Pēc Pirmā pasaules kara, nodibinoties Latvijas Republikai, daļā sabiedrības sākās jau no 20. gadsimta sākuma aktuālie īpašas latviešu mentalitātei un latviešu tautas vēsturei atbilstošas reliģijas meklējumi. Nozīmīgs jautājums bija latviskās reliģijas attiecības ar kristietību. Filozofs Voldemārs Reiznieks nāca klajā ar ideju radīt pavisam jaunu vai no pasaules reliģiju elementiem veidotu reliģiju. Mācītājs Jānis Sanders savukārt ieteica savienot kristīgo ticību ar latviešu (baltu) senreliģiju. Rakstnieka Viktora Eglīša vadītā latviešu inteliģences pulciņa „Kamols” mākslinieks Ernests Brastiņš ieteica atjaunot senlatviešu reliģiju, tomēr sākotnēji viņam bija vismazākais atbalsts, tomēr dievturības izveidē izšķirošā loma tālāko notikumu attīstībā bija tieši E. Brastiņa personībai. Latviešu dievturu sadraudze tika reģistrēta Latvijas Republikas Garīgo lietu pārvaldē 1926. gada 26. jūlijā, reģistrācijas apliecība tika izsniegta Kārlim Marovskim-Bregžim, bet Ernesta Brastiņa vadīto Latvijas dievturu sadraudzi, ko reizēm attēlo kā vienīgo dievturu organizāciju pirmskara Latvijā, Garīgo lietu pārvalde reģistrēja vēlāk – 1927. gada 7. oktobrī. 1929. gadā tā tika pārreģistrēta kā Latviešu Dievturu sadraudze, apvienojot Rīgas, Valmieras, Jelgavas un Liepājas draudzes, bet no 1934. gada tā turpināja darboties kā sabiedriska organizācija. [Sagatavots pēc: Misāne 2005 : 106; Ozoliņš 2009 : 41]
E. Brastiņš apkopoja un izdeva latviešu tautasdziesmas trīs sējumos „Latvju Dieva dziesmas”, „Latvju tikumu dziesmas” un „Latvju gadskārtas dziesmas”, kas kļuva par galveno materiālu dievturības mācībai. Tās mēdza dēvēt arī par latviešu „bībeli”.
1932. gadā E. Brastiņš izdeva grāmatu „Dievtuŗu cerokslis jeb teoforu katķisms”, kas kalpoja kā reliģijas katķisms un pēc kuras bija daudz vienkāršāk orientēties dievturības mācībā. Otrs redzamākais kustības ideologs bija Kārlis Bregžis, kurš publicēja grāmatu „Latvju reliģijas mācība”. Lai popularizētu mācību, dievturi izdeva mēnešrakstu „Dievtuŗu Vēstnesis” (1928–1932), kas kopš 1933. gada pazīstams ar nosaukumu „Labietis”.
Reliģijas pētniece A. Misāne uzskata, ka galvenā atšķirība starp abiem dievturības izveidotājiem bija viņu attieksme pret reliģiskās mācības praksi: E. Brastiņš uzsvēra dievturības izplatību plašās ļaužu masās un tās vēlamo ietekmi politikā, K. Bregžis savukārt dievturību saskatīja vienīgi kā privāti praktizējamu – ģimenē vai nelielā kopienā. Tā, piemēram, K. Bregžis raksta: „Publisku dievkalpojumu un profesionālu mācītāju latvju reliģijā nav un nedrīkst būt.” Sabiedrībā aktuālāki un saprotamāki bija E. Brastiņa uzskati.
[Sagatavots pēc: Misāne 2005 : 111–113]
Gan dievturu mācība, gan rituāli ir vienkārši. Dievturu mācības centrā ir triāde Dievs – Māra – Laima, kas dievturības klasiskajā variantā tiek atzītas par vienas realitātes izpausmēm. Antropoloģiski cilvēka būtība tiek aprakstīta ar citas triādes – augums (miesa jeb ķermenis) – dvēsele – velis – palīdzību. Dievturība noliedz grēka realitāti un līdz ar to pestīšanas (vai analoga koncepta) nepieciešamību. Dievturi „nelūdz” šī vārda kristīgajā izpratnē. Ar mainīgu regularitāti dievturu kopienas pulcējas iekštelpu vai brīvdabas daudzinājumos, kuru sastāvdaļas ir tautasdziesmas, kokles un/vai citu tautas instrumentu spēle un uzrunas par konkrētām tēmām. Sarežģītāki un formā izsmalcinātāki var būt rituāli, kas saistīti ar mūža godiem – bērna uzņemšanu dzimtā, vedībām jeb līdzināšanu, vāķēšanu un bedībām – vai gadskārtām. Mūsdienu dievturība kļūst aizvien daudzveidīgāka gan rituālu, gan mācības ziņā.
[Sagatavots pēc: Misāne : http://folklora.lv/vestkopas/folkloristi/delis.cgi?read=1179]
20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē un 30. gados dievturībā iesaistījās pazīstami latviešu kultūras darbinieki: Viktors Eglītis, Jānis Veselis, Hilda Vīka, Jānis Norvilis, Jēkabs Bīne u. c., kopumā dievturu draudzēs bija ap 1000 biedru. Mūsdienās ir kādas 16 dievturu grupas, kurās ir aptuveni 600 biedru.
