas maks!”
Vīrs atbild: „Tas jau nav mans!”
„Kāds tu muļķis! Tu žēlo bagāta kunga mantu!”
„Kā es varu ņemt otra naudu?”
„Ko tu paņem, kad neviens neredz, tas ir tavs. Ņem drīzāk un nekavējies!”
Nabaga vīrs pēdīgi arī paņem maku un iebāž to ķešā. Bet arī kungs bija pamanījis, ka naudas maks izkritis, un steidzies atpakaļ uz krogu. Viņš arī bija dzirdējis, ka divi vīri runā par svešu naudu, un redzējis, ka viens dzērājs iebāž no zemes paceltu maku ķešā. Ātrās dusmās viņš pieskrēja dzērājam, iesita tam pa ausi un uzkliedza: „Atdod manu naudas maku!”
Arī nabaga vīrs nu bija saskaities un, nevarēdams dzērumā vairs dusmas valdīt, sita vecajam kungam pa galvu. Kungs nokrita gar zemi un bija pagalam. Nu tikai vēl vīrs saprata, kāda kaunā un nelaimē tas ar savu dzeršanu bija kritis. Lielās bailēs viņš aizskrēja uz tuvējo mežu un tur pakārās.
Tā nu izrādījās, ka dzeršana bija vēl lielāks grēks nekā zādzība un slepkavība.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]