Tradicionālā transkripcija

[àlksnis]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɑlksnis] 

[a] – īsais patskanis

[l] – skanenis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[n] – skanenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

Divzilbju vārds.

alksn- – sakne, vārda celms

-is – galotne

balt+alksn-is

meln+alksn-is

alksnis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Vietām Latvijas mežos sastopams hibrīdiskais alksnis.

2) izteicēja daļa – Nepazīstamais koks bija alksnis.

3) galvenais loceklis – Biezie alkšņi.

4) papildinātājs – Līgatnes papīrfabrika iepērk balto alksni.

5) vietas apstāklis – Tuvējā alksnī apmetusies žubīte.

6) apzīmētājs – Zaļoksnais alkšņa kuplums klusina vēja elsas.

alkšņu audze, alkšņa dēļi, alkšņa koksne, alkšņu malka, alkšņa miza

alksnis šūpojas

līks alksnis, melnais alksnis, sarkanais alksnis

cirst alkšņus, nozāģēts alksnis

alksnis, -šņa, v.

Bērzu dzimtas koks vai krūms ar ieapaļām zobainām lapām, brūnu vai pelēku mizu.

Alkšņu spurdzes. Alkšņu malka. Cirst alkšņus.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 49]

alksnis, -šņa, v.

Bērzu dzimtas koks vai krūms ar ieapaļām, zobotām lapām un spurdzēs sakārtotiem ziediem (piemēram, melnalksnis, baltalksnis).

Zaļokšņi melnie alkšņi stāv gar abām pusēm [upei], ļaudami ūdenim plivināt savas sarkanās sakņu bārkstis. Jaunsudrabiņš 5, 7.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]

alksnis – eļksnis

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]

èlksnis – èļkśńiś. 1. Alksnis. òlksna – zamaìta, èļkšńi în aûguš. 2. ģen. adj. noz. Tāds, kas ir gatavots, iegūts no alkšņa koksnes. ka slaṕņa èļkšņa mo`ka, to pa·vysàm nadak.

[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 301–302]

alksnis – apv. elksnis

[Sagatavots pēc: LVSV 2002 : 26]

Botānikā un mežsaimniecībā – alkšņa miltrasa, alkšņu īssmeceris, piejūras alksnis, sarkanais alksnis, baltalksnis, melnalksnis.

Uzvārdi – Alksnis, Alksne; Alksnītis, Alksnīte; Jaunalksnis, Jaunalksne; Jaunalksnītis, Jaunalksnīte.

Ergonīmi – Alksnis, SIA; Alksnis, Bauskas novada Brunavas pagasta zemnieku saimniecība; Alksnis Plus, SIA; Zelta alksnis, SIA.

Vietvārdi – Alkšņi, mazciems Klintainē; Alkšņi, viensēta Lībagos, Jūrkalnē, Vērgalē, Kalvenē, Ārlavā u. c.; Alksnāji, viensēta Platonē, Naukšēnos un Ziemerī; Alksnes strauts, strauts Daukstos; Alksniņi, viensēta Zirās; Alksnīši, viensēta Vecpilī, Kurmālē, Rendā u. c.; Lielaksnīte, sala Usmā; Mazalksnīte, sala Usmā; Alkšņkalnu dīķis, dīķis Skrundā; Alkšņrags, zemesrags Rendā; Alkšņstrauts, strauts Ģibuļos; Alkšņu pļava, pļava Zirņos; Alkšņu strāvas, mežs Drabešos; Alkšņu valks, upe Skrundā; Alkšņupes, viensēta Trapenē; Alkšņupīte, upe Galgauskā, Gaujienā, Priekuļos u. c.; Melnalkšņi, viensēta Bikstos, Salacgrīvā u. c.; Purvalkšņi, viensēta Valgundē.

alksnis, mantots vārds; apv. elksnis, lš. alksnis, pr. abskande. Pamatā ide. *el / *ol- > baltu *el-/ *al- sarkanbrūnas krāsas apzīmēšanai, kas arī dažu dzīvnieku nosaukumos, piemēram, alnis. No ide. *elis-/ *olis- *elis-/ *olis- ar piedēkli -nŠo- ir b. *el(i)snŠa/* al(i)snŠa ar vēlāku k iespraudumu.

