Tradicionālā transkripcija

[cãlis]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʦɑːːlis] 

[c] – nebalsīgais troksnenis

[ā] – garais patskanis

[l] – skanenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ā.

cāl- – sakne, vārda celms

-is – galotne

cāļ+kop-ēj-s, cāļ+kop-ēj-a

dumbr+cāl-is

niedr+cāl-is

cāļ+kop+is, cāļ+kop+e

cāļ+veid+īg-ie

cālis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Cālis ir maziņš.

2) izteicēja daļa – Pūkainais kamoliņš ir cālis.

3) galvenais loceklis – Cālis zem vistas spārna.

4) papildinātājs – Vista sasauc cāļus ēst.

5) apzīmētājs – Cāļu māte ir vista.

cāļa aknas, cāļa attīstība, cāļu barība, cāļa cepetis, cāļa čiepstēšana, cāļa fileja, cāļa galva, cāļa izskats, cāļu kājas, cāļu māte, cāļa mugura, cāļa pagatavošana, cāļu stilbi, cāļu šķilšanās, cāļa tērps, cāļa zupa

vistu cāļi, zosu cāļi

balts cālis, dzeltens cālis, liels cālis, mazs cālis, netīrs cālis, pūkains cālis, slapjš cālis, tīrs cālis, vājš cālis, vesels cālis

cālis, -ļa, v.

Putna (parasti vistas) mazulis; arī jaunputns.

Perēt cāļus. Cāļi jau izšķīlušies. Vista ar cāļiem. Zosu cāļi.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 192]

cālis, -ļa, v.

Putnu (parasti vistu) mazulis. Arī jaunputns.

Balts cālis. Izšķīlies cālis. Cāļa cepetis. Cāļu māte.

Tā būs vista, viņa te nātrēs dēja, tagad varbūt perē cāļus. Birznieks-Upītis II a, 47.

Slokas ligzdo uz zemes sausā vietā .. Cāļi pēc izšķilšanās atstāj ligzdu, seko mātei .. Kronītis 1, 279. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

cālis – cuoļs
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

càlis 1. (līp, pieglaužas u. tml.) kâ càlis – saka, ja kāds nedrošā situācijā meklē patvērumu, aizsardzību (pie kāda): b*rni lipe pìe m°àtes k°â c°àļi, ka k°âc sve cìlvàksìen°àce;

2. (vārds) kâ càlis 'neizprotams, īpatnējs, arī nepieklājīgs, rupjš (vārds)': tùr [izloksnē] iêt t°âdi v°*rdi k°â c°àļi, navàr saprast, kùo kotris nùozìm¢;

3. (apreibis, noreibis u. tml.) kâ càlis – saka, ja kāds strauji apreibst, uz laiku zaudē apziņas skaidrību: Èlksnîc (uzv.) àr t°âdu [alu] istàisiŠs, ka visi nùorèibuši k°â c°àļi, ka saʒârušiês;

4. (saņemt) kâ càli 'stingri, cieši (satvert, pārņemt)': vàine ni^·kod na-iêt gul¥t,viênrèiz n°àk aûškâ – pa·l¥nît¢m vàlkâs, kom*r saņàm tevi k°â c°àli;

5. (nožmiegt) kâ càli 'viegli, ātri (nospiest, nožņaugt)': nùožmiêʒe k°â c°àli. 
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 28]

cālis – cibulis sar., cabulis sar., cibis sar., cipas sar. (lietojams daudzskaitlī), cipatas sar.

Apreibst kā cālis – ļoti ātri apreibst.

Ēd kā cālis – ļoti maz ēd.

Kā cāli – saka, ja kāds nespēj pretoties un tiek viegli, ātri pieveikts.

Prāts kā cālim, cāļa galva – saka, ja kādam ir neattīstīts prāts.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 157–158]

Zooloģijā – cālis, dumbrcāļi, niedrcāļi.

Kulinārijā – placinātais cālis.

Uzvārdi – Cālītis, Cālīte.

Vietvārdi – Cālene, pļava Brocēnu novadā; Cāliene, pļava Kuldīgas novadā; Cālīši, viensēta Priekules novadā; Cālīšsils, pilsētas daļa Baložos; Cālīšupe, upe Ērgļu novadā; Mazā Cālenīte, pļava Kuldīgas novadā.

