Bronzas laikmeta sākumā to iedzīvotāju saimniecībā, kas turpināja dzīvot iepriekšējā perioda apmetnēs, medības un zveja turpināja dominēt. Pilnīgi cits raksturs ir jau nocietināto apmetņu iedzīvotāju saimniecībai. Kā gaļas dzīvniekiem galvenā nozīme bijusi cūkām. No sīklopiem plaši audzētas aitas. Mazāka nozīme bijusi kazām.
[Sagatavots pēc: Radiņš 2012 : 65]
Aitas
Aitkopība ir viena no vecākajām lopkopības nozarēm. Tai ir ap 10 000 gadu. Aitu produkcija ir daudzpusīga. No aitām iegūstam vilnu, gaļu, ādas un pat pienu.
Aitas nenoniecina ganību zāles paliekas un citu barību, ko slikti izmanto citi lopi.
Aitām ir ļoti stipras kājas ar izturīgiem nagiem, tāpēc aitas spēj veikt lielus pārgājienus.
Latvijā visvairāk tiek audzēta ātraudzīga pussmalkvilnas aitu šķirne – Latvijas tumšgalves. Tās parasti cērp vienu reizi gadā – pavasarī, kad iestājas silts laiks. Vēlamais nocirptās vilnas garums ir 8–9 un vairāk centimetru. Gadā no aitu mātēm nocērp 4–5 kg vilnas, kā arī iegūst 1 vai 2 jērus.
Latvijas tumšgalves parasti sasniedz 60–70 kg dzīvmasu un teķi – 110–120 kg, reizēm pat 170 kg.
Pašu garšīgāko un mazāk treknu gaļu iegūst, nobarojot jērus. No gada vecuma sāk uzkrāties tauki, un gaļas kvalitāte jūtami pasliktinās.
Aitām nav barvežu, nav arī subordinācijas jeb hierarhijas. Ganāmpulkā tās visas vienlīdzīgas un visām raksturīgs iniciatīvas trūkums. Tāpēc baru viegli turēt pakļautībā. Bieži vien aitām par barvedi izvēlas pieredzējušu, gudru āzi. Aitām sevišķi izteikts ir bara instinkts. Barā tās nejūt bailes no briesmām.
Aitas dzīvo 12–14 gadus, bet saimniecībā tās parasti tiek turētas 6–7 gadus, jo šinī laikā aitas ir visproduktīvākās. Turpmākajos gados nodilušo zobu dēļ produktivitāte stipri krītas.
[Sagatavots pēc: Uzuleņš 1993 : 95–96]
Vilnas apstrāde
Ķoņu dzirnavās aitu vilnas apstrāde ir viens no galvenajiem uzņēmuma darbības virzieniem. Uzņēmums iepērk no zemniekiem aitu vilnu un gatavo uzkārstu vilnas vati, kuru izmanto izstrādājumu gatavošanā, kā arī dzijā. Uzņēmums arī pieņem aitu vilnu pārstrādei – tas nozīmē, ka klienta atvestā vilna tiek apstrādāta un sagatavota dzijā, pēc pārstrādes to klients var saņemt atpakaļ.
[Sagatavots pēc: http://konudzirnavas.lv/]
Latvijas Aitu audzētāju asociācija
Biedrības „Latvijas Aitu audzētāju asociācija” mērķis ir radīt Latvijā labvēlīgu vidi aitu audzēšanai un attīstīt aitkopību kā peļņu nesošu ilgtermiņa nozari, kas ļauj saimniekot videi draudzīgi un uzlabot dzīves kvalitāti.
No 2001. gada 12. jūlija biedrība ir atzīta par šķirnes dzīvnieku audzētāju organizāciju un ir tiesīga veikt selekcijas darbu aitkopībā, bet no 2004. gada realizēt Ciltsdarba programmu.
[Sagatavots pēc: http://www.latvijasaita.lv/]
Kas ir aitnīca, aitene?
Nosaukumi aitnīca un aitene pierakstīti atsevišķās latviešu valodas izloksnēs. Variants aitnica iekļauts Ērģemes izloksnes vārdnīcā – àitnica ‘aitādas cepure’.
Nosaukumi ir motivēti. Tajos ietverta norāde uz izejmateriālu aitādu, no kuras atbilstošā galvas sega ir izgatavota.
[Sagatavots pēc: Jansone 2003 : 222–223]
Aitas gaļa ar papriku
Sastāvdaļas: aitas gaļa, sarkanā paprika, eļļa, citrons, sasmalcināti lupstāji, sasmalcināts oregano jeb raudene, sasmalcināts timiāns, 2 jēli olas dzeltenumi, 2 tējkarotes cukura, 2 tējkarotes sojas mērces, malti melnie pipari, sāls.
Pagatavošana. Nomazgā gaļu, notīra plēvītes un sagriež 5 x 6 cm lielos gabaliņos. Lai pagatavotu marinādi, 1 tējkaroti lupstāju, timiānu un raudeni sajauc ar sāli, pipariem, 5 ēdamkarotēm eļļas, 2 ēdamkarotēm izspiestas citrona sulas. Kārtīgi samaisa. Gaļu liek marinādē un atstāj uz 4 stundām.
Papriku pārgriež uz pusēm, iztīra un sagriež lielos gabalos. Uz iesma pēc kārtas dur papriku un gaļu. Apcep eļļā no visām pusēm.
[Sagatavots pēc: http://www.receptes.lv/]
Feta – aitu ganu siers
Fetas siers ir gandrīz tikpat vecs kā cilvēce. Homērs to apdziedāja savā Odisejā, un kopš seniem laikiem tas tradicionāli ir bijis aitu (un nevis govju) ganu ēdiens. Feta nekad un nekādos apstākļos nevar būt darināta no govs piena. Tas ir vienīgi aitas piena siers, kam mūsdienās atļauts pievienot līdz 30 % kazas piena. Taču nelielais procents nerada kazu pienam raksturīgo specifisko piegaršu.
[Sagatavots pēc: Sēnele 2011 : 36–37; pieejams: http://www.diena.lv/]
