Morfoloģiskais raksturojums
cilvēks – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija
|
|
vsk.
|
dsk.
|
|
N.
|
cilvēk-s
|
cilvēk-i
|
|
Ģ.
|
cilvēk-a
|
cilvēk-u
|
|
D.
|
cilvēk-am
|
cilvēk-iem
|
|
A.
|
cilvēk-u
|
cilvēk-us
|
|
I.
|
ar cilvēk-u
|
ar cilvēk-iem
|
|
L.
|
cilvēk-ā
|
cilvēk-os
|
|
V.
|
cilvēk!
|
cilvēk-i!
|
Sintaktiskās funkcijas
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Cilvēks ir suņa saimnieks.
2) apzīmētājs – Cilvēka sirds un prāta harmonija ir svarīgs laimes nosacījums.
3) izteicēja daļa – Dabas galvenais piesārņotājs ir cilvēks.
4) galvenais loceklis – Lielais cilvēks.
5) papildinātājs – Politika aizrauj daudzus cilvēkus.
6) vietas apstāklis – Cilvēkā slēpjas dažādi pārsteigumi.
Vārdu savienojumi jeb kolokācijas
cilvēka attīstība, cilvēka atbildība, cilvēku bars, cilvēka cieņa, cilvēka daba, cilvēka darbs, cilvēka gars, cilvēka prāts, cilvēku pūlis, cilvēka sirds, cilvēka skelets, cilvēka uzvārds, cilvēka vārds
darba cilvēks, ģimenes cilvēks, prāta cilvēks, sirds cilvēks
brīvs cilvēks, gudrs cilvēks, jauns cilvēks, laimīgs cilvēks, liels cilvēks, ļauns cilvēks, mazs cilvēks, neparasts cilvēks, saprātīgs cilvēks, sīksts cilvēks, strādīgs cilvēks, svešs cilvēks, tuvs cilvēks, vecs cilvēks, vienkāršs cilvēks, vientuļš cilvēks
LVV šķirklis
cilvēks, v.
1. Visaugstāk attīstītā Zemes dzīvā būtne, kas spēj domāt, runāt, izgatavot darba rīkus un izmantot tos sabiedriskā darba procesā.
Pirmatnējais cilvēks. Cilvēka izcelšanās. Cilvēka anatomija, attīstība. Cilvēku sabiedrība. Cilvēka darbs. Cilvēku pūlis. Labs, ļauns cilvēks. Enerģisks cilvēks. Jautrs, noslēgts cilvēks. Darba cilvēks. Precēts cilvēks.
Puiša cilvēks sar. – neprecējies vīrietis.
Vīrieša cilvēks sar. – vīrietis.
Sievieša cilvēks sar. – sieviete.
Aprēķina cilvēks – pašlabuma meklētājs.
2. dsk. Sabiedrība; ļaudis.
Būt, rādīties, iet cilvēkos. Tāds, ka nevar cilvēkiem acīs rādīties.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 204]
LLVV šķirklis
cilvēks, -a, v.
Visaugstāk attīstītā dzīvā būtne, kas spēj domāt, runāt, izgatavot darba rīkus un izmantot tos sabiedriskā darba procesā.
Gudrs cilvēks. Enerģisks cilvēks. Darba cilvēks. Cilvēka izcelšanās. Cilvēka attīstība. Cilvēka darbs. Cilvēka cieņa.
Cilvēku cilts – cilvēce.
Cilvēks ar galvu – saka par saprātīgu, atjautīgu, gudru cilvēku.
Aprēķina cilvēks – pašlabuma meklētājs.
Precēts (arī ģimenes) cilvēks sar. – precējies vīrietis, retāk precēta sieviete.
Miera cilvēks sar. – cilvēks, kas izvairās no naidīgām attiecībām, sadursmēm.
Līze skatījās pa logu un brīnījās, cik daudz cilvēku pulcējās ap šūpotnēm. Sakse 2, 14.
Arturs: Mans tēvs bija ļoti noslēgts cilvēks .. mūžīgi nodarbojās tikai ar savām kolekcijām. Brodele 5,35.
„.. esmu miera cilvēks, un tu arī neesi nekāda draiska.” Blaumanis 2, 77.
// Tas, kas ir atsaucīgs, izpalīdzīgs, labsirdīgs.
Kātiņa jau otro gadu pie govīm Mežavilkos. Tie bij cilvēki, tur bērns varēja dzīvot. Upīts 4, 713.
// dsk. Ļaudis, nenoteikts vīriešu un sieviešu kopums.
Uz ielas cilvēku pūlis.
Ē, puiši! Ē, meitas! Ē, cilvēki, palīgā, palīgā! Blaumanis II, 323.
// parasti dsk.; novec. Gājēji, kalpi. Saime.
Kur gan viņa [saimnieka] cilvēki kavējās .. Beidzot visa saime bij kopā .. Blaumanis II, 323.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Latviešu-latgaliešu vārdnīca
cilvēks – cylvāks; cilvēki (dsk.) cylvāki (ļauds); mīļš cilvēks – mīls cylvāks; cilvēku ka biezs – ļaužu bīzmynai (ļaužu kai opluotā)
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
Sinonīmi
cilvēks – būtne, dvēsele
cilvēki – ļaudis, sabiedrība
Onomastika jeb īpašvārdi
Ergonīmi – Cilvēks, SIA; Cilvēks cilvēka labā, sociālās aprūpes biedrība.
Etimoloģija
cilvēks, aizguvums; no skr. человѣкъ ‘t. p.’ (kr. человек; psl. *čelověkъ < *kelověkъ). Vārda pamatā ide. *kel-, no kā la. celt, cilts. Parasti uzskata, ka slāvu vārds izveidojies no salikteņa, kura pirmajā daļā varēja būt *čelo ‘dzimta, cilts’ (kr. arh. чèлядь ‘saime, dzimta’) un otrajā vārds, kas atbilst lš. vaĩkas ‘bērns’, tātad saliktenis sākotnēji varēja apzīmēt ‘cilts bērns’, resp., ‘piederīgais’.
La. cilvēks (resp., tā senākā vēsturiskā forma) aizgūts no slāvu valodām sen. Parasti par cilmes valodu uzskata senkrievu valodu, bet ir arī uzskats (Trubačovs), ka vārds aizgūts jau no slāvu pirmvalodas, precīzāk: no austrumslāvu dialekta).
Senākie ide. cilvēka apzīmējumi sasitījās ar zemi (pretstats – cilvēks : dievs; zemes un debess būtnes). Latviešiem laikam senāko, no zemes nosaukuma atvasināto cilvēka apzīmējumu (kā lš. žmogùs, lat. homo) izskauda vārds vīrs; polisēmiju skaužot, šajā vietā ienāca aizguvums.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 175]
Tulkojums un atbilsmes citās valodās
angļu – man
baltkrievu – чалавек
ivritā – גבר
franču – homme
grieķu – άνθρωπος
igauņu – mees
krievu – человек
latīņu – homō
lietuviešu – žmogus
poļu – człowiek
somu – mies
ukraiņu – людина
vācu – der Mensch
zviedru – mannen
