dēls, v.
1. Vīriešu dzimuma bērns (attieksmē pret vecākiem).
Vienīgais dēls. Vecākais, jaunākais dēls. Dēli un meitas. Dēla dēls. Dēls ļoti rūpējās par saviem vecākiem.
2. poēt. Cilvēks kā cildināms (savas tautas, kopas) loceklis.
Viņš bija īsts savas tautas dēls. Dzimtenes dēli.
3. sar. Mīlināmā vai laipnības uzrunā – jaunāks vīrietis, zēns.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 233]
dēls, -a, v.
1. Vīriešu dzimuma bērns (attiecībā pret vecākiem).
Jaunākais dēls. Pašu dēls. Brāļa dēls. Māsas dēls. Īstais dēls.
Tas bija mātes mīļais dēls, čīkstīgs un skaudīgs kā tēvs... Zūze ticēja katram vecākā dēla vārdam .. Sakse 2, 35.
Apenājs Reinis Eduarda dēls, dzimis 1921. gadā. Mazā ģīmetne rādīja jaunu puisi ar kupliem, melniem matiem. Birze 3, 8.
pārn. Rītu atnāks saules dēli, Uzjās stāvā stikla kalnā .. Rainis VII, 422.
2. sar. Vecāka cilvēka laipna uzruna jaunākam vīrietim.
Pēdīgi Jānis saņēmās. „Grobiņa tēv, vai tu domā, ka tava nauda nestāv droši?” viņš jautāja. „Ko nu, dēls, par drošību, drošības dēļ nav ko runāt ..” Blaumanis I, 276.
3. poēt. Vīrietis – tautas, kolektīva u. tml. loceklis.
Tautu (retāk tautas) dēls folkl. – jaunietis no cita novada vai no citas dzimtas, radu saimes.
Un tautu dēls dabū „zelta cirvi, lai izcirta oša laivu”. J. A. Jansons 1, 50.
Ko plēsies, tautu dēls. Nava [nav] tavas līgaviņas. Rainis VIII, 364.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
d¥ls – d¥ls, demin. dêlĩc, -ĩna. d¥ls bìš apprecẽjiês
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 256–257]
Ergonīmi – Piekūns un dēls, riepu serviss Mārupē; Pērkons un dēli, SIA; Dēli, kafejnīca.
dēls; pamatā ide. *dhē- ‘zīst, zīdīt’ > b. *dē-, no kā la. apv. dēt [dêt] ‘zīst’ un dēle. Tātad dēls sākotnēji ‘zīdāmais, zīdainis’. Latviešu valodā (tāpat arī latīņu) valodā izzudis senais ide. apzīmējums *sūn(u)s. Uzskata, ka tas izskaidrojams ar maģiskiem priekšstatiem (tabu): vairījās izrunāt dēla „īsto” vārdu, lai viņu nepakļautu ļauno spēku iedarbībai.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 208]