Ergonīmi – www.calis.lv, sociālais portāls.

cālis, mantots vārds; vav. hal ‘skaņa’. (v. Hall ‘t. p.’), si. uṣa-kalaḥ ‘gailis’ (burt. ‘rītausma, saucējs’), kala-viṅkaḥ ‘zvirbulis’, gr. kaléō (<*kalō) ‘(es) saucu’, lat. calāre ‘izsaukt, sasaukt’. Pamatā ide. *kel- ‘saukt, kliegt, trokšņot, skanēt’, skaņumijā *kol-; *kal-.

Valodās ir arī šās saknes ieskaņas līdzskaņa palatalizējums.

Latviešu valodā *k‘āl- > cāl-, no kā cālis. Tātad cālis sākotnēji ‘saucējs’ (vai ‘kliedzējs, trokšņotājs’); no tā putnu nosaukumi „dumbra cālis”, „meldru cālis”. Sašaurinot nozīmi, vārds attiecināts uz vistas (retāk cita putna) mazuli.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 159–160]

angļu – chicken

franču – poulet

grieķu – κοτόπουλο

igauņu – kanaliha

krievu – цыплёнок

latīņu – pullum

lietuviešu – viščiukas

lībiešu – kaņki

poļu – kurczak

somu – kana

ukraiņu – курка

vācu – das Kücken

zviedru – kyckling

Vai manu cālīt!

Skaiti vien cāļus, gan vanags kādu noķers.

Cāļu zagļiem roka trīc.

Lai gan cālis cepts, tomēr mutē nelien.

Ielaid cāli baznīcā, viņš uzkāps kancelē.

Lai tev cāļa veselība un gaiļa mīlestība.

Cāļus padusē nevar izperināt.

Visi cāļi laktā nelec.

Cālis grib vistu mācīt.

Cāļus jāliek perēt pilnā mēnesī un pēcpusdienā, tad būs vistiņas.

Lai cāļi izdotos, tad vistas jāliek perēt tā, ka cāļi lai iznāktu jaunā mēnesī.

Cāļus perinot, jāsaliekot olas perēklī svētdienas vakarā bez saules ar tieviem galiem uz zemi, tad nākot cāļi no visām olām ārā kā baznīcēni pa baznīcas durvīm.

Olas vajag likt perināt vakarā, jo tad cāļi neies ātri gulēt un neprasīs daudz barības, bet, ja liek perināt rītā, tad iznāk otrādi.

Kad pūš dienvidu vējš, vajag likt cāļus perēt, labi izšķiļas.

Kad olas liek perēt, tad licējam vajag saģērbties raibās drēbēs ar vaļējiem matiem un vajag likt nepāru skaitu olu, un nevienam neteikt, cik olu palikts. Ja visi šie noteikumi izpildīti, tad cāļi labi izdodas.

Kad cāļus liek perēt, tad nevajag runāt, lai labi izperē.

Cāļus perinot, olas vīriešu cepurē jānes.

Ja liek vistu perēt, tad jāliek olas perēklī vai nu ar labo, vai kreiso roku. Ja grib, lai vairāk izperētu vistiņas, tad jāliek ar kreiso roku, bet, ja grib, lai vairāk būtu gailīšu, tad jāliek ar labo roku.

Cāļus perinot, olas jāliek sienā, tad cāļi dzīvos pa zāli; olas nevar likt salmos, tad cāļi ies labībā.

Pavasaros, kamēr cāļus perina, nedrīkst svilpot, jo tad cāļi nepadodas.

Izšķiltiem cāļiem no knābja jānoplēš kauliņš putraima lielumā; ja nenoplēš, tad cālis, liels izaudzis, nevar ēst.

Cāļiem pirmo reizi jādod olas ēst, jo tad jaunās vistas esot dējīgas.

Kad vista izper cāļus, tad tie 3 reizes jānoglauda un jāsaka: „Ai, smukie, pelēkie vanadziņi!”, jo tad vanags nekad neķer cāļus.

Mazus cālīšus nevajag saukt par pelītēm, tad peles tos nodzenā.

Kad vista izperē cāļus, tad, lai vārnas un vanagi neaiznestu cāļus, tos visus tūlīt pēc izšķilšanās vajag izlaist cauri rata rumbai. Tad cāļi arī labi aug.

