dvēsele, -es, dsk. ģen. -ļu, s.
1. parasti vsk. Cilvēka psihiskā struktūra, garīgā pasaule, būtība, kas izpaužas noteiktu jūtu, domu, personības īpašību kopumā. Cilvēka jūtu pasaule. Arī psihe.
Bagāta dvēsele. Plaša dvēsele. Dziļa dvēsele. Smalka dvēsele. Skaidra dvēsele. Tīra dvēsele. Sieviete ar atsaucīgu dvēseli. Viņam ir mākslinieka dvēsele. Dvēseles skaistums. Dvēseles skaidrība. Dvēseles siltums. Dvēseles līdzsvars. Dvēseles cīņa. Dvēseles mokas. Dvēseles ciešanas. Dvēseles spēki. Izprast cita cilvēka dvēseli. Prieks laužas no dvēseles. Dzirdētais un redzētais iespiežas dvēselē.
Viņš ir ar bērna dvēseli, arī viņam ir bērna dvēsele – saka par jūtīgu, labsirdīgu, arī panaivu cilvēku.
Ielauzta (arī aizlauzta) dvēsele – pārdzīvojumos traumēta psihe.
Izmocīta dvēsele – pārdzīvojumos ļoti novājināti garīgie spēki, nogurdināta psihe.
Izdegusi dvēsele – saka, ja pārdzīvojumos zudusi spēja dziļi izjust.
Ieskatīties (arī ielūkoties) dvēselē – daļēji izzināt, apjaust (kāda) garīgo pasauli, jūtas, domas.
Lasīt dvēselē – saprast (kāda) garīgo pasauli, jūtas, domas.
Atstāt pēdas dvēselē – jūtami ietekmēt (kāda) garīgo pasauli, būtību.
Saindēt (arī sagandēt) dvēseli – negatīvi ietekmēt (kāda) garīgo pasauli, garīgo attīstību.
Ielīst dvēselē sar. – nesmalkjūtīgi izzināt (kāda) slēptākās jūtas, domas.
Par cilvēkiem mēdz teikt, ka acis ir viņu dvēseles spogulis. Zvaigzne 59, 13, 12.
// Domāšanas veids, dzīves uztvere, radošās spējas, kultūra, kas raksturīgi (kādai cilvēku kopai, parasti tautai).
//arī dsk.; savienojumā ar apzīmētāju; sar. Cilvēks, kuram raksturīga noteikta īpašība.
Līdz šim par Sperkāju Agati nebija otras klusākas un padevīgākas dvēseles. Niedre 6, 258.
2. parasti vsk. Būtiskākais, raksturīgākais, kas piemīt (piemēram, kādai vietai, priekšmetam).
3. Cilvēks (arī cilvēku grupa), kas iedvesmo, vada, veido, ietekmē (kādu kolektīvu). Cilvēks, kas ar lielu ieinteresētību organizē, vada (kādu pasākumu).
Mājas dvēsele – saka par ģimenes locekli, kas nosaka, būtiski ietekmē ģimenes, mājas kārtību, noskaņu, tradīcijas.
4. novec. Cilvēks (parasti kā vienība cilvēku skaitā).
Dvēseļu revīzija vēst. – feodālisma laikā tautas skaitīšana Krievijā galvasnaudas un rekrūšu sadalei.
.. [grāfam] piederēja Smiltenes un Siguldas muižas ar 2318 dvēselēm. Māksla 70, 4, 29.
5. rel. Tas, kas (cilvēkā) ir nemirstīgs un var viņpasaulē eksistēt patstāvīgi, neatkarīgi no ķermeņa.
// Cilvēks.
Kam tad būs atbildēšana par šīm pazudušajām dvēselēm? [Domā mācītājs.] Upīts XI, 334.
6. filoz. Ideālistiskajā filozofijā un psiholoģijā – kāds no apziņas elementiem.
7. parasti vsk. vokatīvā: dvēsele; savienojumā ar apzīmētāju; novec. Uzruna ar svinīgu vai lirisku mīlināmu nokrāsu.
Laima: Saki, ka tu mani mīli, tad viss ir pagājis un es neesmu cietusi. Strautiņš: Es tevi mīlu, mana dvēsele. Aspazija 3, 275.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]