Niknā pamāte
Kādam puisēnam bij grūtas dienas – nikna pamāte to nevar ieredzēt ne acu galā. Reiz puisēns aizbrauc tēvam uz tirgu līdz. Tēvs tirgū grib priekš puisēna zirgu nopirkt, bet puisēns saka: „Tēt, tie zirgi priekš manis par dārgu, brauksim labāk mājā.”
Labi. Uz ceļa tie satiek vecu sirmgalvi, kuram tāds zirdziņš, ka ne paiet. Puisēnam vājais krabiņš iekrīt acīs. Viņš lūdz tēvu, lai to priekš viņa pērkot. Tēvs gan pretojās, kur tādu likšot, bet, kad nu lūdzās, – lai notiek arī. Puisēns pārved savu krabiņu mājā un sāk to kopt. Un, skaties tik, par vienu nedēļu kakls kā ritenis, mugura kā lāva. Tas pamātei vēl jo vairāk rieba. Zirgs ar puisēnu esot velna pilni! Kādu dienu pamāte nevar vairs savas dusmas savaldīt – viņa apņemas puisēnu ar velna rutku nonāvēt. Bet labais zirgs puisītim izlīdz – pamātes nodomu izzinājis, stāv bēdīgs, nodūris galvu pie siles, ne ēd, ne ir. Puisēns, to redzēdams, prasa: „Diezin, zirdziņ, kas tev noticis?”
Zirgs tūlīt sāk runāt un atbild: „Kā nenoskumt – pamāte tevi grib nolietāt. Viņa iedrupinājuse piena maizē velna rutku. Neēdi vis, dēliņ, pienamaizi, citādi būsi pagalam.”
Puisēns paklausa un paliek dzīvs. Otrā dienā zirgs atkal bēdīgs.
„Kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis?”
„Jā, pamāte izvārījuse velna rutka putru priekš tevis. Neēdi!”
Puisēns paklausa un neēd. Bet nu pamāte nevar vairs izbrīnīties, kas puisēnam padomu piedod. Viņa aiziet pie raganas, lai tā pasacītu, kas puisēna padoma devējs. Ragana atbild: „Treknais zirgs stallī. Kauj zirgu nost, tad puisēnu nonāvēsi!”
Labi – kaušot nost.
Trešā dienā zirgs atkal bēdīgs.
„Kas nu tev, labo zirdziņ, uzgājis?”
„Jā, pamāte mani nokaus. Bet, nekas, tik paklausi mani, tad būs labi. Ja nu pamāte mani kaus, tad pienāci labi tuvu, lai manas asinis varētu tev uz cepuri uzsprāgt. Cepuri aproci dārzā. Tai vietā izaugs zelta bumbiere, zelta augļiem. Tu vari augļus ēst, cik gribi, bet, ja pamāte ēdīs, tad tik paskaties, kas notiks.”
Puisēns tā dara. Zirgu kaujot, tam uzsprāgst viena asins pile uz cepuri. Cepuri tas aprok dārzā. Tur izaug zelta bumbiere zelta augļiem. Puisēnam augļi ļoti smeķ. Pamāte to ieskatās, tai arī kārums uznāk. Bet līdz ko vecene vienu augli apēd, tā atkrīt augšpēdu un izdziest.
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]
Sods par skaišanos
Divi brāļi gājuši reiz vietas meklēt. Viens iegājis kādā muižā un tur ar kungu saderējis. Norunājuši ar kungu tā: kurš pirmais palikšot dusmīgs, tam deguns jānogriežot. Kungs tūliņ otrā dienā sūtījis puisi ganos un nedevis nemaz maizes līdz. Vakarā kungs gājis puišam pretī un piedāvājis viņam stopā ūdeni, lai nodzeroties. Kur nu neēdis dzers? Tā arī puisis nedzēris. Kungs prasījis, vai šis dusmīgs, uz ko puisis atbildējis, ka neesot vis dusmīgs. Ir vēlāk vakarā nav ēst devis.