Latviešu dievturu sadraudzes darbība tika aizliegta 1940. gadā. Pēc Otrā pasaules kara aktīva darbība atsākās latviešu trimdas dievturu vidū, kur ar dievturības konceptu saistītās aktivitātes (godi, gadskārtas u. c.) būtiski ietekmēja latviešu kultūras saglabāšanos emigrācijā. Latvijā dievturu darbība atjaunota 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē, bet draudze oficiāli reģistrēta 1990. gada 18. aprīlī. Par atjaunotās Latviešu dievturu sadraudzes līderi kļuva keramiķis Eduards Detlavs. [Sagatavots pēc: Ozoliņš 2009 : 41]
Galvenie dievturības aspekti un darbība:
1) dievturība tiek akcentēta kā latviska reliģija, kas īpaši piemērota latviešu mentalitātei;
2) dievturība pastāv līdzās citām reliģiskām kustībām, bet kritiski vēršas pret kristietību;
3) dievturībā uzsver, ka katram dievturim ir jāstrādā tautas labā un tautas intereses ir svarīgākas par indivīda interesēm;
4) dievturu grupu galvenie darbību veidi ir daudzinājumi, gadskārtu rituāli, ģimenes godi, kultūrvēsturiskas ekskursijas (kulta vietu, svētvietu, pilskalnu apmeklējums), folkloras grupu koncerti, talkas, dievturu izdevumu sagatavošana, mediatīvi rituāli, lielo gadskārtu un valstiski nozīmīgu diena svinēšana;
5) dievturības pamats ir latviešu folklora, kuras tēli un motīvi tiek interpretēti kā ticības pamats, kas nebalstās folkloras zinātniskajā izpētē; tiek akcentēti atsevišķi uzskati un jēdzieni:
• dievturībā uzsvērta trīsvienība: viena dieva trīs izpausmes ir Dievs – Māra – Laima, Laimas funkcijas izpilda Laima, Dēkla, Kārta, cilvēku pēc nāves veido augums, dvēsele, velis;
• daudzi dievturi senprūšu svētvietu Rāmavu uzskata par visu baltu cilšu kopējo senvietu;
• dievturi īpašu uzmanību pievērš ornamentam, tā skaidrojumam un izmantojumam;
• konstants jēdzienu krustabas, vedības un līdzināšana un bedības lietojums, noraidot apzīmējumu kristības, kāzas, bēres lietojumu, kas arī ir sastopams tautasdziesmu tekstos;
• dievturi aktualizē jēdzienus godi, gadskārtas, dzīvesziņa.
[Sagatavots pēc: Ozoliņš 2005; Pūtelis 2013]
Mūsdienās dievturu grupu darbībā vērojamas tendences folkloras kanonu (E. Brastiņa veidotos krājumus vai K. Barona sastādītās „Latvju Dainas”) papildināt ar līdzīgu ideju un vērtību tekstiem. Piemēram, ievērojamu vietu dievturu pārdomās vienmēr ieņem latviešu literatūra. Daiļdarbu selektīva atlase papildina dievturu tekstuālo kopumu, turpinot tradīciju atbilstoši „latviešu tautasdziesmu garam” un piešķirot dievturu pasākumiem modernāku veidolu un mūsdienīgāku pasaules uztveri. Spilgts piemērs ir daudzinājums Pekas kalnā 2007. gada 5. augustā, ko organizēja Beverīnas draudze (Valmiera) un Rāmavas draudze (Rīga), piedaloties arī folkloras kopai „Laiva”. Daudzinājums tika veltīts latviskā dzīvesveida nākotnei. Daudzinājumā tika nolasīti latviešu dzejnieku Kārļa Krūzas, Viktora Eglīša, Kārļa Skalbes, Zinaīdas Lazdas, Anšlava Eglīša, Ārijas Elksnes, Vizmas Belševicas, Leona Brieža, Māras Zālītes, Igora Jakaiša, Ulda Bērziņa, Imanta Ziedoņa dzejoļi. Literatūra paplašina reliģiskās pieredzes iespējas un intensitāti, bagātina reliģisko domu, pamazām veidojot aptverošāku intelektuālo tradīciju, kas līdz šim ir bijusi visai vājš dievturības priekšstatu kompleksa komponents. [Sagatavots pēc: Ozoliņš 2009 : 42]
Dievturība vienlīdz piederīga divām sfērām – reliģiju pasaulei un nacionālismam, t. i., politiskajai ideoloģijai, un šī divkāršā piederība nodrošina tai īpatnu vietu Latvijas sociālajā un reliģiskajā vēsturē. E. Brastiņa un līdzgaitnieku darbus caurvij ideja par īpašu latviešu tautas vēsturisku un reliģisku misiju, visas tautas saliedēšanu ideālu mērķu vārdā, šķeļot sociālo šķiru struktūru un pretdarbojoties ekonomiskajiem apsvērumiem, par vienojošo izvirzot etniskas vērtības un to aizsardzību un nostiprināšanu.
Dievturību var raksturot kā piederīgu tā dēvētajām pasauli apliecinošajām reliģiskajām kustībām, tām, kas māca, ka cilvēks un pasaule pamatā ir labi. Līdz ar to no šādu kustību sekotājiem netiek prasīta īpaša uzvedība, kas radikāli atšķirtos no sabiedrībā pieņemtās. Dievturības gadījumā gan būtu jāprecizē, ka latvietis ir labs.
Dievturība ir reliģija. Tas, ka tai trūkst citām reliģijām raksturīgu jēdzienu, prakšu vai atribūtu, nav arguments, lai tā nebūtu reliģija. Dievturi apliecina gan reliģisku svētuma pārdzīvojumu, gan reliģiskas jūtas. Tāpat dievturiem ir mācība, noteiktas doktrīnas, kas tiek atzītas par pareizām, sakrālie naratīvi un rituāli, kā arī gatavība uzņemties atbildību par savas ticības sekām. Vairumam dievturu ir skaidra pašidentitāte.
[Sagatavots pēc: Misāne : http://folklora.lv/vestkopas/folkloristi/delis.cgi?read=1179]