Vanags nenes cāļus prom, ja sieviete tos izlaiž trīs reiz sev caur kreklu cauri.

Ja cāļus skaita, tad vienmēr kāds pazūd.

Kas cāļus kāvis, tam trīc rokas.

Ja rudenī kauj pirmo cāli, tad viņu nevāra kāpostos, lai vistas neknābtu kāpostus.

Ja starp cāļiem gailīšu ir vairāk nekā vistiņu, tad karš gaidāms.

Ja cāļi pīkst un vistas smiltīs purinās, tad būs lietus.

Kad cāļi salasās slēgtā vietā, tad būs lietus.

Ja cāļi agri sāk dziedāt, tad rudenī būs agras salnas.

Ja cāļi iet agri gulēt, tad būs agrs rudens.

Vīvuliņ, vāvuliņ

Koka galā olas dēj:

Izdēj olas, izšķiļ cāļus,

Ieliek vīra galviņā. – Apinis.

Papriekšu izperina cāļus, tad pašu vistu. – Siena guba un kaudze.

Apaļa mājiņa,

Ne logu, ne durvju,

Bet dzīvotājs iekšā. – Cālis olā.

Kungs sēd pilī

Bez logiem, bez durvīm. – Cālis olā.

Ne logu, ne duravu

Ķēniņš iekšā. – Cālis olā.

Vispirms dzīvoju mazā, tumšā mājiņā, kas mani baro, kad mājiņa jāatstāj, tad guļos zelta gultiņā, kas mani caur siltumu uztur, bet, kad gultiņa man apnikuse, tad metu deķi no muguras un teku starp brālīšiem. – Cālis.

Pirmreiz piedzimst ciets kā kauls, otrreiz piedzimst – svabads kājnieks. – Cālis.

Nedzīvu ieliek,

Dzīvu izņem. – Olas un cāļi perēklī.

Balti karā aiziet,

Visvisādi atnāk. – Cāļi.

Iet uz pirti – visi balti; iet no pirts – cits balts, cits melns, cits pelēks. – Cāļi perēklī.

Kas divreiz piedzimst? – Cālis.

Divi reizes dzimis, atpakaļ ecē. – Cālis.

Ēdati, sveši ļaudis,

Smeķīga rikte:

Cepta pīle, vārīts cālis,

Mušas desa piedarīta. [LD 19238-6]

Vārnas dala cāli

Reiz divas vārnas noķērušas vienu cāli un abas sākušas strīdēties: viena gribējusi dabūt lielāko daļu, otra gribējusi dabūt lielāko daļu. Kamēr viņas strīdējušās, klusām no muguras pienākusi lapsa, paņēmusi cāli, apēdusi un pateikusi paldies. Vārnas gan satrūkušās, bet bijis par vēlu.

No tās reizes vārnas kopā medīt vairs neejot un, ja kādu reizi ko kopīgi noķerot, tad ēdot bez dalīšanas.
[Pasakas par dzīvniekiem 1964 : 188]

Kāpēc olai ir čaumala?

Vai tāpēc ir

cieta, balta čaula,

lai cālim ir vairāk ko cīnīties?

Nē,

cālim ilgi nerāda sauli,

lai tam ir vairāk

ko brīnīties. [Vācietis 1984 : 7]

Cāļi

Pagalmā izvēlās

dzeltenas bumbiņas,

čiepstošas bumbiņas:

cip, cip, cip!

Atrada tārpu.

Visiem nepietiks!

Savēlās kaudzē:

cip, cip, cip!

Mamma atskrēja.

Mamma izšķīra.

Mamma sabāra:

cip, cip, cip!

Spīdēja saule.

Smiltis bij mīkstas.

Aizmiga mamma.

Cip, cip, cip!

Kopā savēlās

dzeltenās bumbiņas,

visas vienādas

dzeltenās bumbiņas:

cip, cip, cip!

Sabāza kopā

knābi pie knābja:

– Tagad lozēsim,

kurš būs gailis un

kurš būs vista! [Vācietis 1984 : 36]

Starpgadījums

Cāļu mamma, cāļu paps

Gādā ēdienu, kas labs.

Cāļu bērni pretim sauc:

„Laba nevajag daudz!

Gribam turēt diētu,

Lai var dejot baletu.”

Kur tad iesiet šitik kārni,

Līdzināties gribat vārnām?