Ar vārdu alksnis darināti daudzi lietvārdi, tostarp Alsunga < *Alsuonga < *Alsvanga < *Alisvanga, arī *Aliksvanga (sal. pr. Alexvanga), kur *aliksnis (lš. apv. alìksnis) 'alksnis' un vanga 'zema pļava'.

[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 66]

angļu – alder

baltkrievu – алешына

čigānu – álkšņa

franču – aulne

grieķu – κλήθρα

igauņu – lepp; lepapuu

ivritā – אלנוס

krievu – ольха

latīņu – alnus

lietuviešu – alksnis

lībiešu – liepā

poļu – olcha

somu – leppä

ukraiņu – вільха

vācu – die Erle

zviedru – al

Nekad māju nepušķo ar alkšņa zariem.

Ja jaunai mājai liek stūrī alkšņa ķīli, māja sabruks.

Alkšņi jācērt vecā mēnesī, tad tie drīz izžūst un ir laba malka.

Alkšņi, lai atvases neaugtu, jācērt vecā mēnesī.

Kad alkšņiem pumpuri agri plaukst, tad agrā sēja labāk izdosies.

Jo bagātāki alkšņu ziedi, jo labāk izdodas vasarājs.

Kad alkšņiem ir daudz pumpuru, tad būs labs griķu gads.

Ja pelēkiem alkšņiem daudz ciekurzīšu, tad būs labs miežu gads.

Ja pavasarī alkšņi pilni putekļu ziedu skarām, būs to gadu laba rudzu raža.

Kad ziemā alkšņi zied, tad tanī vasarā skaraini zirņi.

Kad alkšņiem daudz ziedu, tad būs labi zirņi.

Ja pavasarī alkšņi zied galotnēs, tad zirņi jāsēj kalnā, ja zaru vidū – tad lejās.

Ja pavasaros alkšņiem lapas plaukst pa priekšu nekā bērziem, tad slapja vasara, ja bērziem pa priekšu nekā alkšņiem, tad būs sausa vasara.

Ja alkšņi uzplaukst bērziem papriekšu, tad būs lietaina vasara.

Kad alksnim lapas lielas pavasaros, tad vasara būs sausa.

Piecas šķilas alkšņa malkas,

Puspūr' auzu nevētītu,

To man deva sveša māte,

Kad es gāju tautiņās. [LD 5191-0]

Visapkārt melni alkšņi,

Vidū zaļš ozoliņš;

Visapkārt ļaužu mēles,

Vidū mans augumiņš. [LD 9047-0]

Rindām auga melni alkšņi,

Pa vienam ozoliņi;

Pulkiem auga kalpa zēni,

Pa vienam saiminieki. [LD 14247-4]

Aiz upītes balti alkšņi,

Tur bij' laba medīšana,

Tur aug caunes, tur vāveres,

Tur raženas lakstīgalas. [LD 30440-0]

Lieldienās olas krāsoja arī ar alkšņu mizām, lai tās būtu iesarkanā krāsā.
[Sagatavots pēc: http://folklora.lv]

●

Agrāk, ja nebija speciālas dūmu būdiņas, kūpināšanai un žāvēšanai izmantoja melno pirtiņu, kas ir sens pirts variants bez skursteņa. Tā vietā griestos ir vēdināšanas lūka, ar kuru regulē dūmu daudzumu telpā. Pirts pavards atrodas akmeņu kaudzes apakšā. Kurinot malku, liesmas paliek akmeņos, un uz augšu ceļas tikai dūmi. Kūpināšanai tur vislabāk izmantot mitru alkšņa malku, kurai beigās pievieno kadiķa zariņus.

Par kūpināšanai labāko uzskata alkšņa malku. Mitra tā dod vairāk dūmu un ilgāk deg. Sausāka sadeg ātrāk, toties dod lielāku karstumu.
[Sagatavots pēc: http://la.lv/]

●

Tautas lietišķās mākslas studijas „Ērgļi” dalībnieces atjaunojušas sen aizmirstu tradīciju – dzijas krāsošanu ar augu krāsvielām.

