Zvēri par svaiņiem
Viņos laikos kādam tēvam bijuši četri bērni: viens dēls un trijas meitas. Meitas čakli aptecēja savu veco tēvu – atraikni – un dēls atkal nerima sirmgalvim kādu gārdāku kumosiņu piegādāt. Pie tādiem labiem bērniem tēvam bij īsti laimīgas vecuma dienas. Viņš mēdza teikt: „Bērni, ja tā arvienu saticīgi un mīlīgi dzīvosiet, tad pate Laimiņa jums uzsmaidīs! Un tu, dēls, ja es kādreiz mirtu, neprecies vis tūlīt, bet nogaidi, kamēr tavas māsas tautiņās aizgājušas. Ja maniem vārdiem paklausīsi, tad savā mūžā daudz ko sasniegsi.”
Dēls to apņemas un dzīvo vēl ilgi pēc tēva nāves ar savām māsām, kā dzīvojis. Tomēr kādā nebaltā dienā liktenis piepeši bij nospriedis citādi, viņš brālim atņem mīļotās māsas. Tas notikās tā: kādā dienasvidū māsas tāpat pastaigājās pa dārzu. Te, kur gadījies, kur ne, briesmīgs viesulis klāt un aizrauj māsas diezin kur. Brālis izmeklējās trīs dieniņas raudādams – nekur atrast. Beidzot tas atstāj savas mājas un iet māsas pa pasauli meklēt. Nu iet, nu taujā, nu prasa, kā nekur, tā nekur. Un, kad nu vēl beidzot maizītes un pavaldziņas aptrūkst, tad nabaga brālis tiešam vairs nezin, ko nu iesākt, ko neiesākt.
„Tomēr, lai kas,” pats atkal apmierinās, „mājās iešana tik nav. Ja citādi ne, tad ēdīšu, kas tik ceļā gadīsies!”
Drīzi pēc tam brālis satiek zaķi. Zaķis grib garām skriet, bet brālis saka tā: „Zaķīti – lempīti, neskrieni vis, esmu brīnum izsalcis, es tevi apēdīšu!”
„Puisīti – brālīti, neēdi vis mani, iešu tev līdz, lai nedienās palīdzētu!”
Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vilku. Vilks grib garām skriet, bet brālis saka tā:
„Vilciņ – jērzaglīti, neskrieni vis, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu.”
„Puisīti – brālīti, neēdi vis mani, iešu tev līdz, lai nedienās palīdzētu!”
Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek dundurus, lapsenes. Dunduri, lapsenes grib pāri skriet, bet brālis saka tā: „Dunduri – sūcēji, lapsenes – dūcējas, nelaižaties vis man pāri, esmu izsalcis, es jūs apēdīšu!”
„Puisīti – brālīti, neēdi vis mūs, skriesim tev līdz, lai nedienās palīdzētum!”
Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vanagu. Vanags grib aizlaisties, bet brālis saka tā: „Vanadziņ – līknadzīti, nelaidies vis projām, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu!”
„Puisīti – brālīti, neēdi vis mani, laidīšos tev līdz, lai nedienās palīdzētu!”
Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vēzi. Vēzis grib aizrāpties, bet brālis saka tā: „Vēzīti – krābiķi, nerāpies vis projām, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu!”
„Puisīti – brālīti, neēdi vis mani, rāpšos tev nopakaļus, lai nedienās palīdzētu!”
Labi. Puisītis – brālītis, zaķītis – lempītis, vilciņš – jērzaglītis, lapsenes – dūcējas, dunduri – sūcēji, vanadziņš – līknadzītis, vēzītis – krābiķis – visi nu gāja taisni mežā iekšā. Otrajā dienā tie atron tādu māju dziļā mežā, kas uz vistas kājas griežas. To redzēdams, brālis sauc: „Istabiņa, istabiņa, apstājies, ceļa vīri grib atdusēties!” Istabiņa tūlīt apstājās. Ceļa vīri nu saiet iekšā un atron tur vecu veceni. Vecene grib zināt, kur šie eimot, bet brālis saka: „Dodi mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta visu tev izteikšu!” Vecene tā ar mieru. No rīta brālis izstāsta vecenei galu no gala un lūdz, vaj nevarot pateikt, kur viņa māsas atrodas.
Vecene saka: „Es tev, brālīt, nevaru pateikt, kur tavas māsas atronās, bet, kad tu noiesi pie manas otras māsas, tad tā varbūt gan to pateiks.” [..]
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