Tik vien tērpi atšķirsies,

Mazliet mēle mežģīsies.

Niķoties nemaz nav smuki,

Tā tik dabūt var pa dupsi.

Cāļu paps grib kļūt par Franci,

Uzlūdz mammu jautram dancim.

Marseljēzai skanot braši,

Kājeles tiem kustas knaši.

„Negribam būt vārnulēni,

Gribam palikt cāļu bērni!”

Sapratuši, ka tos joko,

Cālēniem drīz amats rokā –

Deju soli liek tie kopā. [Treija 2012 : 28]

Saule kā olas dzeltenums mirdzēja pāri pasaulei. Viņā bija dzīvība. Pa viņas stariem uz zemi nāca mazi cālēni, un visi bija gaiši dzelteni. Bite arī bija dzeltena: strops viņai dzeltens, un viņa aicināja cāli stropā, bet cālis netika. „Tas nekas,” viņš nodomāja. „Visapkārt lido dzelteni tauriņi, tādi paši kā es, palidošu ar viņiem.” Cālis palēcās, bet tad atcerējās, ka viņam spārnu vēl nemaz nav, ir tikai tādi mazi dzelteni ķeksīši sānos. „Tas arī nekas,” nolēma cālis. „Izaugšu par vistu, tad lidošu augstu, augstu.” Viņš ielīda mātei vistai spalvās pie dzeltenā vēdera un aizmiga. [Ziedonis 1973 : 7]

MELNĪTE. Beidziet trokšņot! Jau durvis čīkst.

Ne vārda vairāk, tik elpot drīkst!

(Uzskrien vairāki cālēni, aiz tiem cēli nāk Klukste.)

Rau, cālēni izbirst kā rieksti no maisa

Un samulst no saules un smaržīgā gaisa.

PELĒCĪTE. Tur jau nāk Klukste, un izskats tai cēls.

KLUKSTE (lepni). Man divpadsmit meitas un viens vienīgs dēls.

(Dzirdami apbrīnas saucieni, visi putni staipa kaklus, lai redzētu cālēnus. Gailītis paceltu galvu pieiet pie Klukstes, paklanās tai, tad paņem zem rokas.) [Šteinberga 2011 : 32–33]

Tikko izšķīlušies cāļi prot skaitīt

Apzīmējums „cāļa smadzenes” turpmāk būs jālieto daudz apdomīgāk. To pierāda eksperimenti, kurus veikusi dzīvnieku uzvedības pētniece Lučija Regolina no Padujas Universitātes Itālijā.

Pētnieki izmantoja divus papīra aizslietņus un plastmasas trauciņus no „kinderolām”. Katram trauciņam bija piestiprināta makšķeraukla, lai to varētu pārvietot, cāļiem neredzot pašu cilvēku. Aizslietņu priekšā zinātnieki novietoja divus un trīs trauciņus, kas pēc brīža tika aizvilkti aiz aizslietņiem. Izrādās, cāļi vienmēr labprātāk devās aiz tā aizslietņa, aiz kura paslēpts lielāks trauciņu skaits. Nekad agrāk tik jauniem dzīvniekiem vēl nebija novērota spēja skaitīt. [Ilustrētā Zinātne 2009 : 20]

Spēlfilma Cāļus skaita rudenī (1973). Režisors O. Dunkers.

Dziesma Saules meitas padomi cāļiem. P. Jurciņa vārdi, V. Siliņas mūzika.

Dziesma Māmiņas dziesmiņa cālītim. V. Pavlovskas vārdi, E. Zālīša mūzika.

Dziesma Cālīši – pulciņā! E. Putniņas vārdi, V. Siliņas mūzika.

Dziesma Cāļus skaita rudenī. G. Rača vārdi, R. Paula mūzika, izpilda A. Krauze un N. Rutulis.

Dziesma Vistas bērni. I. Šteinbergas vārdi un mūzika.

Cālis.lv – pirmais Latvijas ģimeņu portāls, izveidots 2001. gada 15. janvārī, idejas autore un vadītāja Agnese Vīdnere. Vairāk informācijas http://www.calis.lv/.

●

20. gs. 80. gados pēc komponista Raimonda Paula iniciatīvas tika izveidots bērnu dziedātāju konkurss Cālis.
[Sagatavots pēc: http://www.raimondspauls.lv/]