Neuzticami draugi
Vienam tēvam bija vienīgs dēls. Dēlam bija trīs draugi, kurus tas arvienu tēva priekšā cildināja un slavēja. Bet tēvs atbild: „Ko nu lielies! Man tikai viens vienīgs draugs, bet tas arī cauru mūžu bija uzticams; tev draugu diezin cik, tomēr, vai no viņiem jel viens ir uzticams, jāšaubās.”
Dēls tiepjas, ka esot visi trīs uzticami. „Nu labi! Nokauj tad balto vepri, paslēp pelūdē, aizej izlikdamies pie saviem draugiem un ģuģējies: „Draugi mīļie! Nokāvu cilvēku, paslēpiet mani!” Redzēsim gan, ko viņi darīs.”
Labi, dēls paslēpj vepri pelūdē un aiziet pie pirmā drauga vaimanādams: „Nokāvu cilvēku, nokāvu cilvēku! Paslēp nu mani!”
Bet teicamais draugs neļāva ne apsēsties nelaimīgajam; izdzina pa durvīm, lai iet, kur grib.
Nu aizgāja pie otra drauga vaimanāt: „Nokāvu cilvēku! Nokāvu cilvēku! Paslēp nu mani!”
Bet teicamais draugs neļāva ne apsēsties nelaimīgajam; izdzina pa durvīm, lai iet, kur grib.
Nu aizgāja pie trešā drauga vaimanāt: „Nokāvu cilvēku, nokāvu, paslēp nu mani!”
Bet teicamais draugs neļāva ne apsēsties nelaimīgajam; izdzina pa durvīm, lai iet, kur grib.
Tagad dēls pārnāca pie tēva, sacīdams: „Tēt! Ir gan jums taisnība: tie nav vis īstie draugi, izdzina taču mani pa durvīm laukā.”
„Are, ko teicu. Bet aizej pie mana drauga un iesakies tikai to vārdu: „Tēvs nokāva cilvēku – nāc un paslēp viņu!” Tad redzēsi, kas ir īsts draugs.”
Labi, dēls aiziet pie tēva drauga un saka: „Mans tēvs nelabi izdzīvojies: nokāva cilvēku – kur nu slēpsim viņu?”
„Apžēlojies! Ko, vai patiesi? Tad man jāiet, tad man jāiet!"
Un tēva draugs tūliņ ar asaru pilnām acīm tečiņus atskrēja pie nelaimīgā. Bet kas ir? Atskrien: tēvs, cūku pelūdē rādīdams, pasmējās: „Tas labi, ka atnāci manās cūku bērēs, – dzīrosim nu!”
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Abi dzīvē un nāvē savienotie draugi
Reiz dzīvojuši divi puiši. Abi bijuši labi draugi, tādēļ norunājuši viens otru aicināties savās kāzās. Bet drīzi pēc tam viens no viņiem nomiris. Kad un otram bijušas kāzas, tad tas – solījumu turēdams – aizgājis, no baznīcas braukdams, uz kapsētu pie drauga kapa aicināt viņu kāzās. Labi. Bet mirušais draugs aicinātājam atteicis: „Nāc papriekšu manās kāzās, tas jau ilgi nebūs.”
Gājis arī līdz zemes apakšā. Iegājuši – draugs lūdzis, lai padancojot jel vienu danci. Padancojis, tūliņ atkal steidzies virszemē. Atnācis – neviena vairs nav pazinis. Kad nu ierunājies, tad ļaudis stāstījuši, ka vienreiz esot gan brūtgāns nozudis no baznīcas braucot, bet tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ. Puisis bijis gluži sirms un drīzi nomiris.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]