Rīgas atslēgas kalšana
Ziņas par īstās Rīgas atslēgas atrašanās vietu ir dažādas un neskaidras, daži avoti vēsta, ka tā tiek slēpta kaut kur Krievzemes arhīvos, citi, ka tā zudusi Zviedru zemēs, tāpēc Rīgas 810. gadadienā rīdzinieki un Rīgas viesi tika aicināti visi kopā izliet jaunu atslēgu, tā apliecinot savu piederību, spēku un mīlestību Rīgai. Rīdzinieki un pilsētas viesi tika aicināti piedalīties atslēgu vākšanā, lai no tām varētu izkalt jaunu.
Atslēgu lāde, kurā ikviens interesents varēja atstāt savu atslēgu, līdz Rīgas svētku rītam atradās Rātslaukumā. Svētku laikā lāde ar atslēgām tika svinīgi nogādāta krastmalā, kur jau bija uzstādīta metāla kausēšanas krāsns. Tajā metālmākslinieks Kārlis Alainis visas ziedotās atslēgas sakausēja kopā vienā lielā un stiprā atslēgā.
Saņemot pilsētas varenības simbolu, pilsētas mērs Nils Ušakovs pavēstīja, ka tā izgatavošanai savas atslēgas ziedojuši gandrīz 53 000 rīdzinieku.
[Sagatavots pēc: http://liveriga.com/; http://www.ir.lv/]
Konfektes „Zelta atslēdziņa”
„Zelta atslēdziņa” ir īrisa konfektes ar kukurūzas nūjiņām un riekstiem.
Tās visai vienkārši var pagatavot arī mājās.
Nepieciešams: 250 g kukurūzas nūjiņu, 600 g īrisa konfekšu, 250 g sviesta, 1 ēdamkarote eļļas un 1 sauja riekstu.
Mīkstā sviestā liek īrisa konfektes un, nepārtraukti maisot, izkausē uz nelielas uguns. Izkusušajā masā kārtīgi iemaisa kukurūzas pārslas un riekstus.
Uz ietaukotas virsmas veido nelielas bumbiņas. Ja masa ir pārāk karsta, tad uzvelk gumijas cimdus vai maisiņus uz rokām. Pagatavotās konfektes atdzesē.
[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/]
Pasaka par Atslēdziņu
(fragmenti)
1.
Tur aiz meža,
Saules pļavā,
Dzīvoja reiz gaišā māte
Ar savu meitu – Atslēdziņu,
ar putnu, vārdā Mākoņspārnis,
ar tēti – zvaigžņu skaitītāju.
Ik rītu tētis zvaigznes sedza
Mātes miglas lakatā,
Lai tās dienā atpūšas
No nakšu gaismas sūruma.
Bet brīvā meita Atslēdziņa
Skaidru rasu pļavās sēja;
Lai dzer zāles, nezālītes,
Lai dzer cietās vabolītes.
Tā simts dienas aizripoja
Līdzi Saulei apvārsnī.
Un simts nakšu māmuliņa
Sapņu sagšu ritināja...
2.
Bet jau drīz, ap pusdienlaiku,
Atslēdziņas pagalmā,
Ieauļoja spoži zirgi,
Apzeltītām kājelēm.
Un no dzelkšņu ratiem diži
Kāpa ārā četri brāļi –
Vēja dēli. Dūmu zeļļi.
Karstas putras strēbēji.
Gaišā māte pretī nāca,
Taujāt viņu vajadzību,
Bet šie atbild lepnu muti:
„Gribam precēt Atslēdziņu.”
Atslēdziņa, padzirdusi
Tādu rupju valodu,
Iznāk droši viņiem pretim.
Skaistās acis zibeņo.
– Ei, jūs, tukšie Vēja dēli,
Mēriet ceļu atpakaļ!
Šeit nav tādas līgaviņas,
Ar zobenu aizvedamas!
Dižmanīšiem juku jukām
Nu bij projām jāsijājas;
Nelīdzēja skaļie lāsti,
Ne zobenu plātīšana.
3.
Kā sariebt Atslēdziņai?