Studijas vadītāja Sandra Lauberte stāsta, ka, īstenojot projektu „Krāsošanas tradīciju saglabāšana Ērgļu novadā”, pirmais dabas materiāls, kuru dzijas krāsošanai pavasarī izmantoja studijas dalībnieces, bija alkšņu mizas, bet, iestājoties vasarai, – gandrīz viss, kas aug pļavā, mežā un dārzā: rabarberu un kaņepju lapas, māteres, pieneņu ziedi un lapas, dzeltenās ilzītes, ziemeļu madaru saknes, mellenes, balandas, ievu ziedi, sarkano sīpolu mizas, aronijas, nātres, bērzu lapiņas, īrisi un vēl citi augi.
[Sagatavots pēc: http://la.lv/]

Aitu lēpis

Pa mežu zilais aitu lēpis kūņojas –

te ragus rievainos gar alkšņiem īgni brauka,

te alkšņu zarā jāteniski uzrāpjas

un nopūzdamies lapās sviedrus slauka:

„I – gani, gani – aitu visiem gana,

un alkšņiem miza sulaina un tauka;

bet gaidu es un gaida tauta mana,

lai taču mušu pērkoni kāds taisīt rauga!

Pērn šādulaik uz katra mana raga

vismaz pa pusducim bij alkšņi brūni.

Bij dārdi, ka pat lietuvēnam sirds vairs nebij smaga –

pa krēslu abi jandāliņu dejojām ap šķūni ...

I – gani, gani – aitu visiem gana,

bet nejēdz tie, ko gaida tauta mana!”

Un, kad plēst mizu gans pie alkšņa beidzot stājas

un mēģina to pirmā taurē tīt,

no priekiem aitu lēpis gaisā sasit kājas

un, smieklos tirpdams, papardcerā krīt ... [Bārda 1997 : 49]

Alkšņa krusts

Izsūtīta latvieša dzejolis

To guldīja svešajā smiltājā

Ar kājām pret rietošu sauli –

Lai saredz, kaut velēnas plakstus klāj,

Dzimtenes apvāršņu sauli.

Uz kapa no alkšņa bij krusts tam likts

Un lapas tas riesa par ziņu,

Kāds mirušā sirdī vēl spītums dikts:

Caur zemi grib pukstēt vēl viņa.

Jel klausieties! Lapodams kliedza krusts:

Man jāzaļo, negribu nokalst!

Slēdz zeme ja rietumu apvāršņus,

Pēc mājām vēl sniedzas rokas.

To guldīja svešajā smiltājā,

Un alksnis par krustu tur auga –

Ja nesaredz kauli caur zemi nekā,

Krusts Latviju redzēt lai rauga! [Londonas Avīze, Nr. 980 (14.05.1965.) 5. lpp.]

***

 Egle un priede aug vājā

 zemē, bet, kur aug alkšņi,

 tur zeme ir laba.      

             (Tautas ticējums)

Egle zina savu vietu –

meža vērī, dumbrājā, kur

maize neaug.

Priede zina savu vietu –

silā, baltā smiltiņā, kur

maize neaug.

Un nelien ielabotā zemē.

Bet alksnis lien citu ielabotā zemē.

Ļoti pašapzinīgi aug alkšņi,

nekad nenāk pa vienam,

nāk barā, visi uzreiz un

izrij zemi. Tikko tu pielaidies

mazliet humānāk –

kā ar liepiņu vai ozoliņu –,

tikko tu neatcērt šim,

tā šis pāri grāvim, laukā

iekšā un desmit mazi alksnēni

apkārt.

Nav jau tā, ka slikts, katrs kociņš

dzīva radība,

tikai neesmu redzējis otru tik

pašapzinīgu bezcenas koku –

pieprasa pašu labāko zemi.

Ielaiž tāds saknes maizes kukulī,

un tu griez riku, nepamani,

apēd mazu saknes gabaliņu

un vienu dienu jūti, ka

sirds

alkšņo un tev vairs negribas

sēt, un tu ej

meklēt jau citu iekopto zemi. [Ziedonis 1982 : 31–32]

Pēc kādas pusminūtes abi puisēni stāvēja pie paša Liepavota, tāpat brālīgi saķērušies kā nelielā melnā alkšņa zari un mazās mežābelītes zari.

Abi minētie kociņi auga kreisajā avota malā, dūšīgi ar tievajām saknītēm klints šķirtnēs turēdamies. Viņi bija mazliet noliekušies uz avota pusi un spoguļojās mūžam dzīvajā ūdenī, kas ne vienu reizi vien bija sūtījis skaidro vilnīti dzesēt kociņu iztvīkušās saknītes, kad vasaras saule stipri karsēja sausās klintis.

Bet mazliet lejāk avota labajā pusē celiņam tieši pretī stāvēja stingri un taisni vecais alksnis. Viņš raudzījās tā iešķībi avotā, it kā teiktu: "Par to mitruma mazumu, ko tu man grūtās dienās piešķir, es tevi sargāju no Vidzemes aukstajiem vējiem."