Otrā dienā licis atkal ganos iet bez maizes un nācis atkal ar ūdens stopu pretim, un piedāvājis dzert, bet puisis nedzēris. Kungs prasījis, vai dusmīgs esot, uz ko puisis atbildējis: „Kā nu dusmīgam nebūt, jau divas dienas neēdis un vēl dzert dod!”
Kungs nogriezis puisim degunu. Puisis ar vairs nedzīvojis un gājis projām. Uz ceļa saticis ar savu otru brāli, kas prasījis, kur šā deguns palicis. Viņš tam ar visu izstāstījis, ka muižā ar kungu tā saderējis, ka tam, kam pirmajam dusmas rodas, deguns jānogriežot. Kungs viņam divas dienas nedevis ēst un vēl vakarā nesis ūdens stopu, lai dzerot. Kad nu kungs viņu prasījis, vai dusmīgs esot, viņš atbildējis: „Zināms, vai tad nu bez dusmām!” Un tā tad kungs šim degunu nogriezis.
Otrs brālis nu iet uz to muižu, saderas atkal tāpat ar to kungu, ka tam, kas pirmais dusmīgs, deguns jānogriež. Kungs liek viņam tāpat ganos iet. Puisis, uz ganiem iedams, paņēmis uguni, podiņu un sāli, kurinājis uguni, nokāvis jēru, vārījis gaļu un ēdis. Vakarā, ka sadzinis lopus mājā, gājis kungs ar ūdensstopu, bet puisis izdzēris un sacījis: „Kaut vēl vairāk būtu bijis!”
Kungs ar viņam nedevis vakariņas nemaz. Rītu kungs licis atkal ganos iet. Puisis nokāvis atkal vienu jēru un vārījis. Vakarā nācis lielskungs tāpat ar ūdens stopu. Puisis par ūdeni lielkungam pateicies un sacījis: „Kaut jel lielskungs uz ganiem būtu atnesis pretī!”
Kungs prasījis, vai dusmīgs esot, uz ko puisis atbildējis: „Nemaz!”
Lielskungs ir trešo dienu licis ganos iet, un puisis vienmēr kāvis pa jēram. Pēdīgi dabūjis lielskungs zināt, ka puisis jērus ganos kaujot, un prasījis, kāpēc šis tā darot. Puisis atsaucies: „Vai lielskungs par to dusmīgs?”
„Neesmu vis dusmīgs,” atteicis kungs un nav viņu vairs ganos sūtījis, bet licis, lai zirgus pucējot un lai karieti iesmērējot. Puisis ar ņēmis izdarīt, nogriezis visiem zirgiem krēpes un asti un izsmērējis karietei iekšpusi un ārpusi ar darvu. Kungs gājis skatīties, vai puisis savu darbu labi padarījis, un visu to redzēdams, brēcis pilnā kaklā, lai tūliņ ejot prom. Puisis prasījis, vai kungs par to dusmīgs esot. Kungs atbildējis, ka neesot vis dusmīgs.
„Kad kungs nav dusmīgs, tad jau es ar’ vēl projām neiešu,” atteicis puisis. Kungs, viņu projām nevarēdams dabūt, iedzēris miega zāles un izlicies par nomirušu. Lielmāte gan teikusi puisim, ka lielskungs nomiris un lai šis tak tagad virzoties projām, bet puisis atteicis, ka viņš vēl gribot savu lielkungu nomazgāt un zārkā ielikt, jo citādi viņš projām neiešot. Lielmāte ar’ paļāvusi to vaļu, lai mazgājot. Puisis novārījis labu karstu ūdeni un uzgāzis lielkungam virsū. Lielskungs stāvus kā miets. Puisis nu prasījis, vai lielskungs par to dusmīgs. Lielskungs turpretim atteicis, ka neesot vis dusmīgs. Pēdīgi kungs lūdzis ar lūgšanu, lai projām ejot, bet puisis tik prasījis: „Vai lielskungs par to dusmīgs?”
Galu galā atdevis lielskungs visu savu naudu, un tad puisis aizgājis projām.
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]