Kā tai gauži atdarīt?
Kā pārcirst viņas laipu,
Kā atņemt vainadziņu?
Domāja, līdz izdomāja,
Jādodas pēc palīga –
Šausmu Pūķa – Viesuļa –
Visu vēju ķēniņa.
4.
Uzklausījis Vēja dēlu
Kauna pilnās žēlabas,
Viesul’s ņipri spārnos cēlās
Atslēdziņu pārmācīt.
Nepaglāba vaska vārti
Divtrejāda kalumiņa.
Pūķis pūta. Asti vēza.
Kā ar slotu aizslaucīja.
Otrreiz pūta. Durvis gāza.
Atslēdziņu ārā rāva.
Pirms tā atmodās no miega,
Dziļi savā alā slēpa.
5.
Ne trīs dienas nepagāja,
Mākoņspārnis alai klāt.
Nenobijās. Iekšā laidās.
Atslēdziņa jāizglābj
Pašā alas dibenā
Vara restu cietumā
Ķēdēs kaltā Atslēdziņa
Draugus gaida palīgā.
– Ai-lā, manu Mākoņspārni,
Viesuli jums neuzveikt!
Steidzies projām zibens gaitā,
Sūti ziņu Auseklim.
Mākoņspārnis – zaļā šautra –
Acumirklī aizzibēja.
Atslēdziņai dziļi sirdī
Pavīdēja cerībiņa...
6.
Bet pēc brīža Pūķis nāca
Naudas vamzī ietērpies.
Priecīgs, zobus šņakstinādams,
Atslēdziņu uzrunāja:
– Klausies nu, ko tevim teikšu:
Kļūsti mana līgava!
Zeltu pilnām mucām došu
Un bez skaita dārglietas.
– Nevajag man tavu zeltu,
Ne to spīgo dārglietu;
Labāk Veļu taku eju
Nekā tumsu turpinu.
7.
Bet te troksnis dārdos vēršas,
Pazibēja gaismas šķēps:
Auseklis pa alu steidzas
Tumsu ārā dedzināt.
Pūķis, viņu ieraudzījis,
Paķēra simts pudu cirvi
Un ar joni pretī triecās
Darīt galu Auseklim.
Auseklis tad beidzot cieši
Pūķi tver aiz deguna.
Paceļ gaisā. Triec pret zemi –
Dzirksteles lai pašķiļas.
Sasien Pūķim kājas mezglā,
Liek pār sētu kaltēties.
Un tad ātri dziļāk steidzas –
Atslēdziņu brīvē vest.
[Arvīds Ulme 2005 : http://www.videsvestis.lv/]
●
20. gs. 60. un 70. gados latviešu terminoloģijā notika diskusija par vārdiem atslēga un slēdzene. Par abu vārdu nozīmi tika publicēti vairāku valodnieku ieteikumi un diskusija „Latviešu valodas kultūras jautājumos” (5. un 6. laidienā). Lai gan sākotnēji tika ieteikts līdzņemamo daļu (rīku) dēvēt par slēdzeni, bet pašu ierīci (durvīs iestiprināto daļu) par atslēgu, šis ieteikums ikdienas praksē neieviesās. 1970. gadā V. Skujiņa rakstā „Ar ko atslēdz un aizslēdz durvis” skaidroja: „[..] ar vārdu atslēga būtu apzīmējama līdzņemamā daļa, un šis vārds būtu vienmēr lietojams tādos vārdu savienojumos kā atslēgt durvis ar atslēgu, iebāzt atslēgu kabatā, pazaudēt atslēgu, pievīlēt atslēgu, atslēgas zobs”. V. Skujiņa savu ieteikumu pamatoja ar vārda atslēga jau nostiprinājušos un biežāk lietotu nozīmi, semantisku nepārprotamību un atbilstošu vārda morfoloģisku struktūru. Savukārt vārds slēdzene arvien vairāk nostiprinājās mehānisma nosaukšanai. Arī mūsdienās saglabājies šāds nozīmju šķīrums.
[Sagatavots pēc: Skujiņa 1970 : 80–90]