Marčam nebija vēl nekāda iemesla piekrist ne jaunā, ne vecā alkšņa domām. Tādēļ viņš arī raudzījās tik bezpartejiski platajā ūdens strīpā, kas nemitīgi plūda no klints šķirtnes, slaidā līkumā metās pēdas divi lejāk guļošā tādā pašā līdzenā klintī. [Valdis 1992 : 12]

Dokumentālā filma Armijas komandieris Jēkabs Alksnis (1966). Režisors Hermanis Šuļatins, scenārija autors Jānis Brencis.

Alksnis ir bērzu dzimtas koks vai krūms. No visiem kokiem alkšņi Latvijā uzzied paši pirmie. Taču alksnis bieži vien ir diezgan nīsts koks, jo tam patīk ātri augt vietās, kur tas nav vēlams, – grāvju malās, upju un ezeru krastmalās. Pie mums savvaļā aug baltalksnis (A. incana) un melnalksnis (A. glutinosa), kuri atšķirami pēc mizas un lapām.

Baltalkšņi iecienīti kā labs koks gaļas izstrādājumu žāvēšanai, savukārt melnalkšņa sārtā koksne ir vērtīgāka, sevišķi lietām, kam jāiztur ilgstošs mitrums, – muciņām un ķipīšiem. Alkšņi ir interesanti koki: kamēr tie aug strauta, mazas upītes vai grāvja malā, pa to tek ūdens un apkārt mīt dzīvība. Ja alkšņus izcērt, tad ūdens upītē pazūd, dzīvība iznīkst, bet pati ūdenstece kļūst sausa un nedzīva. Tāpat tas ar savu sakņu sistēmu nostiprina ūdenstilpju malas, kā arī tos nekad neizgāž vējš.
[Sagatavots pēc: http://dabasspeks.com/]

●

Alkšņu koksne un miza satur aktīvās vielas, kas labvēlīgi iedarbojas uz novecošanas procesiem un stiprina imunitāti, izpētījuši Latvijas zinātnieki. Latvijas Koksnes ķīmijas institūts jau kopš 2007. gada nodarbojas ar melnalkšņa un baltalkšņa pētījumiem, vēl konkrētāk – ar alkšņu mizā esošo aktīvo vielu izpēti.

Pamatojoties uz alkšņa mizas aktīvo vielu pētījumiem, kopš 2009. gada ir pieteikti seši Latvijas patenti, ir publicēti vairāki starptautiski citējami raksti. Šo pētījumu rezultātā jau tiek ražots pretsauļošanās krēms. No alkšņa mizas varot iegūt arī tanīnus, kas izmantojami kā videi draudzīgas saistvielas, piemēram, mēbeļrūpniecībā saplākšņa līmēšanai.
[Sagatavots pēc: http://izgudrotaju-diena.lv/]

●

Par alkšņu vērtību zināja tālā senatnē. Druīdi ir novērtējuši sarkano krāsvielu. Ir konstatēts, ka senie vikingi savām laivām dažas detaļas izgatavoja no alkšņa koksnes. Alksnis ir arī seno ķeltu mēness kalendāra astroloģiskā zīme (18. marts–14. aprīlis). Ķelti mitoloģijā alksni saista ar āzi. Senā mītā  „Koku kauja” alksnis cīnās pirmajās rindās, kas liecina par alkšņa mēnesī dzimušajiem piemītošo drosmi. Īrijas pamatiedzīvotājiem bija uzskats, ka nocirst svēto koku ir noziegums. Kas to izdarīja, bija atbildīgs par visām nelaimēm, kuras ciemu piemeklēja. Tādam cilvēkam varēja nodegt arī viņa mājoklis. Krievijas tautai udmurtiem alksnis bija svētais koks. To dēvēja arī par „koku – dvēseli”, jo it kā kokā iemājojot mirušo cilvēku dvēseles.
[Sagatavots pēc: http://www.termorelax.com/]

●

Pēc arhitekta autodidakta Jāņa Alkšņa (1869–1939) plāniem Rīgā uzcelts vairāk nekā 130 namu, no tiem daži jūgendstilā. J. Alksnis arī rakstījis par Rīgas apbūvi.
[Sagatavots pēc: http://www.jugendstils.riga.lv/]