***
Kaut kas ir kartupelī
No asnu baltā ceļa.
Kas varēja to gaidīt
No tāda kartupeļa!
Kas varēja to gaidīt
No tāda maza grauda,
Ka viņa zaļā asnā
Ir arī mana tauta!
Kas varēja to gaidīt
No maijvaboles mēslos,
Ka sēdēs maijrozītē
Tik gleznos, baltos krēslos?
No burbuļa kas spēja
Tik tālu iedomāt –
Ka pārplīsīs un paņems
Sev debesis vēl klāt! [Ziedonis 1988 : 129]
***
[..]
Re, kartupeļa asns slaiks,
Kas tiecas, ilgojas un manās,
Tiek nolauzts nost pirms stādīšanas.
Un pareizi! Viss zemei līdzēs,
Kas laikā būs un neizstīdzēs.
Cik mana jušana ir droša,
Kad brīdi pastāvu zem oša!
Pirms salnām osis neizšausies,
Tas savam gudram mieram ļausies.
Un nekad prātā nesajuks. [..] [Ziedonis 1988 : 114]
***
Tas notiek dziļi manā tumsas zemē –
Tur iekrīt sēkla, briest un saknes laiž,
Un asns caur augsni izspraucas un meklē,
Kur saulessilts un saulesgaišs.
Un sakne aizvien alkatīgāk irdni
Tver taustekļiem, kā spurgaliņa stīdz,
Līdz zemzemē viss asna vārdā,
Viss dzieta vārdā sakņu iztaustīts.
Vienalga, kas es kļūšu – dārzenis vai puķe,
Vai nezāle – viss notiek tā,
Kā ierakstīts jau mūžu mūžiem
Ir visgudrā dabas grāmatā.
Vēl strīdas savā starpā saknes, asni dzieti:
Kur pirmsākums? Vēl strīdas stāds
Ar savu zemzemi, bet man vienalga,
Ja vien es atkal esmu sēkliņā.
Un strādāju caur augsnes kārtām
Uz virszemi, uz debesīm; un vēl
Tik daudz ir iespēju te, manā tumsas zemē,
Te, manā dīgtspējīgā dvēselē. [Gūtmanis 2007 : 265]
•
Vārds asns izmantots daiļdarba nosaukumā:
Jāņa Sirmbārža dzejoļu krājumā „Asnu zobeni” (1962).
Tupeņu laukā vairs neredzēja nevienu pliku plankumu vagu mugurās, laksti pa vienu nakti pastiepušies garāki un sasprogājušies. Tomēr viss tas nebij nekas pret auzu lauku viņpus tērces aiz ozola. Pelēkā nokūlājusi roza palikusi koši zaļa, aizcietušies graudi ar skubu izlaiduši spēcīgus asnus, visa nogāze pēkšņi kā ar mīkstu vadmalu noklāta. Stārķis staigāja, garos stilbus augsti cilādams un galvu grozīdams, droši vien no velēnām un dobuļu dibeniem izlīdušas, pa slapjo zelmeni jau rāpoja svaigas brokastis. Priekšstrādnieks līgsmi nopurināja galvu, viņam šķita, ka visu nedēļu nav šaubījies, zinājis noteikti un citiem teicis, ka svētdienas rītā būs taisni tā, kā tas patlaban redzams. [Upīts 1945 : 116]
●
Caur vārtiem, pāri sētām un no gaisa nākdams, pavasaris atkal iegāja Straumēnu sētvidū, un tam pretī nokūpēja jumtu muguras un iemāvās govis, un atskanēja ļaužu priecīgas valodas kā tikko izmauktas vītola stabules. Vispirms parādījās zeme pie istabas pamata, un ļaudis to apskatīja līksmāki nekā kuģinieks sengaidīto krastu. Zaļu asnu gali jau še bija izlīduši, ko Straumēnu zeme bija izsūtījusi gaismā, lai tie izlūkotu, vai ir atnācis īstais laiks. Ļaudis še iznāca vaļas brīžos pasēdēt un pasildīties, un ceplī apdedzināšanai iemesta krūze tik ātri neapvelkas ar brūnumu, cik ātri ar to aprāvās viņu sejas, un kad vakaros viņi ielikās gultā, tās dega it kā uguns svelmētas. Lai gan pavasaris nāca ātri, bet vēl ātrāki tam steidzās pretī Straumēnu ļaužu nepacietība, un viņi izņēma dubultos logus, un ziemas dvēsele izlidoja pa tiem laukā, un tikai lielā krāsns ierāvās dziļāki kaktā, lai apslēptu savas pasakas līdz nākamai ziemai. [Virza 1989 : 221